Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Margaritas Kovaļevskas bērnu grāmatas.

„Ir sakāmais: „Katram podiņam savs vāciņš“. Man nav vāka. Es plūstu pāri malām.“

Šādu moto savai grāmatai par mācību laiku Latvijas Mākslas akadēmijā Deviņpadsmit, kas 1973. gadā iznāca apgādā Ziemeļblāzma Vesterosā, Zviedrijā, izvēlējusies māksliniece un rakstniece Margarita Kovaļevska (1910-1999).

Šajā pašā grāmatā viņa vaļsirdīgi atzīstas, ka ļoti gaida savu 19. dzimšanas dienu – 7. decembrī:

„Man patīk, ka mana dzimšanas diena ir ziemā. Kaimiņos Ziemas svētkiem. Pie šīs pašas reizes jāpiebilst, ka man Jelgavā ir mamma, visjaukākā mamma pasaulē. Viņai ir sniegbalti mati kā Sniega mātei, viņai ir jauna un glīta seja, kaut gan viņa gados jau pāri četrdesmitpieciem. Viņa mūs mīl. Pauli (viņas brālis Pauls Klāns, rakstnieks) un mani. Tēva mums nav. Mēs esam auguši kā pusbāreņi.“ Tēvu, žurnālistu, Latvijas goda konsulu Krimā, Jāni Kovaļevski viņa nekad neaizmirsa, tādēļ stāstījumā tūlīt turpina: „Papus manās atmiņās stāv cēls un ideāls. Viņa tēls nekad nesabrūk, kaut viņu nošāva lielinieki. Es ienīstu komunistus.“

Bet arī Margarita Kovaļevska nav aizmirsta, pārāk lielas pēdas atstājusi viņa mūsu kultūrā. Par godu šim notikumam Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, kurā tagad ietilpst arī slavenā Misiņa bibliotēka, sagatavota izstāde un 2. decembrī notika sarīkojums Māksliniecei un rakstniecei Margaritai Kovaļevskai – 105. Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā arī rindu viņas ilustrēto bērnu izdevumu. Viņas bērniem domātie zīmējumi 30. gadu otrajā pusē, bet visvairāk 40. gadu pirmajā pusē parādījās gan tik populārajā žurnālā Atpūta, gan bērnu grāmatās. Pati māksliniece vēl tolaik bija Latvijas Mākslas akadēmijas studente, taču tautā un jo sevišķi mazo lasītāju vidū bija populāras viņas krāsainās bilžu grāmatiņas Knašais Pēterītis, Mārīte, Čigānmeitēns Ringla un citas gan ar pašas, gan Erika Ādamsona, Kārļa Skalbes, Rūtas Skujiņas un Ilonas Leimanes tekstiem.

Viņas ilustrācijas ir pilnas pasaku burvības, kur izdoma savijas vienā neatšķetināmā dzīparā ar realitāti. Tās ir mīļas, sirsnīgas, labestīgas. Pēc kara, kad viņa līdz ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju un pēc tam uz ASV, Margaritas Kovaļevskas visbiežāk akvareļa tehnikā darinātajos darbos turpināja dzīvot mazās meža meitiņas, kas līdzinās pasaku princesēm un kas brīžiem nav garākas par sēnēm, toties tās ir tik lepnas un garā spēcīgas, ka droši vien varētu tāpat kā Sprīdītis cīnīties ar pašu Lutausi un uzvarēt. Šo gleznojumu piesātinātā enerģija savaldzina, tādēļ tie atrodami daudzos latviešu namos kā Amerikā, tā Kanādā un droši vien arī citviet pasaulē.

Taču, kā augšminētajā moto pati sevi raksturoja Margarita Kovaļevska, viņas enerģija lija pāri malām, neieslogot savas gara izpausmes ne tikai mākslā, tikpat lieliski viņa valdīja arī pār valodas maģiju. Mākslinieces literāta talants brīnišķīgi atklājas viņas romānu diloģijā Posta puķe un Gauru gaiļi, atmiņu grāmatās Astoņpadsmit, Deviņpadsmit un Sentiments un nedaudz sniega.

Dzejniece Astrīde Ivaska īpaši izcēla Posta puķi: „„Posta puķes“ uzplaukšana ir neizbrīnojams brīnums,“ Par to runājot, viņa atceras gan Jāņa Jaunsudrabiņa, gan Annas Brigaderes darbus, pat Straumēnus un Mērnieku laikus. Dzejniece pasvītro Margaritas Kovaļevskas romāna novatorismu tēlu izveidē, netradicionālo valodu, tās sulīgumu un svaigumu, realitātes un izdomas savijumu. Galvenās varones Līzbetes versmainā enerģija droši vien stāsta par autores pašas kūsājošo dzīvesprieku un vitalitāti.

Man kā mākslas zinātniekam un jelgavniekam patīk pāršķirstīt abas jaunības gadiem un studijām Mākslas akadēmijā veltītās grāmatas, kas pievelk ar laikmeta garšu, ar tēlojuma mērķtiecību, reālo personu atveidojumu. Diemžēl viņas romāni Latvijā nav atkārtoti izdoti, lai gan tos allaž atceras, kad raksta par viņas sapņu princi Kārli Padegu un citiem viņas kursabiedriem un pedagogiem. Palikušas arī neizdotas visas dienasgrāmatas. Kaut atrastos, kas tās sagatavotu publicēšanai – tajās atkal parādītos starpkaru Latvijas kultūras dzīve raksturā straujas un dzīves alku pilnas jaunietes skatījumā, dzīve Vācijas bēgļu nometnēs un ASV.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“