„Pelnu sanatorija“

Palielināt / Enlarge

Filmas veidotāji pirmo skatītāju priekšā. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Palielināt / Enlarge

Labajā pusē Dāvis Sīmanis, otrais no labās – Dmitrijs Jaldovs, trešais – Ulrihs Matess (Ulrich Matthes). FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Palielināt / Enlarge

Filmas „Pelnu sanatorija“ publicitātes foto. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Karavīru lazarete Lazdonā. FOTO Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājums.

Ceturtdien, 21. janvārī, Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace notika studijas Lokomotīve (kopā ar Studio Uljana Kim) veidotās filmas Pelnu sanatorija pirmizrāde.

Gadījums, ko saistībā ar šo kinoteātri (toreiz – Rīga) noteikti atceros, bija pirms 25 gadiem. Barikāžu nakti no 16. uz 17. janvāri pavadīju pie Ministru Padomes, trīsstūrī starp Brīvības un Tērbatas ielu. Pēc pusnakts iegāju kinoteātrī. Atceros – pusloka gaitenī ap uzgaidāmo telpu un skatītāju zāli tāpat uz grīdas gulēja vīri – viņiem tā droši vien bija kāda trešā nakts prom no mājām. Bet es nakts seansā skatījos Anša Epnera 1990. gadā pabeigto filmu Es esmu latvietis, pēc tam atkal devos ārā uz Brīvības ielu.

Pelnu sanatorijas skatus pusotru gadu atpakaļ uzņēma arī kādreizējā Lazdonas muižā. Filmas sižets saistās ar vācu ārstu Ulrihu Pirmā pasaules kara laikā okupētajā Kurzemē. Vīrs formas tērpā ar Sarkanā krusta apsēju rokai ierodas vietā, kur uzturas (ne par visiem var teikt – tos ārstē) fiziski, bet vairāk garīgi ievainoti cilvēki. Izrādās, ap filmas darbības laiku Lazdonā tiešām bijusi lazarete, tajā ārstējās krievu armijas karavīri.

Pirms vairāk nekā 30 gadiem Madonas muzejam nodotas divas fotogrāfijas, to dāvinātāja teica – tās saglabājušās no tā laika, kad viņas mamma, praulēniete Marianna Krieviņa-Bērziņa (1893-1963), ap 1917.-1918. gadu bijusi sanitāre kādā armijas slimnīcā Kijevā. Pagājušajā pavasarī vienā attēlā uzmanīgāk ieskatoties sapratām, ka tas uzņemts nevis Kijevā, bet Lazdonas muižas parkā; gan jau arī otrs, jo cilvēki visi tie paši.

Lazdonas muiža XIX gs. vidū piederēja Budenbroku dzimtai. 1862. gadā to nopirka Karls Stankevics, Gatčinas augstdzimušu bērnu – bāreņu nama (institūta) inspektors. Jaunās kungu mājas būvniecību viņš organizēja 1870. gados un pēc pensionēšanās te dzīvoja. Viņa dēls bija ārsts Rīgā, Lazdonā saimniekoja rentnieki. 1904. gadā muižu nopirka Teodors Johans (Jānis) Šmits (1849-1925). Vecpiebalgas puses skolotāja dēls savulaik studēja matemātiku Tērbatas Universitātē, tad 1871.-1875. gadā mācījās Pēterburgas Ceļu inženieru institūtā. Pēc tā beigšanas T. Šmits bija dzelzceļu inženieris Dienvidkrievijā, Harkovā. Kā gana augstam valsts ierēdnim viņa dienesta rangs atbilda muižnieka titulam. Domāju, Lazdonu viņš pirka, lai ieguldītu nopelnītos līdzekļus, reizē domājot par apmešanās vietu pēc darba gaitu beigām. Divdesmitajos gados Šmits strādāja Latvijas Satiksmes ministrijā.

Desmit gadus vēlāk sākās Pasaules karš. Smagās cīņas tagadējās Polijas teritorijā Krievijas armijai sagādāja daudzus ievainotos, kuru ārstēšanai nācās meklēt jaunas vietas. Oktobra sākumā ar vilcienu arī Madonā ieveda kaujās cietušos, ko tālāk nogādāja uz Lazdonu. 5 telpas muižas ēkā atvēlētas karavīru lazaretei. Kopumā tur bijušas 20 gultas. Sešu uzturēšanai līdzekļus deva Teodors Šmits, pārējām ziedojumus vāca Lazdonas pareizticīgo draudze. Svētdienā, 12 .oktobrī, notika lazaretes iesvētīšana. Pirmais ārsts bija Kazaņas Universitātes beidzējs Nikolajs Bernikers. Sākumā lazarete darbojās Krievijas Sarkanā krusta Rīgas komitejas pārziņā. Viskrievijas organizācijai pastāvēja teritoriālas apakšnodaļas, arī Cēsu apriņķī tādas darbojās. 1915. gada marta sākumā izveidota Krievijas Sarkanā krusta 8. Cēsu komiteja ar centru Madonā (Biržos). Tās goda priekšnieks bija Teodors Šmits, priekšnieks – izmeklēšanas tiesnesis A. Florianskis, priekšnieka biedrs – zemnieku virstiesas darbinieks Sergejs Kuks, kasieris un rakstvedis – Madonas muižas pārvaldnieks Andrejs Runka. 16. martā lazaretē pēc vairāk nekā 2 mēnešu pārtraukuma nogādāti jauni ievainotie. Starp tiem viens latvietis no Valmieras apriņķa, viens igaunis no Pērnavas apkārtnes, viens ebrejs, viens vācu kolonists, viens muhamedānis un seši krievu tautības karavīri. Šīs ziņas sameklēju ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizētās preses palīdzību. Laikā, kad karadarbība tieši skāra Latvijas teritoriju, par ārstēšanos Lazdonā vairs nerakstīja. Izteiksmīgā fotogrāfija varētu būt tapusi 1915. vai 1916. gada rudenī, kad frontes līnija atradās netālu. Kreisajā malā stāv praulēnietis Eduards Barbans (1893-1964), labajā pusē ar sarkanā krusta lentu – ārsts Oskars Vīksniņš (1887-1957, bijis ārsts arī Latviešu strēlnieku lazaretē), no viņa pa kreisi Marianna Krieviņa, kas vēlāk medmāsa Kijevā.

Vēl viena sakritība – medmāsas Emmas lomu filmā iedzīvina Nacionālā teātra aktrise Agnese Cīrule, kas līdzīgi Mariannai Krieviņai nāk no Lazdonas kaimiņu pagasta Praulienas.

Filmas režisors Dāvis Sīmanis intervijā uzsver: „Filma ir mans mēģinājums parādīt karu, kurš man pašam asociējas ar milzīgām izmaiņām Eiropas civilizācijā. Tas bija karš, kurš izmainīja apziņu jebkuram, kas tajā bija iesaistīts, un arī visām vēlākajām paaudzēm.“ Tik tiešām, Otrā pasaules kara laikā attieksme pret garīgi slimiem cilvēkiem bija vēl iznīcinošāka, savukārt par 1882. gadā dzimušo Lazdonas lazaretes ārstu Nikolaju Bernikeru pēdējās ziņas ir no Rīgas geto.

Indulis Zvirgzdiņš
Laikrakstam „Latvietis“