Baltijas Universitātei septiņdesmit!

Palielināt / Enlarge

Vidū Baltijas Universitātes prezidents Gulbis un UNNRA pārstāvis Riggle. Viņiem blakus rektori Dunsdorfs, Manelis un Oepiks. FOTO no Jēkaba Ziedara personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Zoo nometnes ieejas vārti. FOTO no Jēkaba Ziedara personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jaunie rasēšanas piederumi. FOTO no Jēkaba Ziedara personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Emigrācija uz Austrāliju. FOTO no Jēkaba Ziedara personīgā arhīva.

2014. gada novembrī Austrālijas latviešu presē bija publicēta ziņa par žurnālistes un dokumentālo filmu veidotājas Helgas Merits filmas projektu par Baltijas Universitāti (Hamburgā 1946. – 1949.).

Viņa teica, ka 1945. gada vasarā latviešu profesoriem Lībekas bēgļu nometnē esot radusies doma uzsākt savu universitāti. Igauņu un lietuviešu profesori esot pievienojušies, un tā tas kļuvis par baltiešu pasākumu. (1946. gada 9. janvārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija deva atļauju universitāti izveidot. JAZ.) Plānošanas komitejas darbs bijis neiespējami grūts, jo taču nebijis nekā. Bijusi tikai ideja. Kas ticis sasniegts trijos mēnešos, bijis tiešām iespaidīgi: funkcionējoša universitāte ar astoņām fakultātēm, sastāvošām no septiņpadsmit katedrām. 1946. gada 14. martā Baltijas Universitāte atvēra durvis.

1949. gada septembrī universitātei bijis jāslēdz durvis, jo lielākā daļa studentu un mācību spēku bija emigrējuši.

Lai gan šodien pati institūcija ir gandrīz aizmirsta, tomēr nepavisam; vēl ir cilvēki, kuriem atmiņā turas šī sevišķā universitāte, kuriem ir fotogrāfijas, dokumenti un stāsti par interesantiem atgadījumiem universitātē, kura sāka darboties Hamburgā. Vēl nav par vēlu jautāt aculieciniekiem par šo ievērības cienīgo institūciju, par studentiem, par korporācijām. Vēl ir iespējams radīt dokumentālu filmu...

Viņa nobeidza ar lūgumu, ka, ja kādam, kas lasa šo rakstu, ir saglabājušies kādi foto uzņēmumi, dokumenti vai atmiņas par Baltijas Universitāti, lai stājās sakarā ar viņu: Helga Merits, Tollenstraat 62, 1053 RW Amsterdam, Holland, vai: hmerits@xs4all.nl

Manas atmiņas par Baltijas Universitāti

Kad 1946. gada pavasarī mani atbrīvoja no Cēdelgemas gūstekņu nometnes, es nekavējos doties uz Saules nometni Gēstahtā, netālu no Hamburgas, jo tur bija apmetusies mana māte. Es tur tiku uzņemts un pat dabūju darbu par nometnes elektriķa palīgu, jo biju beidzis Liepājas Valsts tehnikuma elektrotehnikas nodaļu.

Nometne sastāvēja no zaļganām koka barakām. Mūsu istabā bija desmit iemītnieku. Mazliet pacieši dzīves apstākļi, bet es atkal biju persona un nevis numurs kādā vienībā. Tāpat jutās mūsu kaimiņi, kas bija izturējuši visādas okupācijas iestāžu pārbaudes (skrīningus) un krievu mājās (uz Sibīriju) atgriešanās spiedienus. Par mūsu nākotni bija grūti zīlēt. Tā bija augstu kungu rokās. Man, 22 gadus vecam vīrietim, bija regulāri danči nometnes zālē un arī netālajā Špakenbergas poļu nometnē. Man, pagaidām, nekā vairāk nevajadzēja!

Tad, kādā jaukā dienā, blakus istabā dzīvojošās ģimenes meita uzradās. Viņa bija atbraukusi mājās pie ģimenes, lai tur pavadītu vasaras brīvdienas no studijām Baltijas Universitātē, Hamburgā. Šādā vai citādā veidā, notika tā, ka viņa kļuva par manas dzīves femme fatale, jo, pēc viņas brīvdienu beigām, es aizbraucu viņai līdz uz Hamburgu. Man sākās jauna dzīve ar jaunu mērķi!

Baltijas Universitātes administrācija atradās Zoo nometnē (DP Camp Zoo), netālu no Dammtora metro stacijas. Tā kā man uz rokas bija Liepājas Valsts tehnikuma beigšanas diploms, man nebija grūtības imatrikulēties BU Mehānikas fakultātē. Es saņēmu matrikulācijas karti Nr. 1106 un Studiju grāmatiņu ar ierakstiem, ka 1946. gada 1. jūlijā es esmu pieteicies sešiem studiju priekšmetiem un sešiem praktiskiem darbiem. Kopskaitā divpadsmit ierakstus. Viss bija vācu valodā. Man tika arī ierādīta dzīvesvieta vienā no nometnes koka barakām. Tā bija neliela baraciņa ar centrālo istabu un trim guļamistabām, ar diviem studentiem katrā guļamistabā.

Lekcijas notika Hamburgas Kultūras muzeja telpās. Kad ierados tur uz pirmo lekciju, mani pārsteidza lieliskais Baltijas Universitātes simboliskais gleznojums uz trepju telpas aizmugures sienas. Tas man lika saprast, ka notiek neiedomājamais! Es ieeju akadēmijā!

Ēkas kreisā puse bija sabumbota, un trepju kreisā puse bija aizmūrēta. Trepju labā puse ieveda mani lekciju telpā.

Mana pirmā lekcija bija tēlojošā ģeometrija, ko pasniedza profesors Jēkabs Vītols. Tā bija zinātne, kā zīmēt ēkas perspektīvo skatu no diviem plāna skatiem. Biju varējis iegādāties oranžām līnijām klātu papīru, lineālu un zīmuli, ar kuriem sekoju profesora mākslas darbam uz tāfeles.

Vēlāk, kursa laikā, lietuvieši sāka saukt: „Veste, veste...“ Uz to profesors atbildēja, ka veste piederot pie kursa, un kad mēs tik tālu būšot, tad nākšot arī veste. Apjautājoties uzzināju, ka profesors zinot triku, kā apvērst personas vesti otrādi, nenovelkot tās personas žaketi. Netiku redzējis vestes triku lekciju laikā. To redzēju vēlāk, korporāciju sarīkojumos, un redzēju arī vienu studentu, izdarot triku ar profesora paša vesti.

Atmiņā nāk cits lekciju cikls tanī pašā lekciju telpā. Tās bija profesora Nikolaja Rozenauera pasniegtās mehānismu statikas, kinemātikas un dinamikas lekcijas. Profesors runāja maz, bet uz tāfeles rakstīja rindu pēc rindas precīzus matemātiskus nolīdzinājumus. Tie atkal bija lietuvieši, kas pacēla savas balsis, ka profesora lekcijas neesot skaidras. Tas, likās, satrauca profesoru, un viņš lūdza tuvākus paskaidrojumus. Studentu atbilde bija, ka, varbūt, viņi nesaprotot, kas tiek pasniegts. Uz to profesors atviegloti nopūtās un ar smaidiņu uz lūpām teica: „Nu, tā ir pavisam cita lieta!“

Protams, ka pēckara Vācijā daudz kas bija grūti dabūjams. Liekas, ka mēs mācējām izpalīdzēties. Ja nevarējām dabūt baltu papīru, lietojām oranžām līnijām svītrotu. Šodien esmu pārsteigts fotogrāfijā redzot, ka es un mans istabas biedrs, abi lietojam pilnīgi jaunus rasēšanas dēļus un piederumus. Kur mēs tos dabūjām un ar ko mēs par tiem maksājām?

Dzīve Zoo nometnē

Aiz nometnes vārtiem garš asfaltēts ceļš sadalīja nometni divās daļās. Barakās, ceļa kreisajā pusē, mitinājās vīriešu kārtas studenti. Ceļa labajā pusē bija administrācija, mācību spēku un sieviešu kārtas studenšu dzīves vietas.

Ceļa galā bija peldbaseins – saukts Valdemārs, kurš sagādāja daudz prieka vasaras laikā. Vienu dienu gadījās, ka Valdemārā ar visām drēbēm tika izpeldināta profesora Kundziņa meita. Nometnē parādījās runas par bruņnieciskuma trūkumu starp mūsdienu studentiem.

Ir vērts pieminēt, ka nometni dalošais ceļš turpinājās aiz Valdemāra un izbeidzās pie neapdzīvotas barakas, pie nometnes ārējā žoga. Kad laiks kļuva auksts, šī baraka kļuva par malkas piegādes avotu. Lai gan neatceros krāsniņu mūsu barakā, labi atceros naksnīgos malkas sagādes ceļojumus. Kavalieri esot šī avota produktu pasnieguši savām dāmām rožu vietā.

Man nav atmiņā, kā mēs saņēmām pārtiku un kādas bija mūsu labierīcības. Tas, laikam, ir tādēļ, ka tas viss saskanēja ar tā laika standartiem un apstākļiem. Vienu, ko es atceros ļoti labi, bija brīnišķīgā Mērbekas teātra Šekspīra Divpadsmitā nakts izrāde nometnes zālē; tajā zālē, kuras eksistenci nevaru atcerēties.

Ar vienu no barakas kolēģiem braucām uz Gēstahtu iepirkt melnā tirgus bumbierus, ko pārdot nometnē. Tā kā bumbieri nebija sevišķi nogatavojušies, mēs tos sludinājām kā ģipša bumbierus (gippsbirnen). Kad bumbieru sezona izbeidzās, mums gadījās iepirkt elektriskās spuldzes. Tās mēs sludinājām kā kvēlbumbierus (gluebirnen). Tā kā melnajā tirgū nauda netika akceptēta, tad mums bija jābūt bijušam citādam maiņas produktam. Mums bija jābūt saņēmušiem amerikāņu cigaretes, kā daļu mūsu pārtikas devas.

Dzīve Pinebergā

1947. gada janvārī mūs pārcēla uz bijušo vācu aviācijas skolu vienā no Hamburgas ārējām priekšpilsētām, sauktu Pineberga. Tur visas ēkas bija celtas no mūra un bija perfektā kārtībā. BU aizņēma administrācijas ēku, skolas ēku, kurai deva vārdu Alma Magna, virtuves ēku ar lielu sarīkojumu zāli un trīs no sešām divstāvu dzīvojamām mājām. Bez tam vēl bija milzīgs garāžas komplekss un atsevišķa (virsnieku) kluba ēka.

Dzīvojamos blokos mēs dzīvojām jaukti, mācības spēki, studenti un studentes, un visi lietojām tas pašas labierīcības. Tā, mūsu pirmā bloka, otrā stāva gala dzīvokli aizņēma universitātes prezidents profesors Gulbis ar kundzi. Istabu blakus trepju telpai aizņēma profesors Rozenauers ar kundzi. Pārējās istabas aizņēma studentes, studenti un lektori. Studenti un studentes dzīvoja ik pa seši vienā istabā. Katram bija gulta un skapis. Citu mēbeļu nebija.

Labierīcībās bija siltais un aukstais ūdens, un dzīvojamās istabās bija radiatori. Šo sistēmu darbošanās drošība varbūt bija tāda pati, kā citām sadzīves lietām tajā laikā. Bija jāpaciešas! Labi atceros elektrības piegādes traucējumus vakaros. Tie bija labs iemesls jautrām sesijām ar blakus istabas studentēm, bet bija arī garas pārrunas ar mācību spēkiem par studentu dzīvi korporācijās un citās studentu organizācijās.

Virtuvē gatavoja siltu ēdienu. Diemžēl nevaru atcerēties detaļas, kā ēdiens tika piegādāts un sadalīts. Atceros pāris epizodes sakarā ar ēdienu. Viena bija dzirdēts stāsts, ka kādā studenšu istabā esot saņemta dienišķā deva, nelobītu vārītu kartupeļu veidā. Pēc krietnas mielošanās viena esot prasījusi pēc sāls. Pārējās esot deklarējušas, ka, ja viņa gribot sāli, tad viņai esot pietiekoši ēsts. Otra atmiņa ir, ka mūsu apgādātāja organizācija UNNRA, acīmredzot, bija lēti iepirkusi kukurūzu, jo mēs kādu laiku to saņēmām katru dienu servētu visdažādākos veidos. Vienu dienu to saņēmu kā puskukuli ceptas maizes, ko noliku skapī rītdienai. Otrā dienā tas puskukulis bija caur un cauri sapelējis.

Lielajā zālē virtuves ēkā notika deju vakari. Dāmas sastājās rindā gar vienu zāles sienu. Kungi sarindojās gar virtuves gala sienu. Mūzikai sākoties, kungi ātrā gaitā metās diagonāli pāri zālei, lai paspētu uzlūgt izredzēto dāmu uz deju. Zālē notiekošo caur logiem vēroja skatītāji, no kuriem viena bija mana, virtuvē strādājošā, māte.

Šinī zālē tika noturēti visi svinīgie akti, ieskaitot universitātes slēgšanas aktu 1949. gada 30. septembrī.

Aula Magna pirmā stāvā bija lekciju telpas. Jumta stāvā bija speciālistu kabineti. Virs tiem bija divi vienistabu dzīvoklīši telpu apkopējiem. Aula Magna bija būvēta uz paaugstinājuma, un uz to veda plašas kāpnes. Tā bija laba vieta konferenču un svinību lieluzņēmumiem.

Mēs visi, studenti, mācību spēki un darbinieki, okupācijas iestāžu acīs bijām pārvietotās personas, angliski – displaced persons, saīsināti – DP's; mūsu valodā vienkārši – dīpīši. Laika gaitā atbildība par dīpīšiem mainījās no vienas autoritātes uz citu, un katrai bija citāda nostāja pret tādu ūnikumu, kāda bija Baltijas Universitāte. Cīniņš ar šīm autoritātēm bija jāizcīna BU vadībai. Studentu līmenī mēs to redzējām vienīgi kā atkal jaunu nosaukumu mūsu institūcijai. Mēs par to neraizējāmies un turējāmies pie savas iemīļotās Baltijas Universitātes nosaukuma.

Domāju, ka mēs visi sapratām, ka nevarēsim mūžīgi palikt par pārvietotām personām, ka mums būs jāatrod zemi, kur apmesties. Karā izpostītā Vācija nelikās būt viena no tām. Tie, kuriem laimējās dabūt kādu ārzemju stipendiju vai galvotāju caur baznīcām, vai citādi, aizbrauca viens pēc otra. Nāca arī piedāvājumi arodu speciālistiem. Kad no Kanādas nāca plašs piedāvājums cepurniekiem un mežstrādniekiem, daudzi kļuva šo amatu pratēji, jo Kanāda likās būt patīkama zeme, kur apmesties. Visas šīs iespējas bija vieniniekiem.

Daudz vēlāk nāca piedāvājums, no kura nebija iespējams atteikties, jo visas ģimenes varēja izceļot kopā. Tas nāca no Austrālijas. Tā laika baltās Austrālijas politikas dēļ, tās valdība aicināja visus baltiešus braukt un apmesties uz dzīvi Austrālijā. Vienīgais noteikums bija, ka jaunatbraucējiem divus gadus būs jānostrādā valsts norādītās darba vietās. Daudzu studentu ģimenes nekavējoties pieņēma šo piedāvājumu, un studentu skaits sāka drastiski mazināties. Pēc universitātes oficiālās slēgšanas arī mēs abi ar māti izvēlējāmies šo iespēju. Mana studiju grāmatiņa rāda, ka trijos studiju gados es biju saņēmis 42 parakstus, ar pēdējo parakstu datētu 25.08.1946.

Sabiedriskā dzīve Pinebergā

Kādu vakaru mūsu istabā atgriezās viens vecāks students un stāstīja, ka viņš nākot no Latvijas Universitātes studentu korporāciju biedru sanāksmes. Tajā sanāksmē esot nolemts, ka pastāvošās korporācijas nevarot uzņemt jaunus locekļus tādēļ, ka neviena no ap 20 Latvijas Universitātes korporācijām neesot pietiekoši pārstāvēta Baltijas Universitātē, lai varētu uzņemties atbildību liela skaita jaunu locekļu audzināšanai. Tas nozīmējot, ka, ja mēs gribot piedalīties korporāciju dzīvē, mums esot jādibina jaunas korporācijas. Pastāvošo korporāciju biedri, saukti filistri, atbalstīšot jauno korporāciju izveidošanu un to biedriem iemācīšot klasiskās korporāciju tradīcijas un sadzīves formas. Acīmredzot, tas pats stāsts bija stāstīts arī citās istabās, jo īsā laikā, 1947. gada sākumā tika nodibinātas studentu korporācijas Fraternitas Imantica, Gersicania un Fraternitas Cursica un studenšu korporācijas Spīdola un Zinta. Katrai studentu korporācijai tika piešķirtas telpas virsnieku kluba pagrabā. Tā kā studentu korporācijas bija cieši saistītas, liela daļa sadzīves notika kopā. Liela daļa no tās iesaistīja ideoloģiski līdzīgās studenšu korporācijas.

Korporāciju dibināšana dramatiski mainīja biedru sabiedrisko sadzīvi. Deju vakarus atvietoja formālas balles ar polonēzēm un tūru valšiem, ar frakām un balles kleitām. Latvisko klusumu dziesmai atvietoja latīniskais silentium ad cantum. Netālu no universitātes atradās viesu nams Landhaus Vossberg. Tur notika visu korporāciju kopējie alus vakari. Tur studenti personīgi iepazinās ar mācību spēkiem.

„The story of the Baltic University. A film by Helga Merits“

Tāds ir nosaukums 52 minūšu garai augstas kvalitātes filmai angļu valodā par Baltijas Universitāti, ko producente pārdod privātām personām par 18 eiro, ar piesūtīšanu.

Filma sākas ar kara beigu skatiem un producentes jautājumu, kā šādos apstākļos, kad viss ir zaudēts, varēja rasties tāds ūnikums kā Baltijas Universitāte? Atbildi dod intervijas ar septiņiem bijušiem studentiem, kuras ir sakārtotas nodaļās, kas sākas ar nodaļu par bēgšanu no uzbrūkošās kara darbības dzimtenē un beidzas ar nodaļu par Baltijas Universitātes nozīmīgumu. Intervijas ir papildinātas ar attiecīgām fotogrāfijām un filmu skicēm.

Universitātē bija imatrikulēti 2006 studenti, no kuriem universitāti beidza 76. Daudziem universitātē pavadītie trīs gadi ir bijuši skaistākie gadi viņu jaunībā. Citiem studijas deva drosmi tālākā dzīvē, ka viņi spēj studijas veikt.

Filmas pasaules pirmizrāde notika EstDocs Filmu festivālā Toronto, 2015. gadā no 16. līdz 20. oktobrim. EstDocs publikācijā ir intervija ar Helgu Merits zem virsraksta: „Fēnikss, kas dzimis no pelniem un kaisles: Stāsts par Baltijas Universitāti.“

Filma ir tikusi izrādīta Baltijas Universitātes 70 gadu dibināšanas atceres sarīkojumā Balzekas Lietuviešu Kultūras muzejā, Čikāgā, 20.02.2016.

Fēniksa, kas dzimis no pelniem un kaisles – Baltijas Universitātes, septiņdesmitā dzimšanas diena ir šī gada 14. marts. Tiem fēniksa bērniem, kas vēl esam palikušies, ir pietiekoši laiks sapurināties un sarīkot fēniksam neaizmirstamu dzimšanas dienu mūsu apkārtnē.

Augstu laimi Baltijas Universitātei!

Jēkabs Ziedars
Speciāli laikrakstam „Latvietis“

Filmu „The Story of the Baltic University“ izrādīs 15. martā, plkst. 18.00 Gētes institūtā, Rīgā (Torņa ielā 1, ieeja no Klostera ielas). Filma angļu valodā ar simultāntulkojumu latviski. Ieeja bezmaksas.