|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 386, 2015. g. 11. nov.
Jancis -
Ciema talcinieces. FOTO Nora Žubecka.
Ingrīda Houka (Hawke). FOTO Nora Žubecka.
No kreisās: Aija un Vita. FOTO Nora Žubecka.
Jā! Latviski to sauc par Melburnas kausu, bet visā pārējā pasaulē tas ir pazīstams kā Melbourne Cup – un tā ir diena, kad tiek uz spēles likti biljoniem dolāru. Kad nabags paspēlē savu pēdējo grasi, un kad miljonārs kļūst par biljonāru. Lūk, tādas tās lietiņas! Un tas viss vienas zirgu skriešanās sacīkstes dēļ. Austrālijā neviens tanī dienā nestrādā – kaut arī nav ne svētdiena, ne karalienes dzimšanas diena – ir tikai vienkārša otrdiena novembra sākumā.
Un tā kā Austrālijas letiņiem, kas dzīvo Melburnā, arī šajā dienā nav ko darīt – arī patīk izdot naudu – un ir jārāda iedzimtajiem, ka arī viņi svin šo dienu, tad viņi otrdien, 3. novembrī, Latviešu ciemā sarīko vienu večerinku, kur tiek ēsts, dzerts un izdota nauda, bet kur no zirga nav ne smakas. Protams, arī es tur ņemu dzīvu dalību, jo man visas trīs minētās nodarbības ir tuvu pie sirds, un es zinu, ka ja pie rīkošanas ir Ingrīda ar savu talcinieču pulciņu, tad viss būs štokarelli un uz ūsiņu. Kaut gan šī skaitās zirgu diena – vienīgā sakarība ar zirgiem ir pie populārā zušu galda. Tu izdod naudu – resp., nopērc vietu vai vietas sarakstā. Tie, kam teikšana, pēc tam izvelk katrai vietai sarakstā zirga vārdu, un pēcāk, ja tavs zirgs vinnē Melburnas kausu, tad tu vinnē zuti. Brīnišķīgi! Tas ir, – ja tu vinnē.
Esmu pienācīgi uzpucējies, pieklājīgi ar pazīstamajiem sasveicinājies, izdevis jau pieklājīgu naudiņu, lai būtu mans vārds vairākkārt redzams tajā zušu sarakstā, un tagad sēdu klusi un pieklājīgi pie galda un sāku skatīties apkārt, vai neieraudzīšu kaut ko, kas būtu manas ievērības cienīgs. Starp citu, ja kāds brīnās, kādēļ tik bieži minu pieklājīgs, – tas tādēļ, ka māte man, mazam esot, stingri piesacīja: vienmēr, kad esmu cilvēku vidū – būt pieklājīgam. Vienkārši, vai ne?
Atpakaļ pie zirgiem, vai pareizāk sakot, – cepurēm. Jau labu brīdi vēroju, ka vairākas dāmas – varētu pat teikt – vesels pulciņš – staigā galvas izcēlušas kā pāvi, un visām galvā tādas jocīgas uzriktes – līdzīgas cepurēm. (Iešāvās prātā, ka pāvi laikam izcēla astes, ne galvas, bet lai nu paliek.) Tūlīt sapratu, ka te būs tā cepuru sacensība, kas minēta programmā. Nogrimu domās, redz cik tie letiņi apķērīgi: zirgu nav, tad ņem vietā dāmas ar cepurēm. Sacensība paliek sacensība. Kad atčohnijos no šīm pārdomām, tad manīju, ka biju sapircis veselu čupu visādu krāsu biļetes. Tas rāda, ka gados nobriedušiem vīriem ar pārāk dziļu domāšanu jāuzmanās; nez kādus jokus vēl var sataisīt. Pamodīsies vēl ar saderināšanās riņķi nāsīs. Bet šoreiz nebija nemaz tik ļauni – vinnēju šajā loterijā dažas smukas mantiņas; būs atkal ko noziedot!
Kad nu ir sākts runāt par vinnēšanu, tad jāturpina vien būs... Es vispirms devos pie kūku galda, jo skaidri zinu, ka tur var tikai vinnēt – nevar zaudēt... Ābolkūkas – trijas zortes, piecas tortes – katra savādākā krāsā un garšā. Tad vēl drumstalkūkas un pīrāgi... un tad vēl... Ak, vai manu dieniņ! Rādu tikai ar pirkstu uz vienu, uz otru, trešo... Pie sestās un septītās dāma, kas pie kūku pārdošanas, sāk uz mani tā šaubīgi skatīties. Viss beidzās labi... man būs ko mieloties visu novembra mēnesi. Un ne jau tikai ar kūkām... Ārā, zālītē arī notika šeptes, un es iegādājos balzamu, liķieri un alutiņu – viss dzimtenes ražojums. Un piparkūkas ar – nav tak tālu Ziemsvētki. Tad pēkšņi man, kā kad kāds būtu pa pieri iesitis, – es te noņemos ar ēdamlietām, bet šodien tak ir zirgu diena. Dodos pie zirgu – zušu galda un paņemu vēl dažas vietas sarakstos. Pati talcinieču priekšniece Ingrīda šiverējās pie šī zušu galda. Laikam viņa, tāpat kā es, atzīst šo lietu par vissvarīgāko šodien... Nez, vai tik pati nav tos zušus zvejojusi ar? Dūšas un izdarības viņai netrūkst.
Saprotu, ka jūs esat nepacietīgi dzirdēt rezultātus. Nezinu, kāds zirgs vinnēja Melburnas kausu, bet es vinnēju – divus zušus!
Tādas tās lietiņas.
Jancis
Laikrakstam „Latvietis“