Andra Dārziņa par diriģēšanu īsumā

Palielināt / Enlarge

Andra Dārziņa. FOTO Rūdis Rahs (Rudi Rach).

Uzzinot, ka Austrālijas latviešiem labi pazīstama altiste, nu jau daudzus gadus Štutgartē dzīvojošā, strādājošā un muzicējošā vijolniece Andra Dārziņa studējusi diriģēšanu, jautāju viņai, kā radās vēlēšanās savu talantu pilnveidot – apgūt orķestra diriģēšanas māku. Piedāvājam laikraksta „Latvietis“ lasītājiem Andras stāstījumu.

Štutgartes Mūzikas augstskolā vairākkārt strādāju ar stīgām, gatavojot stīgas lielam simfoniskam orķestrim darbos pie Čaikovska, Stravinska u.c. Studenti bija sajūsmināti par manu darbu un vienmēr vēlējās atkal ar mani strādāt!

Tā es izdomāju, ka vēlos ne tikai sagatavot, bet pati arī nodiriģēt koncertu ar stīgu sastāvu. Izvēlējos Čarlsa Aivsa (Charles Ives) Neatbildētu jautājumu (An Unanswered Question) (Kur gan ir arī daži pūtēji.) un Antonija Dvoržaka Stīgu Serenādi. Šis koncerts izdevās labi, un es jutos iedvesmota šo darbību turpināt.

Biju ielūgta uz Čīli, lai sniegtu meistarklasi altam vienā jaunā festivālā – Festival de Violine y Viola. Izdomāju, ka vēlos ne tikai spēlēt un pasniegt alta stundas, bet arī strādāt ar orķestri.

Pilsēta, kur notika festivāls, bija Valdivia, Dienvidčīlē. Tur bija profesionāls kamerorķestris, ar ko gan spēlēju kā soliste Mocarta Sinfonia Concertante, gan varēju šo orķestri diriģēt, uzvedot Pētera Vaska Viatore un Dvoržaka Stīgu Serenādi. Mēs spēlējām 3 koncertus, kas izdevās teicami.

No šī orķestra veseli 4 cilvēki atbrauca pēdējo studiju laika gadu uz Štutgarti, lai pie manis studētu. Trīs no tiem bija altisti, ceturtā bija orķestra koncertmeistare, kas atbrauca uz Štutgarti, lai izstudētu Masters grādu vijoles spēlē. Bet no paša sākuma viņa nāca klausīties arī manas alta stundas un tagad ir pārgājusi uz altu. No oktobra mēneša viņa studē Masters alta spēlē manā klasē Štutgartē!

No visa šī es konstatēju, ka mana darbība kā diriģentei mūziķus nepievīla, bet drīzāk inspirēja.

Kopš šiem koncertiem Valdivia esmu turpinājusi šur un tur darboties arī kā diriģente. Galvenais ir, ka mūziķi, kas ar mani strādā, vēlas šo sadarbību turpināt. 2013. gadā diriģēju atkal Čīlē, – šoreiz Santago de Chile, uzvedot Pētera Vaska Epifania un vēl Stamitz, Mocarta darbus (spēlējot kā alta soliste) un Elgaru.

2014. gadā uzlūdzu kolēģus, bijušos un tagadējos studentus spēlēt orkestrī, ar ko es ierakstīju Franz Anton Hoffmeister un Karl Stamitz alta koncertus. Vēl ar manu kolēģi, prof. Jirgenu Eselu Mihaelu (Jürgen Essl Michael), ierakstīju Haidna koncertu ērģelēm, altam un stīgām.

Šis ieraksts ļoti labi izdevās; tas vēl šogad tiks izdots kā CD CPO firmā, kas ir viena no lielākajām un ieredzētākajām firmām Vācijā. Pagājušā gadā viņiem par vienu ierakstu piešķīra Grammy balvu.

Spēlējot AWO (Austrālijas Pasaules orķestrī) 2013. gadā (Red, http://www.laikraksts.com/raksti/4124), lidojot no Sidnejas uz Melburnu, sēdēju blakus vienai MSO (Melburnas Simfoniskā orķestra) vijolniecei. Mēs viena otrai stāstījām par mūsu muzikālajām aktivitātēm, un viņa man ļoti ieteica pieteikties uz Austrālijas Diriģenta attīstības programmu (Conductor's development program). To tad arī izdarīju, aizsūtot video no koncerta Valdivia, Čīlē.

Biju ļoti priecīga, ka balstoties uz šo video un uz manu CV, tiku izvēlēta kā viena no 7 diriģentiem, lai piedalītos diriģentu kursā, kas notika šī gada augustā kopā ar Melburnas Simfonisko orķestri Kristofera Sīmana (Christopher Seaman) vadībā. Beigu beigās 3 diriģenti atkrita un mums 4 palikušajiem bija veselas divas dienas ko strādāt ar MSO. Vienreizēja privilēģija!

Kursa repertuārā bija komplicēti darbi, neticama bija sajūta, stāvot priekšā milzīgajam orķestrim, diriģējot Bartoka Brīnumainais Mandarīns (The Miraculous Mandarin)... tā kā šūpoties mazā laivā, kamēr jūra bango un mutuļo!!!

Šis kurss man deva vairāk tehniku un zināšanas par diriģēšanu. Līdz šim biju darbojusies vienkārši intuitīvi un pēc manas pieredzes kā altiste orķestrī.

Andra Dārziņa
Laikrakstam „Latvietis“