Šoreiz tiešām mūža mājas

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Vanadzes, karoga sardze, vīru koris ar diriģenti Inesi Laini, DV Adelaides nodaļas vadītāja Gunta Rudzīte DV nama birztaliņā. FOTO Agris Ezeriņš.

Un ja ar Tev svešumā jāaiziet bija
Uz lielo un pēdējo dusu,
Tak mūžības sapnī Dievs ieaudīs
Tev Dzimtenes mirdzumu klusu.

Senāk, kad kādu apglabāja, tur bija palikšana uz mūžīgiem laikiem; šodien, viss ir pārvietojams, pat lielās un pēdējās dusas vieta. Šī gada sākumā Daugavas Vanagu Adelaides nodaļai pienāca ziņa, ka Arnolda Salnāja un viņa dzīves biedres Irmas pelniem Centennial Park kapos atdusas laiks pēc divdesmit gadiem ir notecējis, un pastāv divas izvēles: nodaļa var pelnus un piemiņas plāksni atpirkt, un darīt ar tiem, ko vēlas, vai arī ļaut, lai pelnus izkaisa kapos anonīmā vietā, un plāksni iznīcina. Ko vēlaties darīt?

Protams, reāli pastāvēja tikai viena iespēja: pelni jāatpērk un jāizkaisa DV nama birztaliņā. Kāpēc? Arnolds Salnājs bija viens no DV Adelaides nodaļas dibinātājiem, pēcteču nav, un nodaļai viņš atstāja prāvu mantojumu – visu, kas viņam piederēja, – jo Vanagus uzskatīja par savu ģimeni. Nodaļas atbildība skaidri kā uz delnas redzama.

Arnolds bija leģionārs, un, kā nodaļas dibinātājs, arī kādu laiku kalpoja nodaļas valdē. Viņš bija kaislīgs dārznieks, un viņam patika strādāt skaistus latviskus rokdarbus kokā un ādā. Kad 1995. gadā pēc viņa nāves Vanadzes kārtoja un tīrīja pārdošanai viņa māju, uz plaukta atradās urniņa ar 1984. gadā mūžībā aizgājušās dzīves biedres Irmas pelniem, no kuriem viņš nebija spējis šķirties. Abus apglabāja kopā zem vienas plāksnes, latviešu nodalījumā Centennial kapos uz mūžīgiem laikiem. Mūžība izrādījās visai īsa!

Sestdien, 7. novembrī, neilgi pirms Lāčplēšu piemiņas sarīkojuma sākuma, Arnolda un Irmas pelnus pārapbedīja DV birztaliņā, karoga sardzes, nodaļas priekšnieces, diakona Ivara Ozola un prāvas publikas klātbūtnē. DV vīru koris Daugava atvadījās ar dziesmu Aijā. Te nu Arnolds un Irma būs kopā, šoreiz patiešām uz mūžīgiem laikiem. Piemiņas plāksni piestiprināja pie bunkura sienas.

Klusē koki, klusē lauks, klusē tālie sili,
Aijā, mana dzimtene, meži, meži zili.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“