Latvijas sabiedrībai trūkst izglītības un analīzes spējas

Palielināt / Enlarge

Anna Žīgure ar grāmatu „Viņi. Ceļā“. FOTO Gunārs Nāgels.

Noslēgums. Sākums LL399

– Vai jaunā situācija pēc neatkarības atgūšanas latviešiem zināmā mērā sagādāja vilšanos, kam ir sekas sabiedrībā arī šodien?

Anna Žīgure: Noteikti vilšanos, jo daudzi bija iedomājušies, ka līdz ar neatkarību viss nāks pats no sevis. Sovhozu laikā kaut kādu naudu saņēma par darbu vai pat nekā nedarīšanu. Cilvēki domāja, ka līdz ar neatkarību būs vairāk naudas. Vienlaikus viņiem bija bailes un neprasme uzņemties atbildību par savu dzīvi. Iepriekš taču kaut kas pa pilienam tika tecināts mutē neatkarīgi no tā, vai kaut ko darīji vai ne.

– Kā to var mainīt? Vai to maz var mainīt?

Anna Žīgure: Man nav tiešas receptes. Es domāju, ka šajās jomās izglītotiem cilvēkiem vairāk jābrauc, jārunā, jāmāca cilvēki. Nevar gaidīt, ka cilvēki paši no sevis mainīsies.

Deviņdesmito gadu sākumā somi man prasīja: „Kad Latvija sasniegs Eiropas vidējo līmeni?“ Toreiz teicu – nu, pieci, varbūt desmit gadi paies. Ir pagājuši 24 gadi, un daudz kas vēl nav izdevies. Es neiedomājos, ka cilvēka apziņas pārmaiņām vajadzēs tik daudz laika. Kādreiz teica, ka mainīsies paaudzes un tad būs labi. Bet mēs redzam, ka daudzi jaunie cilvēki iet to pašu negodīguma un korupcijas ceļu, ko gājušas iepriekšējās paaudzes. Bija laiks, kad deva ziņu vai mājienu, ka par naudu var visu, un jaunā paaudze to iemācījās – par naudu var visu. Vajag kādu atļauju Jūrmalā, lai uzbūvētu māju tur, kur to nedrīkstētu darīt – ja ir maz naudas, tu to nevari izdarīt, bet, ja naudas ir daudz, vari. Es negribu naudas vērtību pavisam noniecināt. Lai cilvēks justos cienīgi, protams, arī nauda ir svarīga.

– Arī no politiķiem izskanējis, ka kādai daļai jauniešu jāaizbrauc padzīvot ārvalstīs, jāpaskatās, kā dzīvo citi cilvēki, kā veidojas citas kultūras. Tad viņi varēs arī kaut ko mainīt, atvest atpakaļ uz Latviju.

Anna Žīgure: Piemēram, Krievijā šāda kārtība nestrādā. Bagāto miljonāru un miljardieru bērni brauc uz Angliju un Ameriku, studē pasaules universitātēs. Pasaule domā, ka viņi varētu ko mainīt, taču, atbraukuši atpakaļ, viņi to negrib darīt. Ja viņi vispār atgriežas Krievijā, tad turpina dzīvot tādā pašā visatļautībā kā līdz tam.

Arī Latvijā tā arī viena no problēmām. Daļa varbūt negrib neko mainīt, jo tad viņiem pašiem zudīs materiālais pamats zem kājām. Otrai daļai, kas gribētu kaut ko mainīt, ir ļoti grūti. Mūsu sabiedrība diez ko labi nepieņem atpakaļ tos, kuri mācījušies citur. Es pati to savulaik pieredzēju. Atbraucu atpakaļ pēc studijām Tartu Universitātē, un mani labu laiku nepieņēma. Lai to izturētu, vajag ļoti stipru garu.

– Pēc studijām Igaunijā ilgi nevarējāt atrast Latvijā darbu. Kā deviņdesmito gadu sākumā nonācāt līdz Latvijas vēstnieka Somijā un Igaunijā amatam?

Anna Žīgure: Tartu Universitāti beigušam cilvēkam ar somu un igauņu valodas zināšanām vispār nebija darba. Vispirms sāku strādāt par korektori žurnālā Padomju Latvijas Komunists. Tā bija vienīgā vieta, kur atradu darbu, un nostrādāju tur piecus gadus. Pēc tam man piedāvāja strādāt Rakstnieku savienībā par ārzemju konsultanti. Kad Latvija piedzīvoja lielās pārmaiņas, man jau bija valodu prasmes un sakari. Vēstnieka amatu daļēji ieguvu somu un igauņu valodas prasmju dēļ, jo tādu cilvēku nebija daudz.

– Ar kādām domām, emocijām vai vēlmēm devāties uz Somiju?

Anna Žīgure: Domāju, ka palikšu tur kādus divus gadus, jo nekad neesmu gribējusi braukt projām no Latvijas un strādāt citur. Tāpēc man grūti saprast tos cilvēkus, kas tagad bēg no Latvijas. Vēlējos izveidot vēstniecību, paveikt šo darbu pēc iespējas labi un tikt galā ar gaidāmajiem pārbaudījumiem. Tā es Somijā nostrādāju sešus gadus.

– Kādu vēstījumu bijāt apņēmusies nest somiem par latviešiem?

Anna Žīgure: Tas man bija grūti. Es nezināju, ko nozīmē vēstniecības un vēstnieka darbs. Latvijā man neviens to nevarēja pateikt un iemācīt. Pirms braukšanas strādāt Somijā es vaicāju, kāda ir Latvijas ārpolitikas līnija. Toreiz ļoti augsta ranga Ārlietu ministrijas ierēdnis man teica: „Žīgures kundze, Latvijas ārpolitiskā līnija ir taisna.“ Es mazliet aizvainoti pateicos un aizbraucu. Nopirku Salaspils Botāniskajā dārzā dažus telpaugus. Nebija mēbeļu, divas lampas dabūju no Ārlietu ministrijas, kad jau biju noīrējusi vēstniecībai telpas. Man bija grūti saprast, ko tas viss nozīmē. Zināju, ka pārstāvu jaunu un nabadzīgu, atjaunotu valsti, kas atgriezusies uz pasaules skatuves. Es neko daudz nezināju par ārkārtīgi ciešajiem sakariem, kas starp Latviju un Somiju pastāvēja pirms Otrā pasaules kara.

Mācījos no kolēģiem vēstniekiem un daudz iemācījos no Somijas Ārlietu ministrijas.

– Atskatoties uz to laiku, kā šī pieredze ir Jūs mainījusi?

Anna Žīgure: Pirmkārt, es ļoti ātri iemācījos uzņemties atbildību par savu darbu. Sakari ar Latviju bija slikti, visas tālsarunas notika caur Maskavu. Dažkārt pat nedēļām ilgi vispār nebija sakaru. Telefons nestrādāja, tāpēc dažādi lēmumi bija jāpieņem pašai. Sapratu arī to, ka Latvijā ir cilvēki, kas negrib paši izlemt. Pavisam vienkārša lieta – mums bija jāsāk vīzu izsniegšana, jo igauņi tās jau izsniedza. Bija jānosaka vīzas cena. Es toreiz domāju, ka nedrīkstu to izlemt – par to būtu jālemj Latvijā. Zvanīdama neatradu cilvēku, kas gribētu pieņemt lēmumu. Beigās noteicu tādu pašu vīzas cenu kā igauņiem.

Daudzās šādās lietās es zināmā mērā biju ļoti brīva. Man nebija bail zaudēt darbu, ja Latvijas politiķu vai ierēdņu uzskatā būtu kaut ko izdarījusi nepareizi. Somijā bija ļoti pozitīvs, radošs un interesants laiks. Grūtības bija ar Latviju. Daudzreiz nevarēju saprast, kas Latvijā īsti notiek ārpolitikas jomā. Citkārt nesapratu, kādu valsti es pārstāvu. Piemēram, kad [Andri] Šķēli iecēla par ministru prezidentu, Somijas uzņēmēji nāca pie manis brīnīdamies – kā tik negodīgu cilvēku Latvijā var iecelt par ministru prezidentu? Vēl pirms virzības uz NATO un Eiropas Savienību dažādās situācijās nebija saprotams, uz kurieni Latvija iet un kas notiks. Kad atbraucu uz Latviju dziesmu svētku laikā vai satikos ar cilvēkiem, viss atkal bija līdzsvarā – es zinu, es pārstāvu to tautu, to sabiedrību un to valsti, ko veido šī tauta, ne tie politiķi, kas varbūt ir negodīgi. Ir jau mums arī godīgi un izglītoti politiķi. Viņu vērtība ir nepietiekami izcelta, un nav novērtēts viņu godīgais un smagais darbs.

– Atbraucot uz dziesmu svētkiem un runājot ar cilvēkiem, sapratāt, ko un kādus mērķus pārstāvējāt, taču negodīgi cilvēki joprojām tiek ievēlēti politiķu amatos. Vai kaut kur ir disonanse?

Anna Žīgure: Manuprāt, tas ir jautājums par sabiedrības izglītību un novērtēšanas spēju. Mūsu sabiedrībā, domājams, trūkst analīzes spējas. Tāpēc šī sabiedrība ievēlē dažādus populistus, sākot jau ar [Joahimu] Zīgeristu. Līdzīgi mums Ukrainā sacīja viens taksometra šoferis: „Kā tas nākas, ka mums Ukrainā ir tik skaista daba, tik labi un čakli cilvēki, bet negodīgi politiķi. Kāpēc? Kā mēs vēlējam, tā atkal ir noticis tā!“

Kāpēc Latvijā uz lieliem un maziem ekrāniem, televīzijā nevarētu parādīt krievu filmu Leviatāns? Domāju, tas ļoti palīdzētu sabiedrībai atvērt acis. Tas būtu sabiedrības izglītošanas projekts, nemaz nerunājot par to, ka filma ir mākslinieciski augstvērtīga.

Latvijā vēl aizvien ievēlē tos, kuri skaļāk vai vairāk sola. Cilvēki atkal un atkal tic, nespēdami analizēt un aizmirstot, kas šie kandidāti ir, ko viņi darījuši un kādi bijuši.

– Cik bieži un ilgi viesojāties Latvijā, kad bijāt diplomāte?

Anna Žīgure: Neuzturējos ilgi, bet katru mēnesi biju, arī vasaras atvaļinājumu, Lieldienas un Ziemassvētkus pavadīju Latvijā. Es visu laiku uzturēju sakarus ar Latviju. Sevišķi, kad sākās tiešie telefona sakari un datoru laiks. Man pašai šķita svarīgi uzturēt saikni ar visu Latviju, ne tikai ar Ārlietu ministriju, prezidentu un Saeimu. Arī Somijā man bija plaša darbība, bija atvērta vēstniecība. Nebija tā, ka es staigātu vien pa augšējiem koridoriem vai ešeloniem. Ļoti daudz braukāju pa Somiju. Latvijā joprojām mēdz nākt pretī cilvēki, kas bija aicināti uz vēstniecību Somijā vai ar ko tajā laikā bija sadarbība.

– Kā ar novembra svētkiem – Lāč­plēša dienu, 18. novembri? Kā svinējāt tos?

Anna Žīgure: Somijā 11. novembrī nekas nenotika, vēstniecība neko nerīkoja, taču pieņemšanas par godu 18. novembrim bija ļoti lielas. Pirmās Latvijas valsts svētku svinības notika Helsinku Universitātes telpās, un tajās piedalījās 600–700 aicinātu viesu. Kad no Somijas dabūjām atpakaļ izremontētu Latvijas pirmskara vēstniecības ēku, aicinājām viesus tur. Ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem uzņēmām simtiem cilvēku. Visam, protams, vajadzīga nauda, bet tā nav galvenais. Bija tradīcija atcerēties 1991. gada barikādes. Aicināju žurnālistus, kas barikāžu laikā bija Latvijā, un tos žurnālistus, kuri bija rakstījuši par Latviju. Līdzīgi kā barikādēs es viņus cienāju ar auzu putru. Tam nevajag lielu naudu, galvenais ir motivācija un griba.

– Jūs nākat no inteliģentas ģimenes jau vairākās paaudzēs. Zināšanu fons, apkārtējā vide un sabiedrība ietekmē personību un dzīves izvēles. Kā bija Jums?

Anna Žīgure: Mūsu ģimenē ciena savu valodu un valsts neatkarību. Manā skolas laikā gan ģimenē diez ko nerunājām par neatkarību, nesvinējām 18. novembri. Pēc tam izrādījās, ka daudzi to bija darījuši, bet es par to nezināju. Latvijas sarkanbaltsarkano karogu pirmoreiz ieraudzīju tikai 1988. gadā. Man tad bija 40 gadu, un tas atstāja ļoti dziļu iespaidu. Ilgs laiks pagāja, līdz Latvijas himnu varēju dziedāt bez asarām. Toreiz pirmo reizi sapratu, ko tautai un valstij patiesībā nozīmē savs karogs, kāds tas ir spēka avots – vienai tautai, vienai valstij savs karogs. Pret padomju Latvijas zili viļņoto karogu man nebija nekādu jūtu, tas bija jāizvieto tāpēc, ka citādi draudēja sods.

– Paaudzēm pret karogiem ir atšķirīga attieksme. Daudziem mūsdienu jauniešiem nav tik lielu jūtu pret Latvijas karogu, jo tas viņiem visu laiku ir bijis. Tomēr arī tagad par karoga neizvietošanu draud sods.

Anna Žīgure: Es piederu pie tiem, kam sods par karoga neizvietošanu šķiet nepareizs. Uzskatu arī, ka mums ir pārāk daudz sēru dienu un tradīcija tajās izvietot karogu ir jāmaina. Mēs taču esam uzvarējuši! Mēs bijām okupēti, un tagad esam neatkarīga valsts. Somijā es smēlos ideju par karoga izvietošanu. Kritušo varoņu dienā [maija trešajā svētdienā] tur pie valsts iestādēm izvieto karogu bez sēru lentēm, pusmastā, bet pie privātmājām to dara, ja saimnieki vēlas. Pusdienlaikā karogu paceļ plīvojam.

Ja sēru dienā zem sēru karogiem Latvijā notiek visādas komēdijas, mazinās dienas nozīmība. Vajadzētu būt vienai nopietnai dienai, ko nopietni svinētu, atzīmētu vai atcerētos. Mums ir par maz priecīgu dienu. Viena no priecīgām dienām varētu būt Valsts valodas diena 18. februārī, par godu tam, ka 2012. gadā referendumā par valsts valodu uzvarēja vienīgā valsts valoda – latviešu valoda.

– Kura tad varētu būt šī viena sēru diena kā Somijā?

Anna Žīgure: Diemžēl mums ir ļoti daudz dramatisku notikumu un ar tiem saistītu sēru. Šķiet, bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija tā, kas piedāvāja 11. novembri atvēlēt gan karavīru, gan citu cilvēku piemiņai. Es saprotu 25. martā un 14. jūnijā izvesto cilvēku tuviniekus un cietušos, bet šo sēru dienu norisi vajadzētu piepildīt ar daudz vērtīgāku saturu. Ja reiz šīs dienas ir noteiktas, tās jāciena. Tās jāatceras valsts līmenī, ne tikai noliekot pie kapiem un pieminekļiem puķes. Par priecīgām dienām runājot, gribu vēlreiz atgādināt par 21. augustu, kurā Latvija atjaunoja valstisko neatkarību. Patlaban tas ir tikai sīkā drukā ierakstīts sarežģīts nosaukums kalendārā. Igaunijā 20. augusts ir karogota Brīvības diena, turklāt brīvdiena.

– Kādu rezultātu redzat tam, ko esat darījusi vēstnieces amatā?

Anna Žīgure: Mana darba laikā daudz latviešu brauca pieredzes apmaiņā uz Somiju, izglītojās par robežsargu pieredzi austrumu robežas sargāšanā, par armiju, veselības aizsardzību, salātu audzēšanu podiņos, ļoti daudz ko. Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz mūsu atbildīgās personas aptvēra, ka, būvējot Latvijas austrumu robežu, jāņem vērā Somijas paraugs, nevis Šveices, Anglijas, Francijas vai Amerikas pieredze, ko mēģināja pārņemt pirms tam.

Man neizdevās modināt interesi par alkohola politiku. Manuprāt, Latvijā joprojām īsti nesaprot, kas ir alkohola politika. Pamatdoma ir vienkārša – alkohols jāražo, jāpārdod, lai valsts iegūtu ienākumus, bet arī jāraugās, lai sabiedrība nenodzertos.

– Vai iemesls ir politiskās gribas trūkums vai arī spēcīgais nozares lobijs?

Anna Žīgure: Domāju, ka abi divi. Lobija spēks nevienā sabiedrībā un nevienā valstī nedrīkst būt panākts uz sabiedrības veselības rēķina. Starp citu, Ukrainā, Ļvovā, nav spēļu zāļu un blakus nav arī lombardu. Tās esot aizliegtas pirms vairākiem gadiem, jo tur atmazgājot naudu. Pagrīdē esot, un tās policija uzraugot, taču bija patīkami, ka neredzēju uz ielām šīs iestādes tā, kā izplatīts Latvijā.

– Sociālie tīkli mūsdienās bieži ir viena no pirmajām vietām, kur politiķis vai amatpersona nāk klajā ar svarīgiem paziņojumiem. Ko Jūs par tiem domājat?

Anna Žīgure: Tie noteikti nav zaudējums. Domāju, ka jebkura jauna lieta ir ieguvums, ja izglītota sabiedrība prot ar to rīkoties. Taču neizglītotu sabiedrību ar to palīdzību var viegli manipulēt, pasviežot nepareizas ziņas, mainot ziņu svarīgumu. Neizglītotai sabiedrībai sociālie tīkli savā ziņā ir bīstama lieta. Es gan pati nelietoju Facebook, jo tam trūkst laika, taču zinu, ka tā ir derīga lieta. Katrā ziņā esmu par jaunu tehnoloģiju. Ir lietas, pret kurām nevar un nevajag cīnīties, jo dzīve iet uz priekšu.

– Kā Jūs rīkotos kā Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā? Vai izmantotu, piemēram, Twitter sniegto iespēju ātri paziņot ko svarīgu, vai tomēr vispirms sasauktu žurnālistus un runātu ar viņiem dzīvē?

Anna Žīgure: Svarīgu notikumu paziņošanai es droši vien sasauktu žurnālistus, kā to centos darīt Somijā. Regulāri sadarbotos ar žurnālistiem, arī viņus izglītojot. Man stāsta, ka Latvijā tas nav iespējams, žurnālistus interesējot tikai skandāli. Īsti negribu tam ticēt – ja lietai pievēršas nopietni un pamatīgi.

Līva Alksne, Pieci.lv
Speciāli „Laiks Pasaulei“
Laikrakstam „Latvietis“

Intervijas pirmpublicējums žurnāla „Laiks Pasaulei“ 2015. gada novembra numurā (Nr. 1).