Lāčplēšu piemiņa

Daugavas Vanagi

DV Adelaides Nodaļas priekšnieces Guntas Rudzītes uzruna sestdien, 7. novembrī, Lāčplēša dienas un varoņu piemiņai un DV organizācijas gadasvētkiem veltītajā sarīkojumā „70 gados no Cēdelghēmas visā pasaulē.“

DAUGAVAS VANAGI, SASAUKSIMIES!

Šodien esam pulcējušies, lai pieminētu Lāčplēšus, varoņus, un Daugavas Vanagu organizācijas dibinātājus. Mums visiem ir priekšstats par to, kas ir varonis: tas ir cilvēks, kas riskē ar savu veselību, labklājību, pat dzīvību, lai glābtu kādu citu no dzīvību apdraudošām briesmām. Tas noteikti ir varonis.

Taču ir arī cita veida varoņi. Ko lai saka par cilvēku, kurš ir – izrauts no savas ierastās vides, darba, vai skolas, atšķirts no ģimenes, pakļauts citu cilvēku pastāvīgiem rīkojumiem; uz kuru šauj, un kuru ar tukšu vēderu un smagu mugursomu dzen garos pārgājienos, pat 29 stundās 70 kilometrus, gan lietū, gan sniegā, gan atkušņa dubļos, ar tulznainām, noberztām kājām; kuram jābrien pa purvu un jāslapstās pa mežu, un jādzīvo pastāvīgās bailēs par sevi un pastāvīgā neziņā par savu ģimeni un nākotni; kuram jāguļ uz cietas zemes, reizēm zem klajas debess, un jācīnās ar utīm, blusām, blaktīm, un vispārēju miega trūkumu; kuram cieš personīgā higiēna, jo nav mazgāšanās iespējas; kura dzīvību apdraud vācu komandieru nemākulība, un ir nesaskaņas ar vācu, vai vēl ļaunāk, ar krievu virspavēlniecību, jo iesaukts Padomju karaspēkā; kuram trūkst sakari ar citām vienībām, un neierodas papildspēki, kad cīņa viskarstākā; kuram saspridzinātie tilti un iznīcinātie ceļi neļauj tikt, kur jātiek, sevišķi, ārā no ielenkuma, kur atkāpšanās kādreiz notiek zem ienaidnieka apšaudes; kuram jāpacieš dzelzs disciplīna, un nežēlīgus  sodus par nepaklausību; kuram jārūpējas ne tikai par sevi, bet par zirgiem, kravas mašīnām, un smagiem ieročiem; kuram cīņas troksnis bojā dzirdi, un uguns un dūmi mulsina prātu; kuram ir mūžīgā cīņa ar nogurumu un pārtikas, apģērba, un apbruņojuma trūkumu un, kuram, dzejnieka Leonīda Breikša vārdiem runājot, bieži jāredz: „....kad nāves izkapts nopļauts, drauga rokās nomirst draugs.“

Šie ir tikai daži piemēri, ņemti no pulkveža Viļa Januma grāmatas Mana pulka kaujas gaitas par ierindas karavīra skarbo dzīvi.

Mīļie draugi! Vai tāda ir normāla dzīve? Taču – nē, un tādu var uzņemties tikai varonis. Tie simti un tūkstoši vienkāršu cilvēku, kuri nedomāja par savām ērtībām un labumiem, bet vajadzības brīdī gāja cīņā pret ienaidnieku un par savu tēvu zemi, tie visi bija varoņi. Šodien pieminām un suminām visus tos, kuri pārdzīvoja, un tos, kuri palika kaujas laukos. Es aicinu klātesošos ar klusuma brīdi pieminēt visus mūsu varoņus – tos, kuri atgriezās, un tos, kuri krita par savu tautu un tēvzemi.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Gunta R.