Kuršu ķoniņi – Peniķu dzimta

Edvīns Peniķis. FOTO Imants Skrīveris.

Edvīns Peniķis, Kuršu ķoniņu, Peniķu dzimtas pēctecis, dzimis 16.05.1929. g. Daugavpilī, Latvijā; miris 26.09.2015 g.. Kanberā, Austrālijā.

Kuršu ķoniņu un Peniķu dzimtas vārds vijās cauri visai pierakstītai latviešu tautas vēsturei. Vēsturnieki domā, ka viņu izcelsme ir no senajiem vēsturiski apzīmētajiem labiešiem. Viņu dzimtas, līdzīgi vēl dažām nedaudzām citām latviešu dzimtām bija brīvi cilvēki, nepakļauti dzimtbūšanai. Vēlākos gadsimtos, kad dažas viņu privilēģijas tika ierobežotas, viņi tam nepakļāvās un 90 garu gadu tiesu procesos cīnījās, līdz panāca savu taisnību.

13. gadsimtā, vācu krustnešiem ienākot Latvijā, latviešu zemturi pazaudēja savu brīvību un kļuva par dzimtbūšanas un klaušu apliktiem ļaudīm. Izņēmums bija tā sauktie lēņu vīri – parasti, dzimtu vecākie, kas bija slēguši līgumus ar toreizējā Livonijas ordeņa mestriem, saņemot lēņa zemi un dažādas citas privilēģijas; samaksa bija viņu piedalīšanās ordeņa kara gājienos. Šādi priviliģēti zemturi bija Kuršu ķoniņu 7 dzimtas, kas dzīvoja toreizējos 7 ciemos, šodienas Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. Kuršu ķoniņu dzimtas saņēma lēņa zemi, paturēja savu brīvību, bija atbrīvotas no klaušām un nodevām. Savās tiesībās (izņemot tikai, ka viņi nevarēja saņemt klaušu darbus no citiem zemniekiem), viņi bija līdzīgi vasaļiem, vācu muižniecībai. Savukārt, šīs dzimtas kalpoja ordeņa kara gājienos, un šo dzimtu vārdi parādās Livonijas ordeņa kara gājienu vēstures ierakstos.

Vēsturē senākā minētā dzimta ir Pentegodes. Lēņu grāmatā 1320. gadā Livonijas ordeņa mestrs apliecina, ka viņš ir izlēņojis Tontegodem un viņa pēcnācējiem 2 arklus zemes. Vēsturnieki domā, ka 1 arkls zemes platības bija no 100 – 200 hektāru.

Otra senākā un vēstures ziņās ievērojamākā dzimta bija Peniķu dzimta. Jau 15. gs. lēņu grāmatu ierakstos ir zemes piešķīrumi Peniķu dzimtai.

1504. gadā rakstītajā mestra Valtera Pletenberga lēņu grāmatā pirmoreiz parādās apzīmējums kuršu ķoniņš. Tas ir attiecināts uz Andreju Peniķi, kuram mestrs piešķir 1 arklu zemes par uzticīgu dienestu nesenajā karā pret krieviem. Šādi piešķīrumu ieraksti parādās arī vēlākos gados. Sakarā ar šiem kara gājieniem šīm dzimtām un tāpat Peniķu dzimtai bija savi ģerboņi – jātnieks uz zirga ar karogu, tā sauktais karodznieks. Šiem karodzniekiem bija svarīga loma, jo viņiem padotie karotāji zināja kam sekot. Arī mūsu dainās atskan dziedājumi par bāleliņu  karodznieku. Pēc pierakstiem vēsturnieki secina, ka ķoniņu dzimtām bija savi kavalērijas pulki un ka viņi bija ļoti labi karotāji. Kuršu ķoniņu ģerboņa atveids ir saglabājies no Lipaiķu baznīcas loga gleznojuma.

Daļu no savas brīvības un privilēģijām šīs kuršu ķoniņu dzimtas zaudēja Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad sakarā ar lielajiem kara gājieniem arī šīm dzimtām sāka uzlikt nodevu maksas, kā arī dažādus klaušu darbus. Šīs dzimtas cīnījās par savām tiesībām un uzsāka turpat 90 gadu garu tiesas procesu, kas beidzās ar viņu uzvaru, kad 1884. gada 12. martā Krievijas senāts atzina ķoniņus par muižnieku kārtas locekļiem, atbrīvotiem no visiem personiskiem nodokļiem.

Kā viens no ievērojamākiem kuršu ķoniņu Peniķu dzimtas pēctečiem pagājušā gadsimtā bija ģenerālis, Latvijas armijas komandieris Mārtiņš Peniķis; dzimis 6.11.1874. gadā Turlavas pagastā, miris 18.2.1964. gadā Rīgā. Mārtiņš Peniķis bija Edvīna Peniķa vectēva brālis. Edvīna Peniķa tēvs Rolands Peniķis bija Latvijas armijas pulkvežleitnants – Zemgales un Kurzemes artilērijas pulku divizionu komandieris. Viņu deportēja uz Sibīriju 1941. gada 12. jūnijā. Cik zināms viņš 1950.to gadu vidū atgriezās Latvijā, kur mira 1961. gada 22. martā.

Un šodien – Kuršu ķoniņu ciemā atkal dzīvo no Sibīrijas atgriezušies Peniķu dzimtas pēcteči.

Kas bija šo dzimtu lielais izdzīvošanas spēks?

Vēsturnieki min trīs raksturīgas īpašības – gudrība, spīts un neatlaidība.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“

PS. Augšminētā informācija – I. Šterns Latvijas vēsture 1290 – 1500, E. Dunsdorfs un A.  Spekke Latvijas vēsture 1500 – 1600 un Agris Dzenis Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā, kā arī atsevišķi raksti avīzēs un tīmeklī.