Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ziemas saulgrieži Filadelfijā

Dziedāšana un laimes liešana Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā

Laikraksts Latvietis Nr. 395, 2016. g. 21. janv.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Laila Medne uzrunā klātesošos. FOTO Roberts Milevskis.

Raibā ņirbonī atzīmējot Ziemas saulgriežus, kādi 60 visu paaudžu svinētāji pavadīja otros Ziemassvētkus Brīvo latvju biedrībā. Lailas Mednes vadībā nodziedājām Rāmi, rāmi Dieviņš brauca, kam sekoja Modra Medņa Dieva piesaukšana, tad Klusiet jauni, klusiet veci, Dievs ienāca istabā. Šāds pieklusināts iesākums tomēr neturpinājās ilgi, jo bija jāpārslēdzas uz prieku, kuru izraisa saules atgriešanās un Ziemassvētku sabraukšana, protams rakstītām kamanām.

Viešņa Tija Kārkle bija ieradusies no Vašingtonas, lai pirmā no vairākiem padalītos ar kādu personīgo atmiņu par Ziemassvētkiem Latvijā. Ierodoties Latvijā 80-to gadu beigās, vēl pirms neatkarības atgūšanas, Tija attapās šajā svētku brīdī viena pati, bez radiem un bez ģimenes siltuma. Aizbraukusi uz dziļiem laukiem ar draugu Ikaru pie viņa ģimenes, viņa piedzīvoja necerēti skaistus un unikālus savā vienkāršībā svētkus, kurus nosvinēja visai ģimenei svētku vakarā iebrienot aizsnigušā mežā, līdz tika atrasta īstā vieta, kur noklāt zemē segu, izlikt uz tās līdzpaņemtos ēdamos, izpušķot turpat augošu dzīvu eglīti un padziedāt. Nakts, klusums, meža burvība, cilvēcīgais siltums...

Vakara gaitā vēl citi klātesošie bija ar mieru padalīties. Andrejs Baidiņš stāstīja par savām izjūtām, kad vecāki viņu izslēdza no istabas, kamēr pēkšņi atsprāga durvis, un priekšā mirdzēja neaprakstāmi skaistā eglīte. Tad bija jāpiedomā, cik tas tomēr jau ir sen atpakaļ – pirmskara Latvijas Ziemassvētki, kurus vairs var atcerēties tikai no galīgi maza bērna viedokļa. Sandra Milevska pastāstīja par sava vīra Roberta – amerikāņa, ilgām pēc Latvijas Ziemassvētkiem, kad tumsa un aukstums vedina veselas pēcpusdienas pavadīt, lasot un dzerot tēju, kad kājām nākot no Vidzemes tirgus paši nes savu eglīti uz mājām, kad svētku vakarā var aiziet pa kraukšķošu sniegu uz Doma baznīcu klausīties tās varenās ērģeles.

Andris Grunde atcerējās Vācijas nometņu Ziemassvētkus, kad ar milzīgu lepnumu vecāki viņam pasniedza labdarībnieku sagādātu spēļu motociklu, kurš rūca – un kuru viņš jau pirmajā dienā izjauca, lai atklātu skaņas cēloni. Un beidzot – viesis no Ņujorkas – Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks pastāstīja, kā reāli darbojās Latvijas valsts jaunieviestā atļauja katram valsts mežos nocirst sev eglīti. Turpat apkārt bijuši lieli valsts meži, bet kad ar dēlu Reini gājuši pēc egles, gāja un gāja, un gāja, tikai vienas priedes ne egles, bet kad beidzot parādījās egles, tad viszemākie zari sākās kādu trīs metru augstumā!

Kopīgā dziedāšana turpinājās pa vidu šiem stāstiem, virzoties pa tēmām pēc Sandras Milevskas izlasītām dainām, kuras klātesošie lasīja visiem priekšā: sidrabiņa lietiņš lija, Ziemassvētki naudu skaitīja, kāds pa namu rībināja, bet Rīgā dumpojās. Sanākušie minēja mīklas saistītas ar ziemu, tumsu un gaismu, aukstumu. Un tad jau pienāca laiks, kad saiminiece visiem gādāja, ja ne gluži cūciņas smecerīti, tad katrā ziņā gardu mielastu. (Un par šo mielastu īpaši jāpasakās Mārai un Aldim Kubuliņiem, kas jau sen pieteikušies to nokārtot, dabūja varoņdarbu veikt pēkšņos un negaidīti radušos apstākļos, kas lika ierasties, pastrādāt, izbraukāt pa vidu uz slimnīcu, atgriezties un atkal braukt uz slimnīcu. Paldies viņiem abiem par nepārspējamo atbildības sajūtu tomēr paveikt solīto, neskatoties uz krīzes situāciju!)

Bet tur, kur cienā ar labām mantām, nekur tālu vairs nevar būt budēļi. Vesela banda ieradās – lieli un mazi, kurus izrīkoja viņu vadītāja, melnmatainā čigāniete Dace Mažeika ar mazo Margaritu uz rokām. Dziedāja un lēkāja vairāki čigāni, kāds ieklīdis žīds, dažādi zvēri – vismaz trīs-četri lāči, kaza, dzērve, divas pārlaicīgās nāves, bet fonā visu novēroja Garā sieva un Mazais vīriņš. Tomēr bargā čigānmāte Dace nebija apmierināta, viņa dzina visus augšā uz lielo zāli, kur sekoja rotaļas un ālēšanās, kamēr visi bija izdancojušies, kā pienākas, ar nāvi. (sk: https://www.youtube.com/watch?v=exVnxbjj_E8)

Šajā gadumijas laikā vēl nācās zīlēt nākotni – kā piekalts pie plīts Roberts Milevskis pārraudzīja nopietno Laimes liešanas pasākumu, par kuru gan jāsaka, ka visiespaidīgāko laimi izlēja no Rīgas ieradusies Imanta Nīgale. Katrs varēja arī ar citiem līdzekļiem sev piemērotu laimi meklēt, jo uz galdiem stāvēja trīs lielas ūdens bļodas, kurās peldēja valriekstu čaulu laiviņas ar aizdegtām mazām svecītēm, kas pietauvojās pie malas tieši tur, kur bija pielipināts pareizais zīlējums. No Meinas atbraukusī Lara Nīgale Gin bērnu bļodā priecīgi satraukusies izzīlēja sev braucienu uz Latviju šovasar, bet vai tad viņas māsa Anika arī pie reizes nebrauktu līdzi? Jauno cilvēku bļodā starp visām studijām, darbu intervijām, jaunām sirdspuķītēm un citām laimēm Lūkass Milevskis sev izzīlēja ļoti piemēroto ziņu, ka viņš pabeigs šogad ļoti svarīgu projektu. Projekts jau ir zināms – galvenais, ka pabeigs! Bet pieaugušo bļoda solīja dažādas nākotnes, kas drīzāk saistījās ar nobrieduša cilvēka dzīves rūpēm – ja nu vienīgi izņemot to vienu laimi, kas pavēstīja: vecums nāk virsū, ir laiks pirkt Maserati!

Filadelfieši visiem lasītājiem uz Jauno gadu novēl, lai vecums nevienam nenāktu virsū, bet lai katram tomēr tiktu Maserati!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com