Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

20. janvāris – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Grūti iedomāties, ka ir jau pagājuši 25 gadi kopš tiem laikiem.

1991. gadā es dzīvoju Latvijā, un janvārī bija jādodas divu nedēļu braucienā uz Minheni. Padomju okupācijas vara vēl centās Latviju izolēt no brīvās pasaules, un vienīgā satiksme bija SAS lidfirma, kura veica regulārus reisus uz Kopenhāgenu.

Un tā, neiedomādams, kas stāv priekšā tuvākajās dienās, es 12. janvārī no Rīgas aizlidoju uz Kopenhāgenu, no kurienes ar vilcienu un prāmi mēroju tālāku ceļu uz Vācijas dienvidiem.

Notikumi strauji attīstījās. Padomju bruņotie spēki jau 11. janvārī bija ieņēmuši vairākas ēkas Viļņā, un 13. janvārī padomju tanki uzbruka Viļņas televīzijas tornim, nogalinot 14 lietuviešu civilistus. Šīs ziņas saņēmu jau Minhenē.

13. janvārī Dainis Ivāns un Romualds Ražuks aicināja cilvēkus uz barikādēm Rīgā, un Ministru padome deva rīkojumu ievest pilsētā smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm. OMON vairākas dienas terorizēja Rīgas iedzīvotājus, un 17. janvārī barikāžu aizstāvji izsludināja trauksmes stāvokli.

Tai pašā laikā Apvienoto nāciju Drošības padomes Rezolūcija nr. 678 bija pieprasījusi Irākai izvākties no okupētās Kuveitas līdz 15. janvārim. Kad tas nenotika, Sabiedrotie 17. janvārī sāka intensīvu Irākas gaisa bombardēšanu. Visas pasaules uzmanība bija pievērsta šim karam, jo ASV televīzija CNN pirmo reizi pārraidīja tiešā ēterā ziņas no frontes.

Stāvoklis Rīgā pasliktinājās, un 20. janvāra vakarā OMON un nenoskaidrotas militārpersonas iebruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā Reimersa ielā, nogalinot divus miličus. Pie Bastejkalna bija nogalināti kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolnieks Edijs Riekstiņš; nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. Grūti aprakstīt manas domas, kad es Minhenē televīzijā uzzināju par man pazīstamā cilvēka publisku noslepkavošanu.

Notikumi Baltijā sacentās ziņu raidījumos ar notikumiem Irākā.

Bet barikādes noturējās. Paredzētā karaspēka ienākšana no Vitebskas nenotika, un 24. janvārī varēja atstāt barikādes. 25. janvārī uzbrukumu upuru bērēs bija tūkstošiem pavadītāju, un tai pašā 25. janvārī es sēdos vilcienā Minhenē ceļam atpakaļ uz Rīgu.

26. janvāra lidojumā no Kopenhāgenas uz Rīgu lidmašīna bija gandrīz tukša – bez manis uz tumšo Rīgu devās tikai kādi Rietumu žurnālisti.

Atgriezos mājās – sērojošā, bet uzvaru svinošā Latvijā.

GN
2015. g. 15. janv.