Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Laikrakstam Latvietis ir iznākuši 400 numuri, pats pirmais jau 2008. gada 9. septembrī. Sākot ar 76. numuru (2010. g. 17. febr.) daļa rakstu ievietojām mājas lapā laikraksts.com, bet kopš 79. numura (2010. g. 10. marta) gandrīz visi raksti tur parādās.

Tagad laikraksta mājas lapā ir pieejami 6100 raksti un 12 221 attēls, kas veido nopietnu arhīvu par latviešu dzīvi visā pasaulē. Visiem rakstiem adrese ir pēc vienotas sistēmas: http://laikraksts.com/raksts/nnnn, kur „nnnn“ ir 1 līdz 4 ciparu skaitlis no 1 līdz 6100 (laikrakstiem līdz LL400).

Varam izvilkt interesantu statistiku par šiem pēdējiem 6 gadiem. Neskaitot redakcijas darbiniekus, ir pieci autori ar pāri par 100 rakstiem katram. Latvijā – Māris Brancis (176) un Aina Gailīte (129), Kanberā – Skaidrīte Dariusa (101), Sidnejā – Ojārs Greste (101), un – ar 269 rakstiem – Gunta R. Adelaidē. Bez minētajiem autoriem, laikrakstā ir parādījušies vairāk nekā 1000 citu autoru rakstu darbi.

Fotogrāfiju rekordisti pa daļai pārklājas ar rakstniekiem. Atkal bez redakcijas darbiniekiem un bez iestāžu pārstāvjiem, pāri par 100 fotogrāfiju autori ir Aina Gailīte (1024), Pēteris Strazds Adelaidē (664), Māris Brancis (507), Ojārs Greste (443), Kārlis Ātrens Adelaidē (187), Roberts Birze Melburnā (170) un Margota Puķīte Adelaidē (111). Bez minētajiem fotogrāfiem, laikrakstā ir parādījušies vairāk nekā 1000 citu fotogrāfu darbi.

Tā kā laikraksts nevar maksāt honorārus, mēs esam pateicīgi visiem brīvprātīgajiem rakstītājiem un fotogrāfiem par iespēju nodot viņu darbu tālāk jums, laikraksta lasītājiem. Kaut arī redakcija ir nodrošināta ar vairāk rakstiem, nekā mums ir iespējas ievietot, mēs vēl arvien aicinām gan jaunos, gan vecos rakstītājus sūtīt rakstus uz redakciju. Neuztraucieties, ja jums nav perfekta latviešu valoda, jo mēs visus rakstus rediģējam. Protams, nevaram garantēt, ka pilnīgi visas kļūdas izlabosim, jo drukas velniņš vēl ir dzīvs, un, laikam, šad un tad būs ar mums.

Laikraksta Latvietis redakcija uzskata, ka ir svarīgi veicināt apziņu, ka, kaut arī latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli, un ir uzauguši ļoti dažādos apstākļos ar ļoti atšķirīgiem dzīves veidiem, mēs tomēr esam viena tauta ar kopīgām saknēm Latvijas zemē. Tāpēc mums jābūt apziņai, ka mēs katrs esam reizē indivīds un reizē daļa no šīs tautas, kura ir daudz cietusi, kuru ir atkārtoti mēģināts iznīcināt, bet kurai ir pietiekami spītības, lai teiktu pasaulei: „Mēs esam un mēs būsim!“

Mūsu informācijas darbs ir veltīts šīs kopības sajūtas veicināšanai.

GN
2015. g. 2. martā