Lasītāja vēstule

Tā īsi un kodolīgi varētu teikt par Somijas žurnālistes Līsas Raitas rakstu Kāpēc latvieši kļūst naidīgi?

(LA, 28.01.2016.) Viņa raksta: „Rakstos izceļu latviešiem raksturīgākās īpašības – sirsnību, cilvēcību un iecietību, it īpaši pret citu reliģiju pārstāvjiem. Tieši šīs īpašības latviešos vērtēju augstu un apbrīnoju.“ Taču vienlaikus viņa ir satriekta, „kā tik daudz latviešu var būt tik pilni ar naidu“ pret bēgļiem.

Ja tik sirsnības, cilvēcības un iecietības pilnie latvieši pēdējos mēnešos ir sākuši pildīties ar naidu, tad tam ir nopietns pamats. Atskatīsimies nedaudz vēsturē.

1940. gadā, kad Krievijas (PSRS) tanki ienāca Rīgā, lai atbrīvotu Latvijas darbaļaudis no kapitālistu jūga, latviešu skaits valstī bija 81%, bet krievu – 12%, Rīgā latviešu bija 63%, krievu – 8,6%. Rīgas mērs bija latvietis Roberts Liepiņš. Šogad, kad aprit 25 gadi kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, latviešu skaits Latvijā ir 62%, krievu – 30%, Rīgā latviešu ir 45%, krievu – 30%, un Rīgas mērs ir krievs Nils Ušakovs. Tās ir 50 gadus ilgušās Latvijas okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas sekas.

Esmu pietiekami iecietīgs, lai neiebilstu pret cittautieša ievēlēšanu vai iecelšanu vadošā valsts amatā, bet nespēju bez iebildumiem tādā postenī akceptēt cilvēku, kas, lauž doto zvērestu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un aicina referendumā balsot par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Nespēju pieņemt ES realizēto nacionālo politiku, kas mums uzspieda naturalizēt simtus tūkstošu latviešu tautai un Latvijas valstij naidīgu bijušo okupantu, kolonizatoru un kolonistu (tā sauktos krievvalodīgos). Valodu referendums pierādīja, ka absolūtais vairākums krievvalodīgo prasa otru valsts valodu, t.i., atgriešanos uz valsts rusifikācijas ceļa.

Ziemas karā Somija zaudēja daļu teritorijas, bet nosargāja savu valsti, un pēc kara okupantu karavīru zābaki nebradāja pa pārējo Somijas zemi. Mēs pazaudējām visu. Vēlētos Raitas kundzei pajautāt: „Kādas būtu Jūsu jūtas, ja karš būtu noslēdzies ar okupāciju, kolonizāciju, rusifikāciju un šodien etnisko somu īpatsvars esošo 98% vietā būtu noslīdējis līdz 60% vai zemāk un ja Helsinku mērs būtu kāds Nils Skorobogātovs, kas noslēdzis sadarbības un draudzības līgumu ar impēriskās Krievijas Federācijas valdošo partiju „Vienotā Krievija“ un Somijas parlamentā krievvalodīgo partijai būtu 60 mandāti?“

Raitas kundze nesaprot: „Bet kas gan okupantiem ir kopīgs ar cilvēkiem, kas bēg no kara un terorisma?“

PSRS okupanti un kolonizatori pie mums atnāca ne kā patvēruma meklētāji, bet kā kungi un noteicēji un diktēja mums savus noteikumus. Rietumvalstu pieredze rāda, ka tagadējo migrantu vairākums uzvedas līdzīgi, ja ne vēl ļaunāk. Tas var kļūt par lielu apdraudējumu latviešu tautas pastāvēšanai tālākā nākotnē. Somija savos apstākļos vēl var atļauties eksperimentēt ar bēgļu integrāciju un naturalizāciju, bet latviešu tautas limits ir izsmelts ar pie mums jau esošajiem.

Andrejs Lucāns, Burtniekos
Laikrakstam „Latvietis“