Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Burulis“

Pasaulē. Ar sirdi Latvijā.

Laikraksts Latvietis Nr. 386, 2015. g. 11. nov.
Anita Jansone-Zirnīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Inga Jēruma, Ksenija Dragunska, Lalita Muižniece, Anita Jansone-Zirnīte. FOTO Ieva Reihmane.

Sarīkojums. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Burtnieku rudens nu jau divpadsmito gadu nāk kopā ar literatūras sarīkojumu Burulis. Šī gada izvēlētā tēma – aicināja pārdomāt tautas likteņgaitas, katra personīgo vietu mūsu Valsts dzīvē, palūkoties uz tālumā dzīvojošiem cilvēkiem, bet sirdssaitēm saistītiem ar Latviju, ar tiem, kuri iegulda savu laiku un spēku mūsu tautas gudrības un attīstības pieaugšanai.

Daudziem mūsu tautiešiem savu dzīvošanas laiku nācies sadalīt starp fizisko atrašanos citviet un sirdsdomām Latvijā. Tūkstoši mūsu tautiešu savas dzīves dienas vadījuši dažādu ūdensšķirtņu pretējās pusēs. Sadalīt esību divās daļās? Ko nozīmē – tā dzīvot? Kara un okupācijas cirstās rētas ne tuvu nav aizdzijušas.

Vakara pirmā vēstītāja – dzejniece, valodniece un pedagoģe Lalita Muižniece, dzīvojot ASV, lielu daļu sava darba mūža veltījusi latvietības stiprināšanai. Būdama literatūrkritiķe, filoloģijas zinātņu doktore un profesore, viņa spējusi daudz panākt, aizstāvot tīru un pareizu latviešu valodu. Savulaik, stāvot pie žurnāla Jaunās Gaitas šūpuļa, Lalita droši vien nevarēja pat iedomāties, cik liela nozīme žurnālam būs latviešu literatūras un dažādu kultūras dzīves notikumu izklāstā. Šoruden regulārajam izdevumam aprit 60 gadu. Tas turpina būt pieprasīts un lasīts visur, kur vien ir interese par latviešu valodā rakstītu vārdu.

Lalitas Muižnieces dzīves gājums atspoguļo itin raksturīgu mūsu tautas vēstures posmu. Uzrunā klausītājiem dzejniece lasīja savu sāpīgo atmiņu pierakstus no krājuma Pēdas. Tas ir stāsts par negribēto aizbraukšanu no mājām, par bērnības notikumu uzplaiksnījumiem atmiņā. Lasot prozas teksta fragmentus, kas apraksta atgriešanos Rīgā, ar pūlēm valdot balsī skanošās aizkustinājuma notis, rakstniece uzbūra trauslas laimes sajūtas ainu, kas tik daudzu gadu garumā gaidīta, izsāpēta, beidzot ieguvusi savu telpu un laiku.

„ – Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.“

Rūpīgi un pārdomāti gatavoto priekšnesumu Lalita Muižniece pabeidza ar gaiša atgriešanās smaida cauraustu dzeju:

„Tu guli, kur gulēja tēvs.
Tu sēdi pie loga, pa kuru vērās māte.
Tu klausies lietu uz palodzes skārda.
Ir miers.
Tu esi mājās.“

Tālākajā vakara ritējumā mēs pievērsām uzmanību krievu tautības cilvēku kultūras saiknēm ar Latviju.

Maskaviete Svetlana Rižakova ir etnogrāfe, antropoloģe, vēstures zinātņu kandidāte, indiešu dejas pasniedzēja. Viņa brīvi runā latviski, doktora disertāciju veltījusi latviešu ornamenta valodas izpētei. Savu dzīvošanas laiku Svetlana sadala starp Indiju, Latviju un Krieviju. Šoruden, septembra mēnesī, viņa viesojās Latvijā ar lekcijām un deju meistarklasēm. Piedalīties Burulī Svetlana piekrita neklātienē, ar e-pasta vēstules starpniecību. Lūk, dažas Svetlanas Rižakovas domas par Latviju un tās vietu savā dzīves sajūtā:

„...puķu dārzi, zilie ezeri, Daugava. Es esmu daļa no tā lēnā spēka...“

Un citviet: „Indijas deja piestāv Rīgas ainavai... Te atradu gan savus piekritējus, gan vietu, kur izpausties un augt.“ (Kāda negaidīta atziņa – par Rīgas ainavu un indiešu deju! Interesanti piedzīvot kā citas tautas pārstāvis ierauga jaunus rakursus mūsu pierastajā redzējumā.)

Vēstules nobeigumā Svetlana raksta: „Latvija mani gaida ar siltumu un mīlestību... Labi, ka ir kur atgriezties, iedzert Rīgas melno balzāmu un satikties ar savu jaunību, kas nemaz nav pagājusi, bet palikusi šeit, dārzos, gleznās, visos mūsu darbos un cilvēkos.“

Ja Latvijā dzīvojošie krievi bieži vien mentāli ir Krievijas sastāvdaļa, tad patiess prieks novērot pretējo – cik cieša saikne starp cilvēkiem un kultūrām veidojas kādam patiesi ieinteresētam, domājošam indivīdam, padziļināti un ilgstoši vērojot Latvijas dabu un cilvēkus, pieņemot to kā sev nepieciešamu dzīves daļu. Šādu cilvēku esmu sastapusi un iepazinusi Maskavas rakstnieces, dramaturģes un scenāriju autores Ksenijas Dragunskas personā. Viņa daudzas savas bērnības vasaras vadījusi Jūrmalā, Dubultu rakstnieku namā. To dienu izjūtas liek viņai atkal un atkal atgriezties Latvijā, lai kopīgi ar kolēģiem realizētu dažādus kultūras projektus. Ksenija ir ļoti aizņemta: lekcijas, konsultācijas, gari pārbraucieni pa Krieviju, sadarbība ar Eiropas teātriem, lidojumi uz Ameriku, Maskavas dramaturgu apvienības vadīšana, pašas radošais darbs. Neskatoties uz to visu, viņa atrada iespēju īpaši atbraukt uz mūsu Burtnieku Rudens Literatūras Sarīkojumu! Tādas lietas taču nedara bez īpašas pieķeršanās un mīlestības. Būdama atraktīva, ar gaišu humoru apveltīta, viņa pamatīgi izsmīdināja klausītājus ar savu stāstu Internacionālā draudzība. Ik pa brīdim zāli pāršalca īsta smieklu vētra, ienesot patīkamu atslodzes brīdi.

Pēc sarīkojuma vēl tikai vienu dienu Ksenija varēja veltīt Latvijas apciemojumam. Prieks, ka mums izdevās noklausīties Emīla Dārziņa mūziku Cēsu koncertzālē, acu priekam vērot skaistos ceļa līkumus un to brīnumaināko rudens krāšņumu, ko vien Latvijas ainava spēj! Tās dienas vakarā mēs vēl ilgi runājām par iespējamajiem kopdarbiem, par dabu, par Latviju. Jau pavisam dziļā naktī aizrunājāmies līdz latviešu mentalitāti raksturojošiem darbiem. Lasīju priekšā Edvarta Virzas Straumēnus, mēģinot tulkot krievu valodā... Nebiju iedomājusies, ka tas ir TIK sarežģīti... (Tagad esmu uzzinājusi, ka šim darbam ir pat divi tulkojumi: 1939. gadā un 90. gadu beigās.)

Bet, – atgriežoties pie sarīkojuma vakara:

Žurnāliste, dokumentāliste, romāniste Inga Jēruma vēstīja par savas ģimenes kara un okupācijas iedragāto dzīves gaitu. Viņas tēvs, komponists Alberts Jērums, likteņa atšķelts no savējiem, ilgus mūža gadus mūziķa talantu kopis un attīstījis Anglijā. Kā Inga teica, savu sirdi viņš tiešām allaž izjutis esam Latvijā. Uz lielā ekrāna, fotogrāfijām nomainot vienai otru, izgaismojās latviešu sabiedrības neatņemamā tieksme dziedāt korī, pucēties tautas tērpos, rūpēties par skaisto sevī un ap sevi. Ilgus gadu būdams viens no trimdas sabiedrības centrālajām figūrām, Alberts Jērums padarījis daudz mūsu kultūras vēsturei neatņemama. Viņa muzicēšana pie ērģelēm, klavierēm, diriģenta zizlis un organizatoriskais darbs, rīkojot Dziesmu dienas Anglijā, Dziesmu svētkus Kanādā, tas viss un vēl daudz cita pienesuma latvietības izdzīvotspējas stiprināšanā.

Mūsu ikrudens Burulis allaž tiek veidots kā svētki, kā līdzdomāt prieks, kā gaidīts notikums. Šoruden mūsu sarīkojuma mūziķis bija saksofonists Gunārs Ģeduševs. Kopnoskaņā ar Kultūras centra zāles oranžajiem rudens toņiem, sarkanvīna uzdzirkstījumu un rudo rudens ziedu rūgto smaržu, saksafona skanējums piešķīra vakaram zeltītas atblāzmas noskaņu, atstājot skaisti nodzīvotu dzīves stundu pēcsajūtu.

Anita Jansone-Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com