Deviņu pakalnu pilsēta

Palielināt / Enlarge

Māja Talsos. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Estrāde Sauleskalnā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsu pauguraine. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsu pauguraine. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kamparkalna skatu tornis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vanagkalns. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsu ģērboņa stabs un Soda priede. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsi. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsi no Ķēniņkalna. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Baptistu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Baptistu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Viss sākās ar Kamparkalna skatu torni, kas bija ierakstīts manā sarakstā. Apceļojot Latviju, esmu sev akceptējusi pārgājiena formu, cenšoties nokļūt galapunktā ar sabiedrisko transportu. Talsos var nokļūt ar autobusu no Rīgas apmēram divu stundu laikā, ja tas nemet kādus līkumus, un dienas garumā kursē 20 reisi.

Talsos esmu bijusi vairākas reizes uz īsu brīdi; pirmo reizi biju tālajos sociālisma laikos, kad braucu speciāli pirkt importa kažoku. Papētīju informāciju internetā, sapratu, ka līdz Kamparkalnam no Talsu centra jāiet kādu stundu, tik vien vajag kā kāda zinātāja padomu par īsāko ceļu. Tā nu mans ceļojums sākās, iekāpjot autobusā Jūrmalā pagājušā gada 22. maijā; ceļš gar jūru caur pieciem zvejniekciemiem, tad līkumu līkumiem caur bieziem egļu mežiem un priežu siliem gar Rideļu dzirnavām, gar Nurmuižu un gar Laucienes skaisto baznīcu pie pašas autobusu pieturas; gar dzelteniem pieneņu laukiem un vēl dzeltenākiem rapšu laukiem, šur tur gotiņas un baltie stārķi, augstu cilājot sarkanās kājas; tā vien gribējās apturēt autobusu un to visu nofotografēt. Jo tuvāk Talsiem, jo biežāk autobuss pieturēja mazās pieturās, lauku ļaudis devās uz pilsētu iepirkties, tā nospriedu, jo vairums izkāpa pie lielveikala.

Biju atvizināta līdz autoostai, ņēmu rokās karti un sāku soļot uz Tūrisma informācijas centra (TIC) pusi – ak, tos zaļos Talsus, ak tās ziedošās ābeles aiz kurām bija paslēpušies divstāvu malkas šķūnīši! Mazajos pagalmiņos saulē sildījās kaķi, izstiepušies visā garumā, tātad te valda miers; puķes uz palodzēm un puķes apstādījumos. Ieliņas līkumotas, ar slīpumu uz Talsu ezera pusi, lielākā daļa māju arhitektūras un kultūras pieminekļi, daudzas restaurētas, dažas saglabājušās kā apbūves rozīnītes. Pārsteiguma šoku man izsauca maza, maza koka mājiņa ar vecu izkārtni – apbedīšanas piederumi un svaigu uzrakstu slēgts; nospriedu – tātad Talsos ļaudis dzīvo ilgu mūžu, un zārku bodi var klapēt ciet; es tik tiešām tik pozitīvi nodomāju, lai gan realitātē – ir vajadzīgas labākas telpas.

Paslēpu azotē karti un gāju pie ļaužu pulciņa jautāt ceļu uz TIC, visi reizē man laipni stāstīja, kad pa labi un kad pa kreisi, līdz kāda kundze mani paņēma aiz rokas un aizveda līdz pašam Tautas namam, pa ceļam pastāstot šo to par pilsētu. Ceļojot es praktizēju izmantot vietējo TIC padomus, un šai sakarā man ir savi novērojumi, diemžēl, bieži meitenītes necik daudz nezin no praktiskās puses, tik to, kas ir rakstīts.

Talsu TIC atrodas 1910. gadā celtā Sadraudzības biedrības nama pirmajā stāvā, un, ieejot telpā, tu saproti, ka esi Talsos, par ko liecina Talsu brunču svītru kods. Piegāju pie tuvākās darbinieces un sacīju: man vajag smalkāku karti un lai jūs man parādītu ar pirkstu, kā vienkāršāk nokļūt Kamparkalnā un vairākos apkārtnes objektos. Nekādu problēmu; – tika izdrukāta kartes daļa palielinājumā, un ar pirkstu izbraukts viss ceļš. Tika viss noskaidrots, cik es zinu, ko varu un cik varu paspēt izstaigāt līdz atpakaļceļa autobusam.

TIC vadītāja Inese Roze secināja, ka, kājām ejot, man pietiks ar skatu torni, un, lai iztiktu bez maldīšanās, tad es tiku nodota gida virsvadībā. O, ar gidu man palaimējās – Artis Ignašs, jauns puisis, talsenieks, augstskolas Turība starptautiskā tūrisma fakultātes students, šajā brīdī praksē.

Dodamies gar ezeru un Pilskalnu uz apbraucamā ceļa pusi. Paši Talsi atrodas uz deviņiem pakalniem, un mūsu ceļā ir Sauleskalns ar estrādi. (Brīvdabas estrāde; 1960. g., arhitekts H. Pļavinskis; skatuve, amfiteātris, divreiz rekonstruēta un 2013. gada veidols ir skaists; arī ar Talsu brunču svītru kodu. Iedzīvotāju iecienīta koncertu un atpūtas vieta.)

Tā nu mēs devāmies ārā no pilsētas pa īsāko, bet noteikti skaistāko ceļu: saplaukušie koki vēl pavasara gaišajā zaļumā, pļavu zaļumu cenšas nomākt pienenes, lielceļu baltums nokūp aiz retām mašīnām. Putnu koris, stirniņu baltās ļipas, pa kādam sabrauktam zalktim ceļmalā; augšā, lejā, līkumu līkumiem tieši iekšā Talsu paugurainē – izcili ainaviskā dabas parkā, kurā ietilpst Talsu novada Laidzes, Laucienes un Lībagu pagasts ar mežiem apaugušiem pauguriem un ezeriņiem purvainās ielejās, kur krāšņi ziedēja purenes.

Mēs gājām pa Mundigciema ceļu gar grantskarjeriem un tad jau nonācām īstos laukos – raibu govju ganāmpulks pie Vanagkalna (Upurkalns, 8 m augsts, sena kulta vieta netālu no Kampariem). Kamparkalna nogāzē ierīkota slēpošanas trase ar pacēlāju, šobrīd gan to klāja milzums saplaukušu gaiļbiksīšu, tos es saplūcu un šoziem sildījos ar šādu tēju. Skatu tornis iznirst pēkšņi mazā pļaviņā un Kamparkalna 175 m atliek pieskaitīt 28 m, un augšā, matos iemetās pamatīgs vējš. Mazliet apradām ar augstumu un tad priecājāmies par skaistajiem skatiem; atradām savu ceļu, Vanagkalnu ar raibo ganāmpulku, gan Talsus, gan karjeru, gan dažādu toņu zaļos mežus, bet visskaistākais jau bija balto ceļu izvagotās zaļās pļavas un tālākie dzeltenie rapša lauki. Vairākas reizes gāju apkārt skatu laukumam un visu centos iemūžināt ar dažādiem objektīviem.

Atpakaļceļā priecājāmies par aitu pulciņu un skaistiem zirgiem, kuriem, protams, izbaroju savu pusdienmaizi. Pilsētā atgriezāmies pa citu ceļu, lai apskatītu Talsu ģērboņstabu (1936. g.) – zaļu vainagu paceltā rokā un turpat netālu Soda priedi Saules, F. Blumbaha un Brīvības ielas krustojumā. (Piemiņas vieta soda ekspedīcijas 1906. g. 14. janvārī nošautajiem pieciem Talsu bruņotās sacelšanās dalībniekiem; 2005. g. 8. janvāra vētra 300gadīgo priedi nolauza, pēc tam palikušo priedes stumbru mākslinieciski iekonservēja. 2012. g. 1. maijā tika iestādīta maza priedīte nolauztās vietā; 2016. g. 7. janvāra vakarā Talsu mākslinieki svinīgi nozāģēja Talsu Soda priedes veco stumbru ar rokas zāģiem; mazo priedīti nāksies pārstādīt pirms apļveida krustojuma izbūves.)

Skats no Ķēniņkalna uz ziedošajām ābelēm un ķiršiem liek elpai aizrauties, tāpat kā majestātiskais piemineklis brīvības cīnītāju piemiņai Koklētājs, kurš ir bijis par iemeslu dažiem maniem iepriekšējiem braucieniem uz Talsiem. Ķēniņkalna pakājē mēs ar Arti šķiramies, viņu sauc darbs, es dodos apskatīt pilsētu. Raitā solī gar ezeru dodos uz vecpilsētu pa stāvajām bruģētajām ieliņām gar luterāņu baznīcu, tad lejā, gar Vilkmuižas ezeru, atkal augšā, līdz nonāku pie baptistu baznīcas. Tā ļoti atšķiras no citām baptistu baznīcām ar augsto torni (22,5m), ēka spoži balta ar ļoti sakoptu apkārtni. (Talsu baptistu draudze dibināta 1876. gadā, baznīca iesvētīta 1936. gadā; arhitekts Artūrs Spīgulis.)

Klāt autoosta un autobuss uz Rīgu. Pavadīta ļoti skaista diena Talsu paugurainē. Kas man visvairāk patika – varbūt skati no Kamparkalna torņa; tak', jau tie plašumi no tāda augstuma bija pasakaini, un tas tikai tāds mazs stūrītis.

Pārgājiens turpināsies pēc nedēļas: Talsu Tautas nams ar radošo sētu, vecpilsēta, luterāņu baznīca, Sapņu ezers, Amendas kapavieta, leprozorijs, Eiropas birzs, stārķu kolonija; – aicinu līdzi interesentus!

Vissirsnīgākais paldies topošajam tūrisma speciālistam, talseniekam un savas dzimtās puses patriotam – Artim Ignašam, šī pārgājiena gidam, kas ļāva man pilnībā izbaudīt Kurzemes dabu, pasakainās Talsu pauguraines ainavas, nedomājot par īsto taku meklēšanu.

Aina Gailīte

Laikrakstam „Latvietis”

Turpmāk vēl