„Labākās atmiņas bieži ir tās, kas pārsteidz“

Palielināt / Enlarge

Karīna Lēmane Zilajā mošejā. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Lielā bazāra ieeja. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Mocekļu memoriāls. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Turku kapi. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Karīna Lēmane pie Anzaku līča. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Karīna Lēmane pie Ataturka vēstījuma. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Karīna Lēmane Saullēkta dievkalpojumā. Fonā Sfinksa. FOTO no Karīnas Lēmanes personīgā arhīva.

Mūsu ceļojums uz Turciju, kas parasti būtu mēneša ceļojuma vērts, šoreiz tika ietilpināts vienā nedēļā. Man atmiņā īpaši iespiedušies ir patīkamie un negaidītie pārsteigumi, kas radās pa ceļam. Tā jau saka, ka labākās atmiņas bieži vien ir tās, kas ir negaidītas. Es piekrītu. Es vēlētos tagad dalīties ar dažām no savām īpašajām atmiņām.

Piemēram, pirmā lieta, ko pamanīju tikko ierodoties Stambulā, bija tulpes, un tā ir sagadīšanās, ka tie ir mani mīļākie ziedi. Tulpes bija visur pilnos ziedos un ļoti daudz neticamās krāsās. Tulpes zied tikai 6 nedēļas gadā, un mums bija paveicies būt tur īstajā laikā. Puķu dobēs sastādītas, tās izveidoja pārsteidzošus ģeometriskus rakstus tikai no tulpēm – tiešām pārsteidzoši!

Tieši Stambulas pilsētas vecajā centrā ir Ēģiptes obelisks. Ēģiptes obelisks Turcijā! ...Tas bija pārsteigums. Stāsta, ka 4. gs. Romas imperators Teodosijs gribējis paveikt kaut ko iespaidīgu, lai iejūsmotu savus cilvēkus, un tāpēc viņš bija licis milzīgu ēģiptiešu obelisku no Luksoras, sagriežot trīs daļās, atvest uz Stambulu. Tas tika novietots hipodroma stūrī, kuru toreiz izmantoja kaujas ratu sacīkstēm. Tas noteikti bija iespaidīgi toreiz, bet tagad kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par romiešu pagātni Turcijā.

Milzīgs piedzīvojums bija, apmeklējot slaveno Zilo mošeju; neticamais zilo flīžu darbs bija apbrīnojams. Pētot mošeju, es pamanīju raibu kaķi, kas izskatījās jutās tur kā mājās. Patiesībā, es biju pārsteigta par lielo skaitu bezpajumtnieku kaķu un suņu; viņi brīvi klīst pa Stambulas ielām un dažreiz pat mošejām.

Es vienmēr biju vēlējusies apmeklēt Lielo Tirgu (Grand Bazaar), un nu varēju iestaigāt pa tā slavenajiem vārtiem. Lielais Tirgus dibināts 1461. gadā – tas tika izveidots un darbojās pirms vēl Kristofers Kolumbs devās uz Ameriku! Iepirkšanās ir neticama; jūs varat viegli atrast stikla traukus, keramiku, zīdu, garšvielas un šalles. Lielajā Tirgū ir ap 3000 veikalu – tas ir tik liels, ka tur ir bankas, pasts, policijas iecirknis, kā arī mošeja, kas kalpo tiem, kas strādā un iepērkas Tirgus iekšpusē.

Vienu rītu, ceļojot uz Galipoles pussalu, mūsu autobuss apstājās gājienam. Tā bija Nacionālā bērnu diena. Bērni dziedāja un dejoja – visi nacionālajos tērpos, vicinot karogus. Bija jauki to redzēt.

Mēs apmeklējām turku Mocekļu memoriālu Abide, kas ir Galipoles pussalā. Mums bija iespēja noskatīties mēģinājumu gaidāmajam Anzaku dienas (Anzac Day)* parādei. Tur bija militārie pūtēju orķestri, vīri, kas soļoja militārās ierindās, un kori, kas dziedāja. Mums bija iespēja būt tur tuvu un šo priekšnesumu baudīt.

Turcijas Mocekļu memoriālā es uzzināju daudz interesantu lietu. Drīz pēc Pirmā pasaules kara sabiedroto valstis, kā Lielbritānija, Francija, Austrālija un Jaunzēlande uzcēla pieminekļus un izveidoja kapsētu Galipoles pussalā. Acīmredzot, Turcijas iedzīvotāji ļoti apbrīnoju šos pieminekļus un kapsētu, un pieprasīja savai valdībai izveidot piemiņas vietu kritušajiem turku karavīriem. Satriecoši, ka 86 000 turku gāja bojā Galipoles kaujā; salīdzinoši tur krita 8000 Austrālijas karavīru. Visbeidzot, tikai 1950. gados tika uzcelts turku Mocekļu memoriāls.

Viņu piemiņas vietas ir diezgan atšķirīgas no sabiedroto un austrāliešu. Viņu kapakmeņi ir izgatavoti no stikla, kas ir diezgan savādi, bet aizkustinoši. Tur nav apglabāti kritušie, bet kalpo kā piemiņas vieta kritušajiem turkiem. Uz katras stikla kapakmens plāksnes es redzēju 40 vārdu, un es redzēju simtiem tādas plāksnes.

Pēdējā brīdī bija izmaiņas maršrutā, un mums bija iespēja apmeklēt Redutes kapsētu (Redoubt Cemetery) – Sabiedroto karaspēku kapsētu Hellesā. Kapsēta godina sabiedroto karavīrus, kas krituši otrajā kaujā Kritejā. Vairāk nekā 1000 austrāliešu tika nogalināti vai ievainoti šajā kaujā. Kapsēta mani ļoti aizkustināja, kad es sapratu, ka tur ir apglabāti 2027 karavīri un ir tikai 349 atzīmēti kapi, jo vairākumu kritušos nevarēja identificēt. Es pavadīju ilgu laiku, lasot tekstus uz kapakmeņiem, kur bija sērojošo ģimeņu vēstījumi. Tas ļāva man veidot lielāku personīgo saikni ar tiem austrāliešiem, kas apglabāti šajā vietā. Man bija skumji, ka tik daudzi bija zaudējuši dzīvības 16 gadu vecumā...

Kapsēta ir labi aprūpēta, dārzi ir skaisti un zālājs labi kopts; – kāds patiesi rūpējas par šo vietu. Tad es uzzināju, ka pēc Pirmā pasaules kara Austrālijas valdība nodarbināja vietējos turkus, lai viņi koptu kapsētu. Šīs ģimenes uzņēmās atbildību un ar lielu rūpību un pienākumu sajūtu kopa kapu vietas – ar tik lielu, ka tagad jau trešās paaudzes ģimenes locekļi uzņēmušies šo darbu. Bija skaidrs, ka tas nebija tikai darbs, bet tas ir darbs, kas tiek veikts ar lielu lepnumu un atbildību. Kad mēs lasījām Oda piemiņai (Ode of Remembrance): Mēs nedrīkstam aizmirst, tad divas militārās lidmašīnas pārlidoja pār mūsu galvām; – apbrīnojami īstā brīdī, ir kā godinot kritušas.

Mēs apmeklējām vietējo skolu Galipolē; mani iepazīstināja ar skolotāju, kas par laimi runāja angliski. Viņi mani veda ekskursijā pa skolu un parādīja man dažas ļoti interesantas lietas. Pirmkārt, skolēnu mākslas darbus, kuros attēlotas draudzības saites starp Austrāliju un Turciju. Pēc tam viņa man parādīja vēstules, kuras viņas skolēni analizējot klasē. Tās bija gan turku vēstules, gan anzaku karavīru. Es uzzināju, ka abas puses rakstījušas ļoti līdzīga satura vēstules – karavīri rakstījuši nomierinošas vēstules mātēm. Kādā telpā pie sienas bija plāksne zēnam, kas apmeklēja skolu, bet 1915. gadā devās cīnīties Galipolē un zaudēja tur savu dzīvību. Turku zēni iestājās armijā, būdami nepilngadīgi, un krita tāpat kā Austrālijas zēni.

Tas viss bija kalpojis kā ievads Saullēkta dievkalpojumam. Mēs izgājām plkst. 22.00 naktī un gaidījām vairākas stundas Mimozas Parkā; tad ar autobusu braucām uz Ziemeļu Krastmalu (North Beach), kur notika Saullēkta dievkalpojums. Lai gan bija ieradušies ap 10 500 cilvēku, bija nedabīgi kluss; viss, ko es varēju redzēt, bija sejas pūlī, skatuve un lielie ekrāni. Dievkalpojums bija ārkārtīgi aizkustinošs. Bet vairāk nekā runas, mani iespaidoja skats uz stāvajām klintīm ap Anzaku līci; tai brīdī, kad saule parādījās pie apvāršņa, klintis bija atbaidošas. Biju aizkustināta līdz asarām. Sapratu, cik grūts bija jauno anzaku uzdevums. 700 anzaki krita pirmajā dienā.

Pie Anzaku līča man bija iespēja lasīt Turcijas armijas virspavēlnieka un vēlākā Turcijas prezidenta Mustafa Kemala Ataturka vārdus veltītus Austrālijas mātēm par viņu kritušajiem dēliem. Tie bijā šādi: „Tie varoņi, kuri izlēja savas asinis šajā zemē... Jūs tagad guļat draudzīgas valsts zemē. Tāpēc dusiet mierīgi. Jūs guļat ar Mehmetiem viens otram blakus. Jūs, mātes, kuras sūtījāt savus dēlus no tālām zemēm, noslaukiet savas asaras; jūsu dēli tagad guļ mūsu krūtīs un ir mierā un gulēs mierā. Zaudējot savas dzīvības šai, mūsu zemē, viņi ir kļuvuši arī par mūsu dēliem.“ Šie vārdi izveidoja saikni starp Austrālijas un Turcijas iedzīvotājiem – un cieņu un draudzību, kas ilgst joprojām arī šodien.

Galipoles pussalā norisinājās asiņainas kaujas. Te dzīvību zaudēja 8709 Austrālijas karavīri, un tiek lēsts, ka 86 000 turku karavīri gājuši bojā, aizstāvot savu zemi. Gan Austrālijas, gan Turcijas iedzīvotāji pazīst zaudējumus un skumjas. Abas šīs valstis bija ierautas karā, bet tagad tās vieno vēlme pēc miera.

No Anzaku līča mēs gājām pa taku 3,5 km pret kalnu uz Vientuļo priedi (Lone Pine), kur notika piemiņas dievkalpojums. Vienā brīdī man vajadzēja aizšņorēt kurpi, es noliecos un pēkšņi ieraudzīju krūmos turku snaiperus. Tie bija aiz daudziem krūmiem, rūpējoties par mūsu drošību. Es atceros, ka tanī brīdī nodomāju: „Ja tie ir snaiperi, kurus var redzēt, tad cik daudz tur ir labi apslēpti“. It kā tajā diennaktī dienestā esot bijuši aptuveni 400 snaiperu.

Pie Vientuļās priedes varēju pieminēt arī kritušos četrus latviešu anzakus. Ar Galipoles cīņām saistās daudz mazāk pazīstamu stāstu – latviešu saistība ir tikai viens no tiem. Pirmā pasaules karā 112 latviešu bija Austrālijas armijā; 32 gāja bojā; 7 no viņiem – Galipolē. Četri ir apbedīti pie Vientuļās priedes; tie ir: Arnolds Sanders (3. bataljons), Arvīds Berķis (6. bataljons), Rūdolfs Mālītis (6. bataljons) un Džons Amoliņš (16. bataljons). Jutos pagodināta un priviliģēta, ka varēju tur būt un katram noskaitīt lūgšanu. Viņi ieradās Austrālijā, cerot uz jaunu dzīvi, ar cerībām uz dažādām iespējām, bet ziedoja savus sapņus...

Arī pie Vientuļās priedes mēs klupdami gājām pāri oriģinālajiem Turcijas ierakumiem. Mēs varējām brīvi staigāt pa tiem. Tranšejas nav ne tuvu tik dziļas, kādas tās bija pirms 100 gadiem – tās ir cietušas ar laiku, bet tās ir oriģinālās.

Man sevišķs atgadījums pie Vientuļās priedes bija, kad ieraudzīju vienu mazu, sarkanas magones ziedu – tā bija vienīgā, ko es tur redzēju.

Visbeidzot pie Vientuļās priedes, dažas minūtes pirms iesākās dievkalpojuma, es gandrīz satiku princi Hariju, bet apsardze man lika steigties garām.

Šīs ir tikai dažas no ļoti vērtīgām, negaidītām un neaizmirstamām atmiņām, ko es tur ieguvu. Paldies jums, kas ļaujiet man ar tām dalīties.

Karīna Lēmane
Laikrakstam „Latvietis“

Pateicība Kārlim Brēmanim raksta tapšanā

* Pirmā pasaules kara laikā Austrālija un Jaunzēlande izveidoja kopīgu bruņoto vienību ar nosaukumu „Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpuss“ („Australian and New Zealand Army Corps“). Šo garo apzīmējumu drīz vien saīsināja uz ANZAC, un tās locekļus dēvēja par „anzakiem“ („Anzacs“). „Anzaku dienā“ katra gada 25. aprīlī godina visus karā kritušos, tā atzīmējot 1915. gada 25. aprīli, kad sākās nesekmīgais Sabiedroto desants Galipoles pussalā.