„Rakstā mani runājiet“

Palielināt / Enlarge

Svētku viesi. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Aktieris Gundars Āboliņš. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Latvijas vēstniecības Vācijā pārstāve Guna Japiņa. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Nīls Ebdens. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Mūzikas sniegums. Trešā no kreisās bijusī adelaidiete Andra Dārziņa. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Dejas. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Palielināt / Enlarge

Dejas. FOTO Helmuts Ēlke (Oelke).

Baznīcas gada priekšpēdējā sestdienā, 21. novembrī, Štutgartes Mārtiņbaznīcu pieskandināja latviešu valoda. Kā lielo, tā arī mazo Štutgartes apkaimē dzīvojošo latviešu mēnešiem ilgais sagatavošanās darbs finišēja svētku koncertā par godu Latvijas Republikas 97. dzimšanas dienas svinībām. „Turpinot pirms vairākiem gadiem aizsākto tradīciju, arī šogad Štutgartē un tās apkārtnē dzīvojošie latvieši pēc pašu iniciatīvas organizēja koncertu, kas bija veltīts Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai. Koncerta nosaukums „Raksā mani runājiet“ ir aizgūts no dzejnieces I. Zanderes un komponista V. Pūces dziesmas „Ik rudeni valodiņa“ vārdiem, kurā dzejniece stāsta par latviešu spēju izdzīvot un saglabāties, par nacionālo lepnumu un pašapziņu, par spīti mūsu tautas sarežģītajai vēsturei,“ stāsta koncerta režisore Rita Ciemleja.

„Latviešus uz šejieni ir atveduši visdažādākie ceļi un motīvi. Taču katrs no mums ir kā mazs raksta fragmentiņš – ar savu izcelsmes un pagātnes rakstu izrakstīts. Tomēr visus vieno kas kopējs, – un tā ir Latvija. Katram no koncertā esošajiem – jaunam vai vecam dalībniekam vai vērotājam ir sava saikne ar latvisko. Vienam tā ir piedzimšana latviešu ģimenē, otram dzimtas saknes, citam brīvdienas. Katram saikne starp Vāciju un Latviju ir citādāka: vienam bieza kā virve, otram plāna kā zīda diedziņš, kādam košs dzīpariņš, bet vēl citam – raupjš darba diegs. Tāpēc visskaistākais brīdis Štugartes pusē ir tad, kad šejienieši sanāk kopā. Tad visi kā krāsaini pavedieni savijas kopā, veidojot vienreizēju un neatkārtojamu rakstu, līdzīgi kā rodas raksti jostās, segās, prievītēs, cimdos un zeķēs. Šīs svinības katru reizi ir unikāts, kādu citur neatrast, jo to veido ne vien dažādās paaudzes, bet arī ar latvisko sajaukušās dažādās kultūras. Tāpēc man gribējās, lai šajos svētkos cilvēki sanāktu kopā, un viņiem parādītu, ka viņi nav vieni ar savu izjūtu par Latviju. Ka kopā esot, mēs varam viens otram šo sajūtu iedot, izbaudīt un piedzīvot, izmantojot tos simbolus, kas mums ir svarīgi, un ar kuriem mēs lepojamies – ar mūsu kultūru visos tās veidos,“ koncerta idejiskajās pārdomās dalās Rita. Pati, Ventspilī dzimusī, izglītības darbu vadītāja un informātikas skolotāja ar maģistra grādu personālvadībā, Vācijā dzīvo jau sešus gadus un arī turpmāko nākotni saista ar dzīvi šeit. Šobrīd viņa apgūst zinības veco ļaužu kopšanas sfērā un atzīst, ka Štutgartē viņai ļoti pietrūkst dzimtās jūras vēja, kas galvā vienmēr iepūš labās un izpūš sliktās domas.

Mūsu sajūtu un izjūtu Latvija

Svētku viesus gaidot, aktīva rosība it visās baznīcas un draudzes telpās valdīja jau agrā priekšpusdienā, kad tika veikti pēdējie sagatavošanas darbi – skaņoti mūzikas instrumenti, slīpēti deju soļi, uzstādīta tehnika, kārtota svinību zāle, smērētas maizītes, klāti svētku galdi, vārīta kafija, veidotas ziedu kompozīcijas, dekorētas telpas... utt.

Ik gadu Latvijas Proklamēšanas gadadienas svinības ir viens no visvairāk apmeklētākajiem pasākumiem šejienes latviešu vidū. Gadu gaitā ir mainījušās koncerta norises vietas, dalībnieku skaits pieaug, un arī koncerta programma kļūst arvien daudzveidīgāka un krāšņāka. Šogad Latviju sev cieši klāt sajust ar visām maņām kaut uz pāris mirkļiem aicināja koncerta vadītāji Sanita Lapinska un Edgars Epners.

Saņemt brīža svētību varēja, ļaujoties arhibīskapa emeritus Elmāra Ernsta Rozīša vārdiem. Viņš aicināja šajā nedrošajā laikā būt modriem: „Ir labi apzināties dzīves pamatvērtības, to, kas var būt par drošu pamatu nedrošos apstākļos. Kristīgā ticība un latviskā dzīvesziņa parāda, kā lai dzīvē mēs attiecamies viens pret otru. Kā lai dzīves un pasaules rakstā ierakstām savu dzīvi. Jēzus vairākkārt uzsvēris, kas dzīvi grib iegūt, tas to zaudēs un kas atdos, tas to iegūs.“ Tātad dzīves iegūšanas noslēpums ir nevis ar varu sagrābt un dzīvi iznīcināt, bet dzīvi mīlestībā atdot, sevi ieguldīt un veltīt saviem tuviniekiem, ģimenei, draudzei, skoliņai, tautas dejām, sabiedriskajai dzīve utt. Tāpēc katram ir vērts saskatīt savas dzīves pavediena nozīmi, un ar savām dotībām to iepīt kopējā ainā, kas izveidos brīnišķīgu mākslas darbu.

Svētku runas teica Štutgartes Ziemeļu baznīcas draudzes mācītājs Karl-Eugen Fischer, Latvijas Republikas vēstniecības Vācijā padomniece politiskajos jautājumos un pārstāvniecības vadītājas vietniece Guna Japiņa un Latviešu kopības Vācijā valdes priekšsēdētājs Nīls Ebdens.

Gundara Āboliņa izjustais Jāņa Jaunsudrabiņa dzejoļa Piemini Latviju! lasījums uzbūra tādu Latvijas sajūtu gaisotni ar tās īpašajām smaržām, krāsām un skaņām, kas ikvienam klausītājam lika gara acīm skatīt savu Latviju.

Sajust, kā smaržo zaļa zāle tumšā naktī palīdzēja duets Duo Baltcanticum ar Jāni Lielbārdi un Christian Nas. Ieraudzīt, kā gaisā lido dzirksteles no Jāņu ugunskura, varēja, pateicoties Lauras Putānes vadītajai, Štutgartes deju kopai Trejdeksnītis. Viņi izdejoja Jāņa Purviņa horeogrāfētas dejas Jāņu nakti gunis dega, Rūnu raksti un Rīga dimd. Kopā ar Līgas Oelke-Dukures izveidotās Štutgartes Latviešu skolas bērniem varēja sadzirdēt, kā, sirsnīgi smejoties, aizrāpo grāmatu tārpiņš. Bez tam skoliņas bērni kopā ar saviem vecākiem un Trejdeksnīša dejotājiem bija sagatavojuši ģimenes deju Lēnām augu pie māmiņas. Maigi ietīties Melanholiskā valša skaņās un citos brīnišķīgos klasiskās mūzikas skaņdarbos varēja, ieklausoties Valda Bizuna & Co, kā arī profesores Andras Dārziņas un Ilzes Barlo mūzikas sniegumos. Vilhelma Ahta veidotajās videointervijās bija vērojami dažādi, šeit dzīvojošie, cilvēki, kuriem saikne ar Latviju arī ir visdažādākā. Koncertu noslēdza vienošanās kopējā Pūt, vējiņi! dziesmā ar emocionāliem Latvijas skatiem fonā. Tradicionāli svētku baudīšana beidzās ar saviesīgu pasēdēšanu, kopā pabūšanu ar dziesmām un dejām. Latvisko garšu maņas tika lutinātas pat ar siltajiem pelēkajiem zirņiem ar speķi, par pīrādziņiem nemaz nerunājot. Bet tautā tik iemīļotais aktieris Gundars Āboliņš stāstīja pasakas gan lielajiem, gan mazajiem.

Mūsu stāsti, mūsu rakstu fragmenti: mīlestība

Agnes Rožlapa-Junker atrašanās iemesls Vācijā ir viņas, kā pati saka: „Mīļotais vācu vīrietis. Tas ir arī iemesls, kāpēc šeit jūtos diezgan ambvivalenti –mana sirds pieder manam vīrietim, bet no otras puses – manai zemei un manai seno deju grupai Ballare, kas palika Latvijā.“ Agne ar abiem pusaugu bērniem Vācijā dzīvo kopš pagājušā gada augusta un vienu gadu 2011. gadā. Esot mīļotā vīrieša azotē, bijusī rīdziniece ir ļoti laimīga, tomēr ir brīži, kad viņa sajūt, cik ļoti viņai pietrūkst tā visa, kas palika Latvijā, tostarp – jūra, Rīga kā organisms un Rīga kā kultūras pilsēta, ģimene un draugi. „Mana Latvija ir ļoti krāšņa, ļoti emocionāla un dziļa, ar skaistu kultūru un dabu, ar dziļiem cilvēkiem. Mēs esam maziņi, bet stipri un dzīvotspējīgi. Ar visu to, kas mums ir pāri gājis, esam izdzīvojuši, kas pierāda, ka mūsos iekšā ir daudz spēka, tikai mēs bieži mēdzam to aprakt vai aizmirst par viņu,“ ar savu redzējumu dalās psiholoģe un drāmas terapeite. Savu latvietību svešumā Agne izdzīvo, kontaktējoties ar mājam, kā arī darot šeit lietas, kas varētu būt noderīgas Latvijai. Piemēram, viņa mēģina saorganizēt Latvijas bērniem ar dažādiem psihiskās attīstības traucējumiem programmu, kas šeit ir ļoti labi izstrādāta. Tāpat arī jaunā sieviete, pateicoties sava vīra, Nuertingen Mākslas augstskolas rektora ietekmei, veic sadarbības tilta funkciju ar Stradiņa Universitātes mākslas terapeitiem un Nuertingen Mākslas augstskolas studentiem un pasniedzējiem. Vēl Agne šovasar savai Latvijas deju grupai Ballare noorganizēja koncertturneju šeit. „Mana dzimtene ir Latvija; vieta, kur esmu piedzimusi, bet mājas ir simbols tai vietai, kur esmu kopā ar savu vīru.“ Abi kopā, kā arī Agnes bērni, bija arī Štutgartes svētku koncertā, kurā Agni līdz asarām aizkustināja ģimeņu deja. Viņasprāt, šis koncerts vēlreiz apliecināja, ka „arī tad, ja mēs esam prom no Latvijas, mēs varam parādīt savu skaisto latviešu kultūru. Man gribētos, lai mēs vienmēr atceramies savas saknes, ka savos pamatos esam stipra tauta, nebūt nenovīdīgiem, bet būt vienam ar otru kopā.“

Mīlestības rakstu dēļ pirms 11 gadiem Vāczemē nonāca arī dobelniece Helga Benthien. Uz svētku koncertu Štutgartē viņa atbrauca kopā ar savu 1,4 gadus veco meitiņu Amēliju un draudzeni. „Valsts sākas ar ģimeni, tāpēc valsts svētkos ģimeniskā kopības izjūta ir vairāk. Tāpēc mans novēlējums ir, nepazaudēt šo kopību, to izjūtu, kas mēs esam, un nepazaudēt saikni ar dzimteni.“ Latvijā studējusi vācu filoloģiju, Helga tagad pasniedz Integrācijas kursus un Latvijā viesojas pat līdz četrām reizēm gadā. Koncertā jo sevišķi viņu aizkustināja pazīstamā aktiera Gundara Āboliņa piedalīšanās.

Mūsu stāsti, mūsu rakstu fragmenti: darbs, jaunas iespējas

No Rēzeknes rajona nākusī vācu valodas skolotāja Karīna Ziegler kopā ar meitu Lauru Vācijā dzīvo divarpus gadus, bet pirms tam trīs gadus pavadīja Īrijā. Dublinā ir dzimis viņas dēls Oskars. Vīrs Ilvars no Latvijas prom aizbrauca jau pirms desmit gadiem. „Latvija ir mana dzimtene, mana vieta, uz kuru aizbraucot, es zinu, ka esmu mājās. Tur ir mana ģimene, vecāki un vecvecāki. Esot tur, saproti, cik forši ir, ka tev ir pie kā aizbraukt. (Karīnas acīs sariešas asaras; – L.U.) Tur man nav jāpiepūlas kādam parādīt, kāda mums ir skaista kultūra. Šeit ir mana ģimene, kurā es mēģinu izveidot savu mazo Latviju“, atklāj Karīna, kura strādā Lidl International sekretariātā Neckarsulm. „Ar vienu kāju esam šeit, ar otru Latvijā, pagaidām nevienu nevaram atlaist,“ – tā savas mītnes zemē dzīves izjūtas raksturo Karīna. 18. novembrī viņu mājās vienmēr tiek iedegta svecīte. Saikne ar latviešiem un latvisko vidi viņiem ir vajadzīga un cieša – visi dejo Trejdeksnītī, komunicē ar latviešiem, ir sabiedriski aktīvi. „Ar savu līdzdalību svētku koncertā šeit gribas aizkustināt cilvēkus, un vēlēt mums visiem būt atvērtākiem vienam pret otru, turēties kopā, būt vienotiem un atmest nesaskaņas.“

Raitis Āboliņš pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem atbrauca uz Vāciju ar domu finansiāli sakārtot savu dzīvi un atgriezties. Bet nu jau viņš saka, ka zina, ka atgriešanās noteikti nenotiks tuvākajā laikā. Pats ir pārsteigts par to, ka ir sācis dejot. Jo Latvijā tautas dejām neesot pat virsū skatījies, vien bērnībā mazliet dejojis sporta dejas. Tāpat viņu izbrīna, ka, ārpus Latvijas esot, emocionālāk izjūt 18. novembri un vairāk gribas pieturēties pie latviskajām tradīcijām, komunicēt ar latviešiem. Kā vēl vienu pozitīvu ieguvumu bijušais rīdzinieks min komunikāciju ar ģimeni Latvijā un sazvanīšanos vienam ar otru, kas tagad notiek pat biežāk nekā Latvijā dzīvojot.

Kārlis Jurjāns Vācijā nokļuva pēc tam, kad Latvijā tāpat kā daudzi citi pēkšņi palika bez darba. Biznesa vadību studējušais Rīgas puisis sākumā strādāja celtniecībā, pēc tam visdažādākos darbus. Tagad ir uzsācis biznesa vācu valodas apguvi un nākotnē cer uz darbu ar klientiem, ko darīja arī Rīgā. Kārlim ļoti patīk sportot, tāpēc ir arī viens no Trejdeksnīša ilggadējajiem dejotājiem. Viņš saka: „Dzimtene ir Latvija, bet mājas ir kaut kur pa vidu starp Latviju un Vāciju. Gribētu, ka tas tā arī turpinātos. Esot ārpus Latvijas, es esmu kļuvis par lielāku Latvijas atbalstītāju, patriotu. Te vairāk Latviju izjūtu un ilgojos pēc tās nekā, kad dzīvoju tur uz vietas.“

Dzirdot šos stāstus, man allaž prātā nāk studija laikā dzirdētā atziņa no profesora Ā. Kleckina mutes: „Māju tu ieraudzīsi tad, kad no tās mājas iziesi laukā.“ Viedi vārdi.

Mūsu stāsti, mūsu rakstu fragmenti: sevis, pieredzes, valodas un jaunā meklējumi

Neparasta ir vācietes Ingas Schlude saikne ar latvisko un Latviju. Viņa nāk no Emmendingen pie Freiburgas un studē Štutgartē. 2012. gadā pēc skolas beigšanas brīvprātīgo programmas ietvaros Inga nokļuva Latvijā. Nepilnus 11 mēnešus viņa strādāja Jūrmalas Vaivaru pamatskolā ar bērniem ar un bez invaliditātes. Vācu meitene palīdzēja sporta, mākslas un angļu valodas nodarbībās. Ar skolas bērniem piedalījās Rīgas maratonā, visiem kopā noskrienot 5 km. Bez tam Inga sāka dejot Jūrmalas latviešu tautas deju kolektīvā Zālīte, ar kuru piedalījās arī Latvijas Dziesmu un deju svētkos. Tur viņa uzzināja par Štutgartes latviešu deju kopas Trejdeksnīti esamību, kas meiteni ļoti iepriecināja. „Tagad varu teikt – mana nokļūšana Latvijā – tas noteikti bija mans liktenis. Interesanti, ka pat mans vārds Inga Latvijā ir ļoti pierasts, un arī ar savu ārieni es neatšķīros no vietējiem. Latvijā pavadītais gads man bija brīnišķīgs laiks, ko es nekad mūžā neaizmirsīšu. Šobrīd jau trešo sezonu dejoju latviešu tautas dejas Štutgartē, kas man ļoti ļoti patīk. Priecājos, ka man vēl joprojām ir saglabājusies saikne ar Latviju. Kopējā svētku svinēšana, deju koncerti, mazliet dzirdu arī valodu. Šogad Vasarsvētkos atkal biju Latvijā, apmeklēju savu deju grupu. Savu iespēju robežās es mēģināšu vienmēr savu saikni ar latvisko uzturēt. Šī zeme un cilvēki ir manai sirdij pieauguši tuvu,“ ar mirdzošām acīm atzīstas Inga. „Latvieši ir pieklājīgi, bet arī atturīgi, paiet ilgs laiks, kamēr izveidojas personisks kontakts. Bet tad, kad tas ir, komunikācija ir ļoti sirsnīga,“ latvisko mentalitāti raksturo Inga. Svētku koncerts Štutgartē Ingai bija vēl jo svarīgāks, jo uz to skatīties pirmo reizi bija ieradusies arī Ingas ģimene, kura ļoti atbalsta Ingas latviešu tautas deju gaitas.

Brīvprātīgo programmas ietvaros, kas vācieti Ingu aizveda Latvijā, sakarā nevar nepieminēt arī latvieti Lauru Putāni no Jēkabpils. Pateicoties šai iespējai, viņa pirms 8 gadiem nokļuva Vācijā un šobrīd šeit arī ļoti aktīvi darbojas. Latvijas Universitātē iesāktās matemātikas studijas Laurai bija apnikušas, un darbs kādā uzņēmumā par mārketinga vadītāja asistenti deva sapratni, ka tā nebūs viņas vēlamā darbošanās sfēra. Tā Laura nokļuva Nagold, kur divus gadus nostrādāja jauniešu centrā, un organizēja brīvprātīgā darba nometnes. Liktenīgi iepazinusies ar organizatoru, kurš šīs nometnes vadīja Štutgartē, jau tad, kad bija atgriezusies Latvijā, kopā ar pārējiem aktīvistiem saņēma epastu, ka Štutgartes birojam IBG (Internationale Begegnung in Gemeinschaftsdiensten e.V.) tiek meklēts darbinieks. „Tā kā atgriežoties Latvijā, mani ļoti vilka atpakaļ uz Vāciju, aizrakstīju viņiem un tiku pieņemta! Nu jau sešas sezonas viņiem rīkoju nometnes,“ stāsta Laura, kura kopā ar citiem latviešiem 2012. gada janvārī izveidoja Štutgartes latviešu deju kopu Trejdeksnītis. Mīlestība uz deju pašai aizsākās, ņemot vērā mammas atmiņas, jau trīs gadu vecumā, kad kopā ar kaimiņu puisi grieza pirmo valsi. Skolas gados ir dejots Antūžu Speciālajā internātpamatskolā, kur Lauras mamma bija latviešu valodas skolotāja, un vēlāk Jēkabpils jauniešu deju kolektīvā Delveri. Pēdējā pusotra gada laikā Laura apguva deju zinības Latviešu Nacionālā kultūras centra veidotajā Latviešu deju skolā, un šā gada jūnijā absolvēja 7. grupu. Bet pavisam nesen, 8. novembrī, kopā ar citiem latviešu dzīves Štutgartē un tās apkārtnē aktīvistiem viņa nodibināja latviešu kultūras biedrību SAIME. Savu nākotni Laura saista ar Vāciju, Latvijā viesojas pāris reizes gadā, un tad jau jūtas kā ciemiņš. Tomēr arī viņa atzīst: „Man Latvija ir sajūtas, bērnības atmiņas, dzimtās vietas un lietas, kas mūs ir veidojušas un veido vēl joprojām, sākot ar rudzu maizi un dziesmu, ko vienā valodā dzied. Staigāt pa Latvijas mežiem nav tas pats, kas staigāt pa mežiem šeit. Tāpat arī mūs ezeri ir citi. Mana mazā Latvija ir manā dzīvoklī.“

Lauras novadniece un klasesbiedrene Gita Zemberga Vācijā dzīvo tikai gadu un divus mēnešus. Atbrauca, lai iemācītos, tas ir, uzlabotu savu vācu valodu. Meklējot iespējas, atrada kādu jaukto ģimeni ar četriem bērniem vecumā no 7 līdz 14 gadiem, kuriem vajadzēja auklīti. Bērnu tētis – latvietis – ģimenē vairs nedzīvoja, bet mamma amerikāniete ar bērniem sarunājās tikai angliski. Kaut arī bērni latviski nesaprata, Gita veda viņus uz latviešu skoliņas Eslingenā nodarbībām, tādējādi arī pati ļoti ātri nokļuva latviešu sabiedrībā. Iepazinās ar latviešu māmiņām, kā arī sāka dejot, ko Latvijā nekad nebija darījusi, jo uzskatīja, ka tās nav domātas viņai. Latvijā Gita beidza sociologus, taču pēdējos četrus gadus strādāja kādā vairumtirdzniecības uzņēmumā par asistenti. „Latvija ir un vienmēr būs mana dzimtene, manas mājas, ģimene un arī mans raksturs, tā, kas es esmu. Tāpēc arī 18. novembris man ir svarīga un nozīmīga diena, kas stāv ierakstīta mūsu pašapziņā, ka mēs esam varējuši sasniegt savu brīvību.“ Šobrīd Gitas auklējamā ģimene ir atgriezusies Amerikā, bet latviete meklē jaunas iespējas darboties,un tikmēr strādā dažādus darbiņus vienkāršajā sfērā. Aktīvās meitenes novēlējums Latvijai ir: „Būsim atvērtāki, laipnāki viens pret otru, skatīsimies pozitīvāk uz lietām un vairāk darīsim nevis runāsim par tiem, kas dara. Lai varam būt lepni ne tikai par savu kultūru un pagātni, bet arī tagadni!“

Ar ikviena katra paša rakstiem, ar deju rakstiem, nošu rakstiem, sīkiem rakstiem, stipriem rakstiem šejienes latvieši un viesi omulīgi patīkamā gaisotnē svinēja mūsu Latvijas un katra paša latvietības svētkus. Esot svētkos kopā, ar savu klātesamību mums noteikti izdevās savīties lepnā kopējā rakstā!

...Rakstā mani runājiet.

Lana Ūlmane (Uhlmann)
Laikrakstam „Latvietis“