Burti ir bīstami!

Adelaides Latviešu biedrību

Palielināt / Enlarge

Dace Dārziņa. FOTO Brita Līduma.

„Bez rakstītiem vārdiem nebūtu ne vēsture, ne arī kāds priekšstats par cilvēci.“ Tā teicis vācu rakstnieks Hermans Hesse. Kāpēc mēs to zinām? Tāpēc, ka viņš to pierakstīja, citādi šis domu grauds jau sen būtu pazudis līdz ar visu to, kas notika pirms izdomāja rakstu zīmes. No tiem laikiem, kad cilvēki vēl klaiņoja apkārt, pārtikdami no medīšanas un dabas dāvanu vākšanas, vienīgās palikušās liecības ir primitīvi zīmējumi uz alu sienām – piktogrammas. Tas ir pirmais mēģinājums, iemūžināt informāciju par cilvēku ikdienu. Taču bildes var iztulkot, kāda nu katram tā saprašana. Vajag kaut ko nepārprotamāku.

Kad cilvēce sāka mitināties vienā vietā un nodarboties ar lauksaimniecību, tad radās arī ciemi, pilsētas, tirdzniecība, valdība un vajadzība pēc tiesas un taisnības. Tam visam bija vajadzīga administrācija, un piedzima – birokrātija. Nu vairs nevarēja iztikt bez rakstītā vārda, un ļaudis, kas mācēja rakstīt, bija lielā cieņā. Jau Vecā Derībā ir minēti rakstu mācētāji kā gudri cilvēki, un pagastos bija skrīveri, pie kuriem ļaudis varēja iet, ja tiem vajadzēja kādu dokumentu vai liecību.

Vēsturnieki vēl strīdas par to, kurā vietā izdomāja rakstu zīmes. Dažs pētnieks šo godu piešķir senajai Ēģiptei, dažs Mezopotāmijai, cits atkal Ķīnai vai Indijai, bet nozīmīgs ir tas, ka rakstu zīmes un rakstīšana ir viena no cilvēces vislielākajiem kulturāliem sasniegumiem. Rakstu zīmes ir mūsu civilizācijas un kultūras pamats. Bez tām būtu iespējams ļoti plānai valdošai kārtai turēt ļaužu vairumu bailēs, verdzībā un māņticībā.

Ēģiptieši savus hieroglifus uzskatīja par dieva vārdiem, bet ne katrs tos mācēja rakstīt. Bērnus no dižciltīgām ģimenēm apmācīja īpašās skolās faraona pilī, bet spējīgus bērnus no nabadzīgām ģimenēm apmācīja miestiņa rakstītājs-skrīveris. Šī izglītība prasīja 10-12 gadus intensīva treniņa, kas tomēr vainagojās ar daudz labāku dzīvi visa mūža garumā. Cilvēks ar šādu izglītību nebija spiests fiziski smagi strādāt, viņa drēbes un miesa bija tīras, un viņa rokas nebija smaga darba sastrādātas. Viņam arī bija noteikšana par citiem, kas tos rakstus nesaprata, tātad, zināma vara un cieņa sabiedrībā.

Kad Ēģipti pārņēma grieķu un tad Romas impērija, hieroglifi pazuda no ikdienas apgrozības, jo administrācijā tos aizstāja vispirms ar grieķu un tad latīņu burtiem. Aleksandrijas pilsētā grieķi nodibināja lielu bibliotēku, kas kļuva pasaulslavena. Šīs vērtības Romas impērija pasaulei nolaupīja, bibliotēku nodedzinot, jo Cēzars, iebrukdams Ēģiptē, negribēja atstāt nekādas ziņas par iepriekšējo administrāciju un tās varenību. (Viņš jau toreiz laikam nojauta, ka kādreiz būs izteiciens The pen is mightier than the sword!*). Vēlāk Vandaļi iznīcināja rakstītās liecības par romiešiem. Cik ir saglabājies, tik ir, pateicoties mūkiem klosteros. (Vēlāk arī Hitlers lika dedzināt grāmatas – kulturāls vandālisms).

Hieroglifu tulkojums palika noslēpums līdz 1799. gadam, kad Napoleons vadīja ekspedīciju uz Ēģipti un vietā, kas saucās Rosetta, atradās liela akmens plāksne, kas bija aprakstīta ar trim pilnīgi dažādiem rakstiem. No šā Rosettas akmens francūzis Jean Francois Champillion beidzot atklāja hieroglifu noslēpumu: katra bildīte atbilst nevis veselam vārdam vai lietai, bet gan vienai skaņai, un saliekot kopā šīs skaņas, var uzrakstīt vārdus. (Tas jau bija daudz vienkāršāk nekā ķīniešu raksts, kur katra zīme ir kāda lieta – tūkstošiem zīmes!) Hieroglifu noslēpums bija atklāts!

Latīņu burti izplatījās Eiropā līdz ar Romas impērijas izplešanos un iesakņojās uz palikšanu. Līdz ar kristīgo ticību radās arī gudrie ļaudis – mūki, kas klosteros ar roku pārrakstīja svētos rakstus. Mūki rakstīja arī ar gotu burtiem, un viņu darbi bija bagātīgi izgreznoti ar bildēm dažādās krāsās, pat ar zeltu. Tā sauktie iluminētie manuskripti ir veseli mākslas darbi, kas, protams, nebija vienas dienas darbs un bija ļoti dārgi. Lai tos nenozagtu, tie tika pieslēgti ar ķēdi pie lasāmiem galdiem vai glabāti noslēgtās kastēs. Ir stāsts par kādu abatu, kas neaizdeva kādu manuskriptu citam klosterim, jo ceļā varētu uzbrukt laupītāji un manuskriptu nozagt. Par dzīvības briesmām manuskripta nesējam abatam nebija nekādas raizes!

Mūkiem darbu atņēma Johans Gutenbergs, kas 1444. gadā izdomāja kustināmos burtus un to pielietošanu drukāšanā. Ar laiku varēja ātrāk, vieglāk un lētāk ražot grāmatas un tās izplatīt pa visām kristīgām draudzēm ļaužu izglītošanai. (Jāpiemin, ka Mārtiņš Luters var pateikties drukāšanas mākslai par to, ka viņa sludinātā kristīgā mācība tik ātri izplatījās un varēja nostāties pretī katoļu ticības mācībai.) Vēl šodien pastāv tā sauktā Gūtenberga Bībele, kas arī skaisti ilustrēta, ar cietiem vākiem un četrdesmit divām rindiņām divās slejās uz lapaspuses. Tā centās atdarināt skaistos manuskriptus, bet, protams, ka masu ražošanai tas nebija piemēroti. Vēlāk izplatītās grāmatas bija daudz vienkāršākas un lētākas, taču sākumā arī drukātās grāmatas bija dārgas un vērtīgas, un tās pieķēdēja bibliotēkās pie galdiem tikai lasīšanai uz vietas, ne promnešanai. Viljams Kakstons Anglijā bija slavens ar to, ka viņš pirmais drukāja grāmatas vietējā valodā, tas ir, angliski, ne latīniski. Slūžas uz vispārējām zināšanām bija vaļā.

Laika tecējumā ir eksistējuši dažādi rakstāmie materiāli, daži samērā lēti, citi daudz dārgāki. Lētākais bija māla plāksne, kur mitros mālos ierakstīja rakstu zīmes, tad pagaidīja, kamēr māls nožūst. To deva skolniekiem, jo bija vislētākais un arī izlabojams materiāls. (Vecāka gada gājuma latvieši atcerēsies savas pirmziemnieka dienas skolā, kur mācījās rakstīt ar tāfeli un gripeli, lai nebūtu jāšķiež papīrs.) Senā Ēģiptē lietoja no papirusa niedres gatavotu virsmu, bet senā Ķīnā jau bija izgudrots mums pazīstamais papīrs. Rakstīja arī uz zīda. Kad grieķis Ptolomejs, kurš valdīja Aleksandrijā, aizliedza uz Pergamonas pilsētu pārdot papirusu, pergamonieši uzgāja, ka jaunu jēru vai kazu ādas var apstrādāt tā, lai tās būtu piemērotas rakstīšanai. Vēl šobaltdien sevišķi labas kvalitātes rakstāmo papīru sauc par pergamentu. Papīra ražošana Eiropā izplatījās jau diezgan sen, un vēl arvien to lietojam.

Mantojumā no grieķiem mums ir divas nozīmīgas rakstīšanas tradīcijas: rakstīšana no kreisās uz labo pusi, jo tā ir daudz ērtāk (izņemot, ja esi kreilis!), un mūsu alfabēts, kurā grieķi nolēma, būs divdesmit četri burti. Tas gan laika tecējumā ir mainījies, kā kurā valodā pēc vajadzības. Vārds alfabēts atvasināts no grieķu alfabēta pirmajiem diviem burtiem, kas bija alfa un beta.

Dus Miervaldis savā pilī,
Dus viņa ļaužu pulks;
Dus vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Un kā ar rakstīšanu Latvijas teritorijā? Pirms 13. gs. nav nekādas liecības, ka ļaudis būtu kaut ko rakstījuši. (Te gan varētu papētīt latviskos rakstus, un kāpēc tādi radušies, un ko tie nozīmē. G.R.) Kad Krustneši iebruka Latvijas teritorijā, toreizējā Livonijā, ar zobenu vienā un krustu otrā rokā, viņiem līdz nāca rakstība, jo bruņiniekus pavadīja garīdznieki ar nodomu, apgaismot ziemeļu pagānus savā ticībā. Vispār, izglītību pārvaldīja baznīca, latīņu un vācu valodās, rakstītām ar gotu burtiem. Pirmā Latvijā gatavotā grāmata ir Livonijas Hronika latīņu valodā. Kolonizatori ražoja savām, ne jau tautas vajadzībām gan baznīcas, gan administratīvus rakstus. Iepriekšminētais Mārtiņš Luters savu mācību varēja izplatīt ar Rīgā iespiesto pirmo grāmatu latviešu valodā, luterāņu rokasgrāmatu. Tajā bija katehisms, psalmi un evaņģēliju stāsti, un tas bija vienīgais drukātais darbs latviešu valodā. Tai gan stingri turējās pretī vietējie katoļi.

Latviešu valodas attīstības vēsturē jāmin tādi vārdi kā Georgs Mancelis un Ernsts Gliks. Glika Bībeles tulkojumam latviešu valodā bija ļoti liels iespaids, jo tā tika izdalīta Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē, kur tā kļuva par pieņemto valodu. Bībele aizstāja ne tikai enciklopēdiju, bet arī daiļliteratūru.

Deviņpadsmitā gadsimtā aktīvu latviešu valodas attīstību pārņēma Rīgas Latviešu biedrība, kur tādiem dižgariem kā latviešiem Jurim Alunānam un Atim Kronvaldam pirmais darbs bija pie latviešu rakstības ievešanas. Bija tādi, kas domāja, ka vajag kirilicu vai jāpatur gotu burti. No krievu un vācu iespaida atbrīvojāmies Latvijas brīvvalsts laikā, kad veicināja latīņu burtu lietošanu skolās, valsts un pašvaldību iestādēs. Likums par šo rakstību tika apstiprināts 1935. gadā. Beidzot latvieši tika pie savas standartizētas rakstības un valodas.

Šodien pasauli ir pārņēmuši datori, un īsts rokraksts ir apdraudēts. Ja ar taustiņa piespiešanu var uzrakstīt visas iedomājamās rakstu zīmes visādās valodās, kāpēc jāpūlas mācīties rakstīt ar roku? Senatnē tikai daži augsti izglītoti ļaudis mācēja rakstīt; vai tiešām rakstības nākotne atgriezīsies kā pilns aplis pagātnē?

Paldies Dacei Dārziņai par izsmeļošo un ļoti aizraujošo referātu svētdien, 25. oktobrī, par lietu, kuru šodien katrs pieņem kā pašu par sevi saprotamu un neko sevišķu! Izrādās, ka ikdienišķām lietām var būt gara, interesanta, pat asiņaina vēsture.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

* Spalvai lielāka vara, nekā zobenam.