Jaunatne priecājas kumeliņa zīmē

Palielināt / Enlarge

Karogu sardze. FOTO Andrejs Jaudzems.

Palielināt / Enlarge

„Latvian Voices“. FOTO Andrejs Jaudzems.

Palielināt / Enlarge

Jānis un Anita Lauri. FOTO Andrejs Jaudzems.

Palielināt / Enlarge

34. Jaunatnes dienu Rīcības komitejas priekšsēde Daila Šmita. FOTO Andrejs Jaudzems.

Palielināt / Enlarge

Danču vakars. FOTO Andrejs Jaudzems.

Pirms dažiem gadiem, lasīju par šādu notikumu: Koncerta recenzents, noklausījies koncertu līdz pusei un konstatējis, ka otrā daļa būs ļoti līdzīga pirmajai, puslaikā aizgājis uz savu biroju, uzrakstījis un redakcijā iesniedzis savu recenziju par visu koncertu un aizgājis uz krogu. Nākošā rītā, blakus viņa recenzijai, kurā viņš tik zinoši aprakstīja koncerta otro daļu, viņš lasa par ugunsgrēku, kas izcēlies koncerta zālē starpbrīža laikā, nodedzinot teātri līdz pamatiem. Protams, koncerta otrā daļa vispār izpalika.

Lai man nebūtu jāmelo (jāfantazē? jādzejo? jāizliekas?), atzīšos jau tūlīt no paša sākuma, ka Jaunatnes dienu Atklāšanas sarīkojumā noskatījos tikai pirmo daļu, un tādēļ par otro daļu nevaru rakstīt; varu tikai iedomāties, kas tur notika.

Formālā atklāšana svētdien, 27. decembrī, neprasīja sevišķi daudz laika. Sarīkojuma vadītājs Matīss Reinhards aicināja klātesošos nodziedāt Latvijas valsts himnu, tad publiku uzrunāja Reinis Dancis no DLOA, Rūdis Dancis no LJAA un Daila Šmita – 34. JD (Jaunatnes dienu) Rīcības komitejas priekšsēde. Priekšnesumos dzirdējām divas dziesmas no Latvijas ansambļa Latviešu Balsis – Latvian Voices un trīs čello duetus no Adelaides – tēva un meitas duo – Jāņa un Anitas Lauriem. Abi priekšnesumi pirmklasīgi.

Par Latviešu Balsīm – Latvian Voices – rakstīšu, kad būšu noklausījusies viņu koncertu 29. decembrī; cerams, ka līdz tam laikam būs noskaidrojies pārpratums ar Zanes Stafeckas Austrālijas vīzu un viņa būs laimīgi ieradusies Adelaidē, jo no Amsterdamas, kur viņai pašreiz liek gaidīt, mums būs grūti viņu sadzirdēt. Par Jāni un Anitu Lauriem varu tikai jūsmot, jo čello ir mans mīļākais instruments, un divu īstu mākslinieku rokās dueti skanēja tiešām lieliski. Katram gabalam bija savs raksturs: Rīga dimd skanēja lepni, cēli; Kur tad tu nu biji, āzīti manu – bija draiskulīgs un humora pilns, bet Emīla Dārziņa Melanholiskais Valsis aicināja uz danču vakaru, kas bija paredzēts tūlīt pēc starpbrīža un vakariņām.

Te nu es sāku staigāt pa strauji kūstošu ledu, jo kas notika tālāk, to neredzēju. Varu tikai teikt, ka visu laiku no virtuves nāca ļoti kārdinošas smaržas, tā kā brīžiem bija grūti koncentrēties uz runām, lai cik tās bija īsas. Uz garā galda zem kolonnām sāka parādīties lielas bļodas ar dažādiem salātiem (saturā neiedziļinājos), un tikko pateica, ka nu ir atklātas ne tikai JD, bet arī bārs, tā visizslāpušākie ļaudis nekavējoties devās uz turieni, lai nebūtu jāstāv rindā.

Neesmu dzirdējusi, ka Tālava būtu naktī nodegusi, tātad pieņemu, ka jaunieši (un arī ne tik jauni) rībināja Lielās zāles dejas grīdu līdz vēlam vakaram. Pēc katra sarīkojuma paredzēts kaut kāds saviesīgais vakars – vai nu danči, vai sadziedāšanās, vai apkūlības; cik skaista ir jaunība, kurai piemīt tik liela enerģija!

Prieks par jauniešiem, kas uzņemas sarīkot savus svētkus sešu dienu garumā. Rīcības komitejas caurmēra vecums ir tikai 19 gadi, jauniešiem tiek piedāvātas plašas brīvā laika kavēšanas iespējas, bet tomēr viņi pieturas pie latviešiem un latviešu tradīcijām. Malači!

Programmas grāmatiņā var lasīt visu līdzšinējo JD rīcības komiteju priekšnieku vārdus, un var konstatēt, ka vismaz divi no tiem ir pārcēlušies uz dzīvi un darbu Latvijā, kamēr gandrīz visi citi ir vēl arvien aktīvi latviešu sabiedrībā, sākot ar Rutu Priedkalnu, 1962. gada, kad JD tradīcija sākās, priekšsēdi, kura vēl arvien, jau ļoti cienījamajos gados, darbojās pie latviešiem Amerikā. Citi raksta avīzēm, vada korus vai tautas deju grupas, spēlē teātri, māca latviešu skolās... utt.

Lai dzīvo Jaunatnes Dienas, kas pulcina latviešu jauniešus no visas Austrālijas, izaudzina latviešu sabiedriskos darbiniekus un palīdz pārnest latvietību no paaudzes uz paaudzi!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“