Brauc un brīnās...

Nezinu, par ko brīnījās augšminētais braucējs, bet man no brīnumiem palika mute vaļā, kad dzirdēju, ka esot parādījies kāds, kam nepatīkot Latviešu ciems Melburnā. Kur viņš parādījies, kam viņš parādījies, to neesmu vēl noskaidrojis, bet tas jau arī nav svarīgi; svarīgs ir tas, ka brīnumainā kārtā, tas kam nepatīk Ciems, – dzīvojot Ciemā.

Pats par sevi jau tas nekāds brīnums nebūtu – jau no laika gala tā ir bijis un tā būs, ka vienam patīk māte, otram – meita. Bet te jau neiet runa ne par māti, ne par meitu... Tās jau neviens nevar pats sev izvēlēties. Bet vai dzīvot Ciemā, vai nē – tā ir brīva izvēle. Tāpēc man tie brīnumi, un tāpēc dabīgā secībā mācās virsū jautājumi.

Ja kādam Ciema dzīve nepatīk, ko tad viņš tur meklē? Kāpēc nevācās ārā? Pareizāk varbūt būtu: Ko vispār līda iekšā? Vai tad pašam nebija neviena drauga vai paziņas, ar ko aprunāties: Kas ar to Ciemu īsti ir? Kā tur ir? Bet gadīties jau tas var...

Dažiem ir grūti – pat neiespējami atrast draugus... Un tad cemme uz visu pasauli. Bet tāpēc jau Ciems nav vainīgs. Man bija čoms Jēcis, lai miers viņa miesām, kurš pa nakti dzēra un pa dienu gulēja – tāpēc reti gadījās sastapties, bet, ja tomēr kādreiz gadījās, tad viņš runāja par deviņiem mēmiem – un visu tikai sliktu, – bet par Ciemu viņam nekad nebija neviena slikta vārdiņa... Man pašam jau nosvinēja piecpadsmit gadu jubileju sakarā ar Ciemā dzīvošanu; es esmu izbaudījis kā privāto mājiņu, tā Aprūpes namu un vēl vienmēr dziedu: Jauka dzīve Vantirnā...

Kā jau lasītāji varbūt zin, es esmu arī mudinājis citus letiņus nākt uz Ciemu; – tad iznāk, ka es viņus esmu mānījis. Muļķības! Nevajag klausīties muļķības!

Bet varbūt, ka tā lieta nemaz tik traka nav – pats jau neesmu ar nevienu Ciema pēlēju runājis, tikai no citiem dzirdējis. Varbūt Baumas? Lai nu būtu kā būdams, – nāciet droši uz Ciemu! Atcerieties sakāmvārdu: Kaķa lāsti debesīs nekāpj!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“