Nacionālais un liberālais

Sabiedriskā saruna Latvijas plašsaziņas telpā jautājumā par patvēruma meklētājiem nav nedz pirmā, nedz pēdējā reize mūsu valsts un sabiedrības vēsturē, kad šķietami vienkārši ir novilkt ūdensšķirtni starp tā saucamajiem nacionāļiem un liberāļiem. Pie pirmajiem tiek pieskaitīti tie, kas neslēpj savas bažas un uzdod pagaidām tā arī neatbildētus jautājumus par nākotnē sagaidāmo, kamēr par liberāļiem tiek uzskatīti tie, kas vispārēju cilvēktiesību aizsegā gatavi atvērt durvis gana plaši ikvienam, kas pie tām klauvē.

Līdzīgs nosacīts dalījums sabiedriskajā sarunā novērots arī iepriekš gan Latvijas mazākumtautību dzīvi skarošos jautājumos, gan vārdu kaujās par citu mazākuma grupu tiesībām un iespējām mūsu valstī. Nemaz nerunājot par ticības lietām un tikumu jēdziena izpratnes atšķirībām.

Ārpus cietuma

Vērojot viedokļu apmaiņu plašsaziņā, brīžiem liekas, ka aiza starp šķietamajiem pretmetiem – nacionālo un liberālo pasaules uzskatu – ir nepārvarama, vai pat kļūst arvien platāka. Tomēr, ja ieskatāmies mūsu valsts un tautas vēsturē, tad jocīgā kārtā sanāk, ka labākais iespējamais risinājums ir bijis tieši šo abu uzskatu apvienojums.

Proti, vislielākās brīvības un iespējas visām sabiedrības grupām mūsdienu Latvijas teritorijā – kā pamatnācijai, tā mazākumtautībām; kā vīriešiem, tā sievietēm; kā pieaugušajiem, tā bērniem; kā ticīgajiem, tā neticīgajiem; kā slimiem, tā veseliem – ir bijušas vien tad, kad latvieši kā pamatnācija ir paudusi skaidru gribu pēc brīvības un neatkarības, ko arī izcīnījusi nacionālas valsts veidolā.

Jā, protams, ka baltvāciešiem bija savā ziņā labākas iespējas nekā latviešiem pirms Latvijas valsts dibināšanas, tāpat kā krieviem cara un komunistu laikos, taču pat ja viņu iespējas tolaik bija kādu tiesu pārākas par latviešu iespējām, abi režīmi – kā cara, tā padomju – bija represīvi un stipri tālu no cilvēktiesību ideāla. Citiem vārdiem sakot, tie bija tautu cietumi, un nav pārāk lielas starpības, vai esi pirmā vai pēdējā tauta iekšpus cietuma mūriem, jo cietums paliek cietums.

Kā būtu, ja būtu

Lai arī Latvijas valsts dibināšana 1918. gadā un tās atjaunošana 1991. gadā mūsdienās nereti tiek nicinoši raksturota kā aizvēsturiskas XIX gs. idejas par nacionālu valsti īstenošana, kas neesot vairs īsti iederīga XXI gs. pasaulē, patiesība ir tāda, ka, rūpējoties par savas nācijas un savas valsts pastāvēšanu, latvieši savā valstī ir radījuši iespējami labākos apstākļus arī citu tautību iedzīvotājiem. Tas attiecas arī uz ticības brīvību, vārda brīvību, saimniecisko darbību un izglītību.

Uz mirkli iedomāsimies, kāda Latvijas valsts būtu šodien, ja 1991. gadā nebūtu pilnībā īstenojies latviešu tautas sapnis par brīvības un neatkarības atgūšanu. Ja PSRS būtu turpinājusi pastāvēt kā PSRS ar Krieviju tās centrā, diezin vai tajā būtu tik daudz brīvības un iespēju kā šodien Latvijā.

Savukārt, ja atjaunotā Latvijas valsts tobrīd būtu veidota uz PSRS drupām kā jauna valsts ar pilsonības nulles variantu un divvalodību, tad šodien tā vairāk atgādinātu mūsdienu Krieviju ar ierobežotajām brīvībām un cilvēktiesībām, nevis Eiropas Savienības valsti ar teju neierobežotām tiesībām un iespējām.

Nav taču nekāds noslēpums, ka mērķis par katru cenu atgriezties Eiropas vērtību telpā – caur dalību ES un NATO – bija tā saucamo latvisko partiju un to vēlētāju mērķis, bet ne jau to partiju, kas sakās pārstāvam Latvijas cittautiešus.

No kļūdām nesargā

Atgriešanās un noturēšanās Eiropā jeb ES, kas, starp citu, arī ir nacionālu valstu savienība, protams, nevar būt pašmērķis. Mums tā drīzāk ir kalpojusi kā tāda pašu uzstādīta latiņa acu priekšā, lai vienmēr atcerētos, kas mums bija atņemts piecdesmit padomju jūgā pavadītajos gados un uz kādām brīvības virsotnēm ir vērts tiekties. Nu jau vairāk nekā desmit gadus esot ES un NATO sastāvā, redzam, ka medusmaize nav tik salda, ja vien paši netiecamies to maizi un medu sarūpēt. Esot iekšpusē, tagad redzam arī pelēkos ikdienas toņus un zināmu neskaidrību par nākotni, kaut savulaik, mīņājoties pie ES ārdurvīm, mums viss rādījās skaidrāk izteiktos toņos un nākotne pārliecinoši spoža.

Taču pati par sevi uzturēšanās ES klubā mūs nepasargā un nepasargās no kļūdām vairāk vai mazāk nekā tad, ja mēs būtu ārpusē. Tāpat kā demokrātijas un brīvības esamība nepasargāja no to iznīcināšanas pašu rokām Latvijā 1934. gadā.

Tāpēc izvērtēsim godīgi savas valsts pagātni un tagadni, salīdzināsim iespējas un brīvības, kādas baudām un baudījām. Manuprāt, ja mēs tiešām paraugāmies uz to godīgi un pasaules notikumu kopsakarībās, tad ir skaidrs, ka Latvijai un tās sabiedrībai labākais risinājums ir bijis nacionālo un liberālo vērtību apvienojumā, bet ne pretstatījumā.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste