Ziemsvētki un Ziemassvētki

Jūs laikam domājat, ka tas ir viens un tas pats – tāpat kā es līdz šim, bet tā viss nav. Vismaz līdz šim neesot bijis. Tā mums tika klārēts gari un dikti vienā no šīgada Ziemsvētku padarīšanām. Tā kā man tā lēnā domāšana, tad netiku līdz, un tā ir nezinu, kāda tā starpība bija. Bet viss kārtībā! Latvijā vīri, kas kaut ko zin, nolēmuši, ka tas ir viens un tas pats, un man ar to pietiek.

Melburnas ciemā mēs šos Viens un tas pats svētkus svinējām jau 13. decembrī, jo tā bija svētdiena, un tāpēc vieglāk sanākt kopā. Tie kopā nācēji bija gan Lejas ciema iedzīvotāji, gan Augšas ciema iedzīvotāji, gan Aprūpes nama iemītnieki, gan talcinieki, kas to ciemu uzcēla. Vārdu sakot – viss Melburnas zieds (kas cits sunim asti... utt.) – un tā sanākšana tika nosaukta par Svētku eglīti. (Redz, cik vienkārši ar to ziemu tikt galā.)

Sēdējām pie galdiem. Klausījāmies jaukos priekšnesumos. Vispirms nāca Ivars Štubis. Viņš ne tikai prot spēlēt mūzikas instrumentus, bet arī dziedāt. Lidija Treimane deklamēja un stāstīja savas bērnības atmiņas, un Iveta Laine pastāstīja par senču Ziemsvētkiem, kas lika man pamatīgi nobīties. Izrādās, ka mūsu senči ne tikai ēduši un dzēruši, kā tas parasti pie letiņiem svētkos notiek, bet vēluši apkārt koka bluķi no mājas uz māju. Es nodrebēju! Kas notiks, ja šovakar svinētāji – baudījuši no bagātīgi klātiem galdiem – gribēs atdarināt senčus? Bluķus neatraduši, sāks pa ciemu stumdīt apkārt automašīnas. Vai manu dieniņ – tad jau var iznākt darīšana ar žandarmiem.

Bet nekas tāds nenotika. Ienāca Ziemsvētkvecis un tā uzjautrināja ēdējus un dzērējus, ka par bluķi vairs nedomāja. Man blakus sēdētāja teica, ka veci saucot par Rutu, – bet viņa laikam bij par daudz ieņēmusi, – tas tak nav vīrieša vārds.

Runājot par ieņemšanu, – ieņēmām gan balto, gan sarkano un pa vidam krietni iepaikojām. Šķīvji ar kaudzi – visvisādi gardumi – laikam Ingrīdas Houkas (Hawke) darbs.

Kaut kad mēs dziedājām ar – smuki dziedājām smukas Ziemsvētku dziesmas – tikai neparko nevaru atcerēties, vai dziedājām pirms vai pēc ēšanas. Bet vai tas tik svarīgi?

Laikam tāpēc, ka Latviešu Savstarpējās Palīdzības biedrības valde visu šo ambrāžu sarīkoja (un maksāja), –tad uz skatuves kāpa arī valdes priekšsēdis un sacīja pagaro pateicības runu. Faktiski, to pateicības runu būtu vajadzējis teikt mums, tiem baudītājiem, – bet tādās lielās padarīšanās jau bieži kaut kas saiet greizi.

Visu saņemot kopā, man liekas, ka šī Svētku eglīte bija ļoti jauka un sirdi iepriecinoša, un labi pasēja iekšā kā Ziemsvētku, tā Ziemassvētku svinībās. Paldies rīkotājiem, viss smeķēja labi.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“