Lāčplēši, varoņi un DV organizācijas dibināšana

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Apbalvotie Jānis Caune, Irēne Šulca-Baivotersa (Bywaters), Ilga Jankēvics, Zinta Ozoliņa, Marija Perejma, Elīna Rikarde, Alvis Zvaigzne, Mirdza Zvaigzne; DV Adelaides nodaļas vadītāja Gunta Rudzīte. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Andis Bērziņš uzrunā klātesošos. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Pēteris Strazds.

Jau oktobra Ziņotājā bija piekodināts, lai piesakās, ja grib apmeklēt gadskārtējo Lāčplēšu un varoņu piemiņas sarīkojumu, jo saimniecēm jāzina, cik ēdienu gatavot. Sakarā ar Organizācijas 70 gadu svinībām, nodaļa aicināja ne tikai uz sarīkojumu, bet arī uz mielastu – auksto galdu – visu bez maksas. Zāle jau bija pārpilna, visi galdi aizņemti, un vēl tauta nāca, sēdēja vienkārši gar sienām.

Sarīkojuma pirmā daļa sestdien, 7. novembrī bija veltīta Lāčplēšiem un to varoņu piemiņai, kuriem parasti neviens slavas dziesmas nedzied un medaļas pie krūtīm nesprauž; tiem daudziem, kas pirmie tiek dzīti pret ienaidnieku un pirmie krīt. Tie ir parastie zaldāti, kuriem jāpiedzīvo visādas grūtības. Pēc nodaļas priekšnieces uzrunas, klusuma brīža, un sirds dziļumos izjustu tautas lūgšanas nodziedāšanas, diakons Ivars Ozols izlūdzās Dieva mieru un sirds mieru visiem mūsu tautas varoņiem, gan pārnākušiem, gan kaujas laukā palikušiem. Tad Raimonds Jaudzems ar saviem klavieru solo gabaliem ļāva mūzikai runāt, kur vārdi pietrūkst.

Šogad Daugavas Vanagi apbalvoja desmit tautas druvas darbiniekus: diplomus saņēma Elīna Rikarde, Irēne Šulca-Baivotersa (Bywaters), Ilga Jankēvics, Alvis Zvaigzne, Mirdza Zvaigzne, Jānis Caune, Zinta Ozoliņa, Marija Perejma, Andris Jaudzems, un Gunārs Bērzzariņš. Visi savus apbalvojumus ir godam nopelnījuši. (Sevišķa atzinība pienākas Irēnei un Marijai, kuras, kaut gan jauktās laulībās, ir spējušas izaudzināt latviski runājošus bērnus un ilgus gadu desmitus strādājušas latviešu sabiedrībai un latvietībai par labu. Apsveicami!)

Septiņdesmit gados no Cēdelgemas visā pasaulē

Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi;
Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada ziemā Cēdelgēmas gūstekņu nometnē ieslodzītie 11 187 latviešu karavīri nekādus luksus apstākļus nebaudīja, taču nepagāja necik ilgs laiks, kad jau parādījās latviešu augsti attīstītā kultūra. Nodibinājās koris, sāka izdot žurnālu Brīvības Saule, nodibināja skautu vienību, notika šaha turnīri, lekcijas, kursi, gleznu, daiļamatniecības un citu pasākumu izstādes, un no dažādiem sagrabinātiem materiāliem pat uzbūvēja un uzcēla divu metru augstu Brīvības pieminekļa attēlu. Angļu komandantūra diezgan ātri izdibināja, ka šie ļaudis nekādi fašisti vai nacisti nav, tikai savas zemes aizstāvji, un ļāva gūstekņiem darboties. Kad nāca krievi un mēģināja gūstekņus pierunāt, atgriezties Latvijā, daži ticēja, ka būs labi, un atgriezās, taču, kad no viņiem nekā vairs nedzirdēja, nākošais medīšanas mēģinājums vairs nebija tik veiksmīgs; angļi vienkārši nevienu vairs neizdeva. Par latviešu karavīriem viņi pat izteicās ar zināmu respektu: „Iespundē viņus plikus tukšā pagrabā, un pēc laika viņi iznāks apģērbušies un ar koferiem rokās.“

Uz šāda fona, 1945. gada 28. decembrī dibinājās Daugavas Vanagu organizācija. Diez vai dibinātājiem bija kāda jausma, ka pēc septiņdesmit gadiem viņu aiz dzeloņdrātīm dzimušais bērns būs izgājis visā plašā pasaulē, pat Latvijā, un vēl turpinās visādos veidos sargāt savu tēvu zemi. Latvijas brīvība ir atkal izcīnīta, bet Daugavas Vanagu darbs nav beidzies. Naidīgā austrumu vara nav beigusi iespaidot dzīvi mūsu dzimtenē, un mest kāru aci uz mūsu suverēnās valsts teritoriju, ar nodomu, to vēlreiz sagūstīt savās lamatās. Latvijas jaunajā paaudzē mums jāaudzina dzimtenes mīlestība, modrība, un vēsturiska apziņa. Ko vectēvi iesāka un ar savām asinīm izpirka, tas mazdēliem un mazmeitām jāturpina. Šo laiku lielākais uzdevums ir palīdzēt Latvijai kļūt nacionāli stiprai, un šo uzdevumu dedzīgi uzņemas Daugavas Vanagi. Dzejnieka vārdos izsakoties:

Nu pietiek tagad svešām varām pār mums valdīt,
Mēs varam šodien paši savu dzīvi lemt;
Par savām pūlēm paši savus augļus baudīt,
Un neļaut svešiem to, kas mūsu, ņemt!

Priekšnieces priekšlasījumu kuplināja Astras Kronītes lasītie dzejoļi, un Rūda Danča rādītās bildes uz ekrāna. Paldies Ilgai Vēverei par bilžu sakārtošanu.

Sekoja apsveikumi. Daugavas Vanagu organizācijai skaistus vārdus veltīja LR Goda Konsuls DA Dr. Valdis Tomanis, Tālavas kooperatīva priekšsēdis Andis Bērziņš, Adelaides Latviešu ev. lut. draudzes diakons Ivars Ozols, Jaunatnes Dienu Rīcības komitejas priekšsēde Daila Šmita (liels prieks DV namā redzēt jaunu cilvēku), Reinis Dancis no Adelaides Latviešu skolas un DLOA un LR Goda Konsuls Rietumaustrālijā Jānis Purvinskis. Uz sarīkojumu ielūgts tika arī pārstāvis no Adelaides Latviešu biedrības, bet ielūgums laikam kaut kur pa ceļam pazuda, jo atbildes nebija, neviens neieradās, un apsveikums arī izpalika. Ja Vanagiem būtu plāna āda, varētu gandrīz vai apvainoties.

Rakstiskus apsveikumus no DV Melburnas nodaļas priekšnieka Jāņa Kārkliņa un Latvijas Kara muzeja direktores Aijas Fleijas, nolasīja nodaļas priekšniece.

Šai posmā vēl tikai atlika Vanagiem no Pertas – Jānim Purvinskim un Andrim Vārpiņam, pasniegt piemiņas cepures no Adelaides.

Artura Berķa kara laika dienasgrāmatas laišana tautā

Par grūtībām un pazemojumiem, kas ir katra karavīra ikdiena, retais, brīvībā ticis, vēlas runāt. Kaut arī miesa sadzīst, dvēselē cirstās rētas tā īsti nesadzīst nekad. Šajās apgaismotās dienās atzīst tādu lietu kā Post Traumatic Stress Disorder; pirms 70 gadiem, katram vajadzēja pašam tikt galā ar saviem velniem, jo pat ārsti atzina tikai redzamās miesīgās brūces. Ģenerāļi un citi virsnieki, sevišķi no uzvarētāju puses, raksta biezas grāmatas, kurās cildina savu varonību, cēlsirdību, kampaņu pareizību un vispārējo taisnību, bet kurās reti tiek atspoguļota vienkārša karavīra, armijā iesaukta puiša, skarbā ikdiena. Taču ik pa reizei pēc daudziem gadiem parādās arī kāda karavīra atmiņas.

Tieši šādu grāmatu par savu pieredzi ir sarakstījis Artūrs Berķis, bet jāaizrāda, ka tā nav vis atmiņu, bet DIENASGRĀMATA, rakstīta tanī laikā un vietās, kur tas viss notika. Atmiņa pēc ilgiem gadiem var pievilt, apmānīt, bet, kas rakstīts uz vietas, ir īstenības un patiesības attēlojums. Artūram toreiz palika deviņpadsmit gadu, un savas piezīmes viņš rakstīja uz atsevišķām papīra strēmelītēm, lai pie kratīšanas Neugammas gūstekņu nometnes angļu sargi neatņemtu visu uzreiz.

Garos gadus rūpīgi sargātas šīs strēmelītes ir kļuvušas par grāmatu, kuru var iegādāties no Artūra Berķa* vai ALB grāmatnīcā*. No grāmatas ir uztaisīta arī filma, kurā Artūrs stāsta savus piedzīvojumus angļu valodā. Filmu uzņēma latviešu izcelsmes jaunietis Christopher Segliņš, kurš gan latviski nerunā, bet meklē savas etniskās saknes. Par piemiņu nodaļas priekšniece pasniedza Christopheram sudraba pieclatnieku, ar paskaidrojumu par šīs monētas nozīmi latviešiem gan valūtas, gan sentimenta ziņā.

Formālās daļas noslēgumā, Vīru koris Daugava kopā ar Vanadžu ansambli nodziedāja trīs dziesmas: Uz ežiņas galvu liku, Kad ar uzvaru un Lāčplēšu dziesmu.

Sekoja Vanadžu sarūpēts, ļoti gards mielasts, šampanieša tosts un svētku kliņģeris. Imants Kronītis ar akordeonu pavadīja dziedāšanu no karavīru dziesmu grāmatas.

Paldies visiem, kas pielika roku, lai sarīkojums tik labi izdotos, un pievilktu tik daudz klausītājus.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

* Pārdeva arī Artūra Dienasgrāmatu. To var iegādāties no autora Artūra Berķa, 6 Italia Str., Hope Valley, SA 5090, vai e-pasts artursb@netspace.net.au vai tālr. (08) 8265 7140, vai arī no ALB grāmatnīcas, rakstot Ilgai Vēverei 2 Collyer Court, Linden Park, 5065, tālr. (08) 8279 6983; e-pasts univ.of.sat@apollo.lv