Šo laiku zaļie Ziemassvētki

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ziemassvētku tirdziņš Doma laukumā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rīgas Doms. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rotari kluba Rīdzene komanda – otrā no kreisās Mairita Solima un vidū ar foto kameru Marika Ģederte. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Koka egle Līvu laukumā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Trušu ciems Esplanādē. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jumta terases. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jumta terase. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja bibliotēka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rinda pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ceļš gar gleznu krātuvi uz jauno izstāžu zāli. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Misiņa kāpnes – ceļa sākums uz jauno zāli. FOTO Aina Gailīte.

Šogad decembris Latvijas viducī, Rīgā, ir plusos un ar zaļu zāli, bet tā jau ir bijis. Toties Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūrī ir nepieredzētas pārmaiņas: 1. decembrī pēc pāris gadu būvdarbiem tika nodota ekspluatācijā rekonstruētā un paplašinātā Nacionālā mākslas muzeja ēka. Muzeja ēka bija simts gadus darbojusies bez kapitālā remonta. No 12.-16. decembrim muzejs izsludināja Atvērto durvju dienas, kad jebkuram interesentam bija dota iespēja bez maksas izstaigāt visu ēku – no jaunās apakšzemes izstāžu zāles, līdz arī jaunajām jumta terasēm.

13. decembrī arī es gāju ar domu – rindā jau nu nestāvēšu, bet man tak laimējās: tieši tai brīdī pie parka puses ieejas durvīm nebija neviena cilvēka, toties iekšā – tūkstoši. (Vēlāk presē izlasīju, ka tieši šajā dienā bija 50 000 apmeklētāju!)

Par cik muzeja ēkā pārbūves laikā biju vairākkārt (par ko arī informēju LL lasītājus), tad, novērtējot situāciju, nolēmu, ka vispirms jātiek uz jumta terasēm. Zosu gājienā kāpām augšā pa baltām, manā saprašanā pavieglām kāpnēm, nonākot ēkas centrālajā daļā zem kupola;  visas atjaunotās koka konstrukcijas baltas, teju vai baznīca.

Pabrīnījos par iespaidīgajām durvīm uz terasi. Daudz neko nepētīju, jo cilvēku bija daudz; brīžiem vajadzēja uzņēmību, lai izsprauktos līdz margām, kas vienā pusē bija stikla. Pirmais iespaids jau paliekošais. Man pirmais skats krita uz jūras pusi – osta, visādi svešādi un ļoti skaisti jumti un torņi, skursteņi ar baltiem dūmiem un ziemīgi mākoņi; paskatoties lejā, rieta saule spoži apspīdēja Valdemāra ielas namu fasādes. Toties paskatoties uz otru pusi, pāri Esplanādei – kaut kāda fantastika – cieši blakus stāv TV tornis, kolhoznieku nams un Rīgas stacijas pulksteņa tornis.

No otrās terases var redzēt Brīvības pieminekli, tikai uz ļoti neinteresanta fona un, ja mazliet pamežģī kaklu, tad tīri labi var redzēt Pētera baznīcu. Mazliet pavēroju ļaudis, līdz apnika tie smieklīgie selfiji mieta galā, parunājos ar vecākiem ļaudīm, jo gribēju uzzināt, kas tas par torni pie ostas, bet neviens neko nezināja.

Gāju baudīt tīru arhitektūru, bez mākslas. Vecā ēka ir saglabāta oriģinālā, bet jaunās izbūves jau ir ļoti mūsdienīgas; ir vairākas zāles ar virsgaismām un stikla grīdām (Te nu kleitās tērptām dāmām jāņem vērā, ka pa stikla grīdu jau nu nevajag iet, jo apakšējai zālei tie ir stikla griesti.)

Protams, viss ir ļoti skaisti un iespaidīgi. Ejot no stāva uz stāvu, ik pa brīdim centos pietuvoties katrai grupai ar gidu; tā es uzzināju, ka vecā muzeja problēma bija caurvējš, un pie vainas tam bija logi. Tagad vecie koka rāmji ir atjaunoti un tajos iemontētas kvalitatīvas stikla paketes. Acij ļoti tīkamas ir restaurētās detaļas – zeltītie kapiteļi, Vilhelma Purvīša un Paula Gerharda Rozena dekoratīvie gleznojumi 3. stāva vestibilā un tēlnieka Augusta Folca darinātā skulpturālā grupa ēkas frontonā.

Uz jauno apakšzemes apjomu divos līmeņos var nokļūt pa zelta (misiņa) kāpnēm. Tālāk ceļi dalās. Atkal pievienojos gida grupai un aizgāju pa slīpu un līkumotu ceļu līdz lielajai – 777 m² izstāžu zālei, iepriekš apskatot iespējams unikālo mākslas darbu krātuvi aiz stikla sienām, kur pat muzeja apmeklētājiem būs viss kā uz delnas, pat kravas lifts aiz stikla. Ļoti mūsdienīgi.

Ir domāts par apmeklētāju ērtībām: atpūtas zonas, bezvadu internets, bērnu nodarbību telpa, muzeja suvenīru veikals un kafejnīca. Tagad muzejs būs citādāks, bērnu ratiņi vairs nebūs šķērslis, jau tagad redzēju tos uz terases. Izskatījās gan, ka garderobe ir mini, bet gan jau sapratīsies apmeklētāji ar darbiniekiem.

Šādas muzeja Atvērto durvju dienas ir rietumu prakse, un domāju, ka visiem apmeklētājiem tas nu bija pa prātam. Man šķiet, ja muzeja ēka izturēja visus šos apmeklētāju tūkstošus, tad varēs strādāt vēl simts gadus bez kapitālā remonta.

Tagad iesim uz oficiālo muzeja atklāšanu 2016. gada 4. maijā – vēsturiskajā ēkā pirmo reizi būs izvietota Latvijas mākslas vēstures kopaina visā 19. un 20. gadsimta garumā, bet jaunajā izstāžu zālē būs skatāma plaša Miervalža Poļa darbu personālizstāde.

(Muzeja ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 10a, Rīgā, restaurācija, rekonstrukcija un infrastruktūras uzlabošana; pasūtītājs: Rīgas domes Īpašuma departaments; projekta autors: Processoffice, arhitekts Vītauts Biekša (Vytautas Biekša); galvenais būvuzņēmējs: RE&RE)

Taisni neticami, ka tik sarežģīts objekts, turklāt arī ne Latvijas arhitektu projektēts, tika uzbūvēts paredzētajā laikā, un neviens citādi domājošs vietējais arhitekts neiedomājās kaut ko pieregulēt, kā mums te pēdējā laikā pieņemts (Gaismas pils, Nākotnes nams).

Sniega nav, bet Ziemassvētki tūlīt, tūlīt...

Sniega nav, bet Ziemassvētki tūlīt, tūlīt... jau jūtama piparkūku un karstvīna smarža, štovētu kāpostu un ķiplokainu mandeļu smarža, un tas viss Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā. Liela, kupla egle, šogad ar rūķa cepuri galotnē un Rīgas torņiem uz bruģa. Laukuma kopējais ansamblis ar svītrotajiem telšu jumtiem pat ļoti glīts, varbūt, ka vēlāk būs vairāk tirgotāju, sortiments tradicionālais. Pastāvēju pie mazo bērnu karuseļa, kuru rūķis grieza ar roku, un neviens mazulis nesabijās. Nejauši ieraudzīju ponijus, uz kuru mīkstajām mugurām bija iekārtojušies mazuļi, bet viņu mammas skrēja tiem līdz, tāpat kā vienai ponija mammai skrēja pakaļ mazulis un pieprasīja pupu. Nu laikam ko tādu var redzēt tikai Ziemassvētku tirdziņā!

Vēl šajā 13. decembra dienā varēja vērot ko ļoti interesantu, neparastu, bet gandrīz vai tradicionālu (jau astoto gadu). Teju vai 700 Ziemassvētku vecīšu labdarības skrējienu, ko organizē starptautiskais Rotari klubs (Riga International Rotary Club) kopā ar ziedot.lv un daudziem atbalstītājiem. Šogad saziedotie 10 000 eiro tiek nodoti 42 smagi slimu bērnu ģimenēm auklīšu atbalsta nodrošināšanai.

Viss Doma laukums ir sarkani balti kustīgs. Ziemassvētku vecīši ir ar savām kundzēm, bērniem, arī ratiņos un mugursomās, skan dažādas valodas un redzami daudzi sabiedrībā populāri cilvēki. Ir komanda ar karogu – Rotari klubs Rīdzene un viņu pulciņā atpazinu Mairitu Solimu un Mariku Ģederti. Ir pieredzes bagātais runasvīrs Valters Krauze, kurš visus ir izkustinājis un iekustinājis pirms starta. Skrējiens sākas ar jauniešu kora Balsis – Zvaniņš skan, sava vecīša – Inta Teterovska vadībā.

Skats ir iespaidīgs – kā plata upe caur tirdziņa vārtiem visi pagriežas aiz radio mājas, un pirmie skrien ātri. Es mēģināju kaut kur maršruta vidū viņiem pievienoties, bet kur nu... Tikmēr finišējušie saņēma labdarības skrējiena medaļas – zaļu eglīti. Doma laukums vēl ilgi bija šo draudzīgo un nesavtīgo cilvēku pārņemts. Latvijā notiek tik daudz laba! Skrējienā var pieteikties arī turpat uz vietas un saņemt tērpu – padomājiet, varbūt nākošgad!?

Vēl Ziemassvētku tirdziņi ir Līvu laukumā, un tajā ir mana mīļākā koka egle ar lukturiem. Pametu tai sveicienu ar kameru un devos uz Esplanādes trušu aploku. Šogad truši pārsvarā bija jaunuļi, bet viens ruds veterāns dzenāja šos pa aploku, ka spalvas vien putēja. Gar žoga malu bija satupuši pieaugušie ar burkānu un kāpostlapu kulītēm un mācīja bērnus, kā jābaro trusīšus. Faktiski Esplanāde ir ļoti radoša vieta, šeit vienmēr kaut kas notiek, un uz to it kā ar smaidu noskatās Rainis. Šogad te jau darbojas bezmaksas slidotava.

Rātslaukums vienmēr tāds sērīgs; egle lai, tāda patumša, bet 8. decembra vakarā te bija burvīgs pasākums – Jelgavas Big Band Raita Ašmaņa vadībā ar savu skatuves noformējumu un apgaismojumu uz bruģa, ar operas tipa sarkani zeltītiem krēsliem orķestrantiem spēlēja skaistas melodijas, bet diriģenti bija brīvprātīgie no skatītājiem... tie katrs, kā nu mācēja, tā vicināja rokas, bet melodija bija viena un tā pati, tikai mainījās ritms. Tas bija interesanti. Bija dāvanas un bija piparkūkas, vienkārši tika dāvāts prieks cilvēkiem. Ak, ja nu vēlreiz būtu baudāms šāds pasākums!

Ziemassvētku laika koncertprogrammas baznīcās dažādās pilsētās – no kokles līdz kontrtenoram... un ja tomēr uzsnigs kaut mazliet, būs jauki Ziemassvētki.

Novēlu laikraksta Latvietis lasītājiem smaržīgus Ziemassvētkus, jo zaļi laikam būs mums visiem!

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“