Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sarmīte Ēlerte – Latvija

Runa ASV 2010. gada 19. – 23. februāris

Laikraksts Latvietis Nr. 78, 2010. g. 4. martā
Sarmīte Ēlerte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

(Sarmīte Ēlerte runāja Čikāgā, Milvokos, Minneapolē un Siatlā.)

Pirms divdesmit viena gada, kad līdzīgi uzrunāju latviešus ASV pilsētās, man bija ļoti vienkāršs un stiprs stāsts. Mans stāsts bija par to – Latvija drīz būs brīva.

Ka latvieši grib atpakaļ savu brīvību, ka LTF ir skaidrs plāns, kā to panākt, un ka Padomju Savienība ir tik vāja, ka drīz sabruks. Toreiz es biju arī Vašingtonā, Valsts departamentā un tikos ar Paulu Goublu un arī viņam stāstīju savu stipro stāstu. Sarunas beigās viņš paliecās man pretī un teica, tas viss ir jauki un interesanti, ko jūs stāstāt, bet Padomju Savienība ir ļoti stipra un tā nekad nesabruks. Tas bija 1989. gada janvārī. Vēlāk, tiekoties ar Goublu, esam vairakkārt to smejoties atcerējušies. Pusotru gadu vēlāk – 4. maijā Latvija pasludināja savu neatkarību, un divarpus gadus vēlāk PSRS sabruka.

Es nebiju gaišreģe, es biju tikai viena no daudzām mazām mutēm, kas ar lielu pārliecību stāstīja savu mazo daļu no lielā, stiprā stāsta.

Neatkarības atgūšana

Šogad 4. maijā mēs svinēsim neatkarības atjaunošanas dienas 20 gadus. Un mums ir vērts ar lepnumu atcerēties, uz kādu vēsturisku varoņdarbu ir bijusi spējīga mūsu tauta. Toreiz Baltijas brīvība nemaz nebija pašsaprotamība. Jā, Padomju Savienībā bija dziļā ekonomikas krīzē, un noturēt savu ietekmi aukstā kara spēku balansā PSRS vairs nespēja. Gorbačovs gribēja reformēt valsti, tam vajadzēja rietumu atbalstu. Tādēļ viņš piekrita Vācijas apvienošanai un tāpēc ļāva Austrumeiropai iet, cerot to saglabāt kā neitrālu sociāldemokrātu pārvaldītu reģionu. Protams, austrumeiropieši pie pirmās izdevības, atpakaļ neskatoties, ātri, ātri devās uz NATO. Ar Baltiju bija sarežģītāk. Amerikāņi baidījās, ka baltiešu aiziešana apdraudēs Gorbačova pozīcijas, tātad visas pārmaiņas un aukstā kara beigas.

Tādēļ tikai un vienīgi tautas pilsoniskais ideālisms, liela skaidrība par mērķi, pašaizliedzīga sadarbošanās tā vārdā, tātad – piederība vienam skaidram stāstam, ka latviešiem ir tiesības uz savu brīvo, eiropeisko un demokrātisko valsti, izmainīja vēstures gaitu.

Es jau vairākkārt pieminēju vārdu – stāsts. Ir arī svešvārds, lai to apzīmētu - naratīvs. Tas šai gadījumā ir lielais tautas stāsts, kas izskaidro notikušo, sakārto atmiņas un notikumus, izskaidro cēloņsakarības. Juris Rubenis reiz teica: cilvēks ir tas, kā viņš sakārto savu pagātni.

Šāds stāsts balstās nacionālajā identitātē, skaidro šo identitāti, bet skaidrodams to arī maina un veido.

Latvijas stāsts

Tā lūk arī ir mana šodienas tēma – kas notiek ar Latvijas stāstu, vai tas skan? Un vai nebūtu īstais laiks domāt, kādu stāstu būtu vērts stāstīt?

Mums ir bijuši daudzi stipri stāsti, nu piemēram, 20 gados, kad Čakste un Meirovics klauvēja pie lielvalstu durvīm un prasīja Latvijas atzīšanu – bija stiprais stāsts par to, ka latviešiem ir sava atšķirīga valoda un kultūra, tātad arī tiesības uz savu valsti. Tas bija arguments, lai pārliecinātu pāriniekus, bet vienlaikus arī motivēja latviešus biedroties un attīstīt savu kultūru, veidot organizācijas un vākt latviešus mājās pēc 1. Pasaules kara. Beigu beigās tas spieda pasaules varenos rēķināties ar mazo tautu. Lūk tas ir piemērs tam, ko es saucu par Stāstu, tas ir vienkārši izstāstāms, tajā ir ietverta ļoti liela enerģija, un tajā ir vieta katram tautas pārstāvim. Un katrs no tā var attīstīt savu mazo stāstu.

Bija trimdas stāsts – par brīvo Latviju, kas jāuztur rietumos, ja jau tā ir atņemta dzimtenē, par to, ka tā reiz būs vajadzīga, kad Latvija reiz atkal būs brīva.

Latviešiem padomijā savukārt bija savs stiprais stāsts par savu brīvo valsti, kas mums kādreiz bija. Mēs varējām šai stāstā spītīgi atsperties, lai pastāvētu pret pārkrievošanu.

Deviņdesmito gadu stiprais stāsts bija – mums jātiek NATO un ES, tikai tas garantē iespēju Latvijai ilglaicīgi pastāvēt. Stāsts par noenkurošanos rietumu pasaulē beidzās 2004. gadā. Līdz tam patiesībā sniedzās LTF laikā noteiktais vērtību vektors.

Pēc tam mēs balsojām par labklājību, bet labklājība, kā zināms, ātri nāk un ātri zūd. Un nekāda īpaša stāsta tur nebija.

Tieši krīze nežēlīgi tieši atklāja, to, ka mums nav lielā stāsta, kas saliedē, apvieno, rāda virzību.

Krīze Latvijā ir lielais atjēgšanās laiks. Tā spiež nopietni analizēt, kā tas varēja notikt, ka mēs esam krīzē vissmagāk cietusī Eiropas valsts. Tas ir krīzes pozitīvais devums. Un tieši krīze, vismaz man, lika domāt par to nākamo stipro stāstu.

Jau pirms globālā krīze pārvēlās pasaulei, Latvijas tautsaimniecība bija nestabila un ievainojama.

Kas notika

Es tagad ķeršos pie, manuprāt, zīmīgas faktu virknes, es atvainojos tiem, kam tas jau zināms, un arī par to, ka būs drusku garlaicīgi.

Pēc 2004. gada Latvija būtībā peldējās naudas straumē – līdz 2007. gadam, triju gadu laikā budžeta izdevumu daļa dubultojās. No 2004. līdz 2007. gadam kopprodukts auga par 10% gadā. Tajā pašā laikā valdība turpināja aizņemties naudu un lēja eļļu ekonomikas pārkaršanas ugunī. Kredītu plūsma koncentrējās tirdzniecībā un nekustamā īpašuma spekulācijās, jo tas deva ātru un lielu peļņu. Algas auga par 30% –50%, bet darba ražīgums palika viens no zemākajiem Eiropā. Auga pieprasījums pēc importa precēm, un to apmaksāja ārzemju banku kredītu imports. Privātie kredītu apjomi ik gadus auga dubulti. Nodokļi bija augsti darba spēkam, bet nekādi nekustamā īpašuma spekulācijām un kapitālam.

Rosīga, ekstensīva attīstība notika valsts lielo atbildību jomās – veselībā un izglītībā. Kādas Kanādas lielas klīnikas ārsts nesen Latvijā mazā lauku slimnīcā apbrīnoja miljonu vērtu vismodernāko diagnostikas aparatūru, kādu viņam tur Kanādā vēl kādu laiku neredzēt. Tas būtu tā, it kā Latvijā lauku šķūnītī stāvētu nolikta kosmosa raķete.

Latvijā ir ļoti daudz modernas veselības aprūpes tehnoloģijas un jaunas slimnīcas. Latvijā ir augstākais gultas vietu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem –760 (Igaunijā – 557, Dānijā – 350), Latvijā ir procentuāli lielākais finansējums pacientu aprūpei tieši slimnīcās. Un Latvijā ir sliktākie veselības aprūpes rādītāji reģionā – ar augstu zīdaiņu mirstību un tuberkulozi, agru mirstību, īpaši vīriešiem. Latvijā ir viena no augstākajām skolotāju – skolēnu proporcijām reģionā, tātad, vidēji – mazas klases. Kaut arī laikā no 1990. gada līdz 2007. gadam skolēnu skaits ir samazinājies par 28%, skolotāju skaits palika iepriekšējais. Savukārt algas skolotājiem pēc OECD datiem ir pārsteidzoši zemas un neatbilstošas tai kvalifikācijai, kādu ir guvis skolotājs. Tātad mums ir pārāk daudz skolotāju, kam pārāk maz maksā. Tas savukārt padara neiespējamu piesaistīt skolai jaunus, spējīgus cilvēkus, kas nodrošinātu kvalitāti.

Latvijā ir viens no augstākajiem studentu skaitiem Eiropā, bet neviena no Latvijas augstskolām nav Eiropas un Austrumeiropas 200 – 300 labāko augstskolu skaitā. Savukārt igauņiem šajā sarakstā ir 2 augstskolas un lietuviešiem – 3.

Tātad galvenajās valsts atbildības jomās, kas ir – izglītība un veselība, pastāv ekstensīva un pilnīgi ačgārna sistēma: izglītība tiek finansēta, lai nodrošinātu ar darbu skolotājus, veselība tiek finansēta, lai maksātu algu ārstiem un medmāsām, augstāko izglītību finansē, lai nodrošinātu pasniedzējus. Un varētu turpināt – valsts pārvalde un politiķi tiek finansēti, lai nodrošinātu viņus ar darbu.

Tas ir stāsts par tādu viduvēju izdzīvošanu.

Te kritiski trūkst stāsts par to, ko mēs gribam izdarīt ar savu valsti.

Jā, krīze ir izdarījusi būtiskas korekcijas, atlaisti tuvu 30% skolotāju, tiek slēgtas slimnīcas, kopprodukts 2009. gadā samazinājies par 18%, mazumtirdzniecība kritusies par 30%. Bezdarbs Latvijā – 23% – augstākais ES. Varbūt pats dramatiskākais skaitlis ir šis: 2009. gada laikā 130 000 cilvēku ir pārkāpuši nabadzības slieksnim, tagad Latvijā ir 453 000 cilvēki, kuru ienākumi mēnesī uz vienu ģimenes locekli ir mazāk par 90 Ls. Starptautiskais aizdevums ir 35% no IKP – 7,5 miljardi eiro. Lai glābtu Parex banku, valsts ir tieši vai netieši atvēlējusi 1 miljardu latu. Palielināti nodokļi, samazināti izdevumi, publiskajā sektorā algas samazinātas par 20%, tas dzen uz leju algas privātajā sektorā un ceļ Latvijas konkurētspēju. Pēdējā laikā parādās stabilizācijas pazīmes, kopprodukta kritums ir piebremzēts, ekonomika stabilizējas, un nesen Latvijas spēju veikt nežēlīgas reformas minēja kā piemēru Grieķijai, kas ir šī brīža Eiropas sāpju bērns.

Vara un sabiedrība

Es minēju kritiskus skaitļus, bet vēl kritiskāki ir skaitļi, kas rāda attiecības starp varu un sabiedrību.

95% Latvijā grib valsts izdevumu samazināšanu, jo vairums neuzticas valdībai, bet vienlaikus gaida no valsts – gan vairāk izdevumu sociālajām vajadzībām, gan lai valsts uzņemtos rūpes par indivīdu. Vairākums Latvijā netic demokrātiskai valsts pārvaldei – tas izriet no 82% cilvēku uzskata, ka viņi nekādi nevar ietekmēt valdības darbu (Ziemeļeiropā – šādam uzskatam nepiekrīt 50%). 75% uzskata, ka daudzi vai visi politiķi ir iesaistīti korupcijā (Dānijā tā uzskata 3%). Jā, korupcija Latvijā ir problēma, bet varu jums galvot, ka 75% politiķu nav korumpēti. Šis skaitlis pēc būtības nozīmē korupcijas legalizāciju, nevis realitāti, samierināšanos, ka korupcija ir normāla, tātad attaisnojama arī individuālas izvēles gadījumā. Visi taču dara tā.

Nesen SKDS aptaujā vairāk kā puse aptaujāto teica, ka Latvijas valsts nav pelnījusi, ka tai maksā nodokļus. Savukārt uz jautājumu, vai citā valstī viņi maksātu nodokļus, vairums atbildēja pozitīvi.

Krīze daudzas lietas atklāj ļoti nepievilcīgā gaismā, tādas kādas tā ir.

Šīs sabiedrības – varas attiecības saucu par vagaru un kalpu sindromu. Mums ir dziesma Mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē. Bet ne vagars, ne kalps nav kungs. Kungs izvēlas, nosaka, uzņemas atbildību par savu rīcību. Ne vagars, ne kalps tā īsti līdz galam nav ne par ko atbildīgi.

Kad Kalvītis lēja eļļu ekonomikas pārkaršanas ugunī, palielinādams valsts izdevumus un algas, laikā, kad ekonomikas attīstība skrēja debesīs, vai viņš nesaprata ko dara? Saprata, bet bija bail. Ja politiķis nejūtas kā kungs, kas atbild, bet kā vagars, kam vara ir ierobežota, kam no savējiem bail, kam pārvaldāmā manta sveša un uz laiku tikai nodota pārvaldījumā, tad viņš attiecīgi rīkojas. Neuzticība ir tik augsta, ka politiķiem nav iespējama godīga vienošanās ar tautu. Ir bail iet pie tautas un teikt – mēs nevaram celt algas, valsts iet pretī lieliem satricinājumiem. Tā vietā tauta tiek pirkta – ar lielākām algām. Vagars neizturas pret valsti kā kungs, viņš to nepārvalda, viņš to lieto.

Kalps arī nav kungs. Viņš vagaru, saprotams, ienīst, jo tas taču tomēr tā kā kungs, bet pats par kungu tapt negrib, jo tad nevarēs paģērēt, lai par viņu gādā. Tad būtu pašam jāuzņemas atbildība.

Krīzes dziļumā patiesībā bija sajūta, ka cilvēki apšauba, vai latvieši ir nobrieduši demokrātiski pārvaldīt savu valsti. Tiešām bija sajūta, ka cilvēki apšauba savas tautas suverēnās spējas pārvaldīt savu valsti.

Tāpēc tik svarīgas būs šīs vēlēšanas. Vai nu turpināsies kā līdz šim, vai arī ir jānāk jaunajam, lielajam stāstam, kas dod virzību.

Mana pārliecība ir, ka tam ir jābūt stāstam par Latviju kā modernu, nacionālu, demokrātisku un eiropeisku valsti. Pašapzinīgu un konkurētspējīgu XXI gs. Latviju.

Nacionālā identitāte

Uzstādīt šādu uzdevumu nozīmē ietekmēt nacionālo identitāti, un man šķiet, to ir svarīgi darīt. Jo nacionālā identitāte nav kas dabiski dots, tā ir konstrukcija, tā tiek konstruēta, radīta politisku, sabiedrisku, kulturālu apsvērumu dēļ.

Nesen, runājot kādā Igaunijas augstskolā Igaunijas prezidents Henriks Ilvess atgādināja, ka 20. gados runāja par 4 Baltijas valstīm, un četras tās vairs nav tikai tāpēc, ka Somija palika citā dzelzs priekškara pusē. Tagad tā ir attīstījusi savu Ziemeļvalsts identitāti. Ilvess saka: „Tāpat tagad mūs neviens nevar apturēt, ja mēs vēlamies sev radīt identitāti, kas būtu ciešāka par XX gs. jau novecojušo un visai paviršo identitāti“. Atkārtoti runājot par Igauniju kā ziemeļvalsti, Igaunijas divi prezidenti: Lennarts Meri un Tomass Hendriks Ilvess ir devuši izcilu ieguldījumu Igauņu pēcpadomju identitātes konstruēšanā. Šie divi igauņu līderi stāstīja savai tautai, ka igauņi ir maza sekmīga, reformspējīga ziemeļvalsts, tad vēl piebilda, ka informātikas tīģeris utt. Man liekas igauņi tam pamazām noticēja un atbilstoši sāka uzvesties. Runājot ar jebkuru igauni, jūs dzirdēsiet, cik ātri viņi attīstās un cik tālu viņi ir priekšā latviešiem, pat ja tas nav taisnība.

Stāsts par moderno XXI gs. Latviju vēl nav sākts stāstīt. Bet ir pēdējais laiks.

Vienotība

Tāpēc ir vērts veidot Vienotību –3 partiju (JL, PS, SCP) apvienību, kurai pievienotos vēl ceturtie – pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Jaunais Latvijas stāsts prasīs apvienot intelektuālos spēkus, visus iespējamos resursus.

Es tagad gribu dot savu skatu uz nākamajām vēlēšanām. Tajās būs 3 lieli bloki: 1. Oligarhu partijas: Lembergs, Šķēle, Šlesers. Tās nevar piedāvāt XXI gs. Latviju, jo valsti lieto, lai uz tās rēķina pelnītu.

To nevar prokremliskais Saskaņas centrs, kas noslēdzis līgumu ar Putina Vienoti Krievijai. Šo Krievijas partiju pēdējais PSRS prezidents ir nosaucis par vissliktāko Komunistu partijas atdarinājumu. Un – no Krievijas nāk impēriskās vēsmas, nevis modernitāte. Kopš 2008. gada 7. augustā, kad Krievija iebruka kaimiņvalsts Gruzijas teritorijā, vairs nav spēkā pēcaukstā kara pasaules drošības izkārtojums, apstiprināts Parīzes hartā 90. gadu sākumā arī ar Krievijas parakstu. Tas noteica, ka katrai valstij ir tiesības uz vienlīdzīgu drošību, tiesības izvēlēties sabiedrotos un alianses, un ka ietekmes sfēras vairs nav spēkā. Vienīgais iemesls, kāpēc Krievija iebruka Gruzijā un joprojām okupē 20% tās teritorijas, bija tas, ka Gruzija gribēja kļūt par NATO dalībvalsti, rietumu sastāvdaļu. Rons Asmuss, NATO paplašināšanās arhitekts Klintona administrācijā nesen iznākušajā grāmatā apraksta tās augusta dienas valsts departamentā. Amerikāņiem nebija informācijas, kas ir krievu nodomi, vai viņi ies uz Tbilisi, vai gāzīs Saakašvili valdību. Un viņi arī apsprieda, vai gadījumā krievi negatavojas iebrukt Baltijā. Krievi grib būt reģionāls centrs, viņi grib mazināt cita reģionāla centra – ES nozīmi, vislabāk to darīt, ja viņiem ir balss ES un NATO. Ja Saskaņas centrs uzvarēs, tā būs ne tikai Latvijas, bet arī ES un NATO problēma.

Vienotība, ja tai izdosies piesaistīt pilsoniskās sabiedrības intelektu un uzticību, manuprāt, spēj piedāvāt šo XXI gs. stāstu.

Vienotības prioritātes ir:

1. Godīga politika, efektīva valsts pārvalde.

2. Eksports kā prioritāte izaugsmei un importa aizstāšana ar pašmāju produkciju, bet nodrošinot to brīvā sacensībā, bez protekcionisma, kāpinot darba ražīgumu.

3. Rietumu izvēle, integrācija rietumu drošības, saimnieciskajās, informācijas, sociālajās struktūrās.

4. Nacionāla valsts, kur integrācijas pamats ir latviskā kultūrtelpa un kodols – latviešu valoda. Un kas ir atvērta visu tautību latviešiem. Jo tieši šādi jaunie latvieši, kas publiskajā telpā pastāvētu par savu piederību Latvijai, mums trūkst. Kaut tādi ir, bet bieži atgrūsti dēļ 19. gs. vai padomjlaika līmeņa nacionālisma. Mums ir sava valsts – ir jābūt jaunam, progresīvam, valstiskam nacionālismam.

5. Izglītība, veselība, ar pasaules līmeņa vidusskolām un slimnīcām rajonu centros un pieejamību visiem, neatkarīgi no bagātības un dzīvesvietas.

Modernā Latvija

Par XXI gadsimta moderno Latviju mums jādomā ar steigu. Globālo pasauli tikai uz mirkli piebremzēja pasaules ekonomiskā krīze, tā turpināsies. Globalizācija mazina atšķirības starp reģioniem, Eiropa un atrašanās Eiropā vairs nav garantija labklājībai. Robežas starp globalizācijas vinnētājiem un zaudētājiem vairs nebūs ģeogrāfiskas kā 19. gadsimtā. Tās tiks vilktas vienas sabiedrības iekšienē starp tiem, kas mācēs apieties ar globalizāciju un lietot tās priekšrocības un augļus, un tiem, kas paliks zem šīs neredzamās šķirtnes.

Latvija ir maza un aptverama, mums jādara viss iespējamais, lai Latvijas cilvēkiem iedotu XXI gs. mākas un prasmes.

Manis minētā kādreizējā cariskās Krievijas aukstā nomale Somija, ir spējusi izveidot pasaules labāko izglītības sistēmu, kas nodrošina, ka visā Somijā, jebkurā skolā tiek somu bērniem piedāvāta vienādi augsta līmeņa izglītība. Tam ir jābūt mūsu mērķim.

Latvijai tuvākajos gados kritiski trūks resursi. Budžeta saīsinājumi ir ārkārtēji, nākamajos divos gados budžets vēl būs jāsaīsina par 800 000 miljoniem latu. Vienīgā Latvijas iespēja ir reformas, kas koncentrē resursus, uz kvalitāti, kas rajonu centros koncentrē vidusskolas ar pasaules līmeņa izglītību, kas panāk pasaules līmeņa programmas Latvijas augstskolās, kas nodrošina to tramplīnu modernitātē.

Latvijai šobrīd visvairāk ir vajadzīgs Stiprais stāsts un Pilsoniskais ideālisms, lai labāk sadarbotos savā starpā un labāk pārvaldītu savu valsti. Latvija mums ir nodota lietošanā uz īsu brīdi. Mums Latvijas valsti jāatstāj nākamajām paaudzēm labā kārtībā. Tā vēl daudziem pēc mums būs vajadzīga.

Sarmīte Ēlerte

(Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs, http://foto.lu.lv)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com