Raiņa „Uguns un nakts“

Palielināt / Enlarge

Lāčplēsis un Melnais bruņinieks. Oskara Norīša zīmējums.

4. cēliens – Naves sala – Spīdola: "Man ir viens vārds no mūžibas: reiz gaisma tiks tomēr pie uzvaras." Oskara Norīša litogrāfija.

Man par nožēlu bija lemts noskatīties Kairiša režijā piesmieto Raiņa Lāčplēsi; piesmieto, vulgarizēto tautas varonības simbolu. Režisora nodoms nekad nav bijis citāds kā Raini graujošs. Izrādi vajadzēja bez liekas mānīšanās nosaukt par Viestura Kairiša Uguns un nakts interpretāciju, tad nerastos situācija, ka starpbrīdī kāds apjucis skatītājs man prasa: „Vai Rainis vispār zina par ko viņš raksta?“

Pirms izrādes IR žurnālā Kairišu intervē Pauls Raudseps. „Principā cenšos „Uguni un nakti“ taisīt kā Kafku, kā kaut ko abstraktu, kas varētu notikt jebkurā pasaules vietā. Protams, lugas varoņi runā par Latviju, bet apmēram tā, kā „Hamletā“ runā par Dāniju. [...] Ir jāsaprot, un daudzi to aizmirst, – kad Rainis šo lugu rakstīja, nekādas Latvijas nebija, ne pirmās valsts, ne vispār. [...] Man jau pasen bija iecere uzvest Raiņa tetraloģiju.[...] Es šādu ideju nekādi nevarēju dabūt cauri.[...] – kāda jēgā Latvijas valstij? Kāda jēga bija cīnīties par Latvijas valsti, kurā nevar iestudēt Raini? [...] Es maz interesējos par politiku, bet saprotu, ka mūsu mērķis ir labklājība, respektīvi, Nāves sala.“

Manā iztēlē, gribulītis Kairišs kā niķīgs bērns spārdās ar kājelēm un spiedz: „Man vajag! Man! Citiem dod, man ne! Man vajag naudu! Kādēļ jūs man nedodat Nāves salu?“

Intervijas turpinājumā, Pauls Raudseps, par Uguns un nakts popularitāti, un „lugā ietverto politisko alegoriju par cīņu pret patvaldību, kas pēc 1905. gada cilvēkiem bija ļoti skaidra.“ Kairiša izskaidrojums ir (īsumā): „Skaidrs, ka tās vietas lugā, kas bija politiskas, ir visapšaubāmākās [...] Skaidrs, ka Rainim bija raksturīgi censties iemiesot visu Piektā gada ārprātu un pacēlumu. Tāpat kā Māra Zālīte, kura Atmodas laikā pārrakstīja šo lugu (rokoperai „Lāčplēsis“), un tā guva ārkārtīgu rezonansi. [...] Es gan nepretendēju uz tādu rezonansi.“

Man nav skaidrs, vai režisors Kairišs pats saprot, ko saka, vai tēlo Anža pamuļķīti, un vai vispār ir izlasījis Pumpura, vai Māras Zālītes Lāčplēsi, kas, nu nekādi, nav pārrakstīts no lugas Uguns un nakts.

Intervijas turpinājumā Raudseps pārjautā, vai Kairišs Raini uzskata par ārkārtīgi nopietnu. Kairišs atbild: „Tas ir absurds. Viņa galvenais varonis ir no meža iznācis pilnīgs traktorists, kurš sastop viskolosālāko meiteni un viņu vienkārši atšuj. Tur ir tik daudz humora. [...] Protams, viņš ir teļš un lempis. Pilnīgs. [...] principā Lāčplēsis ir pilnīgs lohs.“ (Citas Viestura Kairiša gudrības varat lasīt vēl un vēl Paula Raudsepa intervijā Ir – Kultūra, 10. - 16. septembris, 2015.)

Uldis Anže atveido Lāčplēsi V. Kairiša režijā. Anže intervijā ar Ievu Konstanci atklāj: „Esmu dzirdējis,[...] ka Lāčplēsis manā interpretācijā ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. [...] Tieši šāds Lāčplēsis man liekas interesants. Nevis Lāčplēsis, kādu biju iztēlojies agrāk – plastikātu stereotipu dēļ, [...] bet no otras puses, ir svarīgi arī mācīties iedziļināties, izprast būtību.“

No abiem intervētajiem izriet, ka izprastā būtība režisoram un aktierim ir veidot Lāčplēša tēlu kā pamuļķīti, kas stīvi blenž un idiotiski smaida. Manuprāt, ir tāds jautro režisoru klubs ar devīzi būs jautri, būs interesanti, kādēļ gan ne? liksim tik iekšā!! Kad šādu režisoru atmaskoju, saprotu, kādēļ man uz jautrām režisora izrādēm nav ko meklēt.

Pumpura eposa Lāčplēsis ir folklorizējies latviešu tautas apziņā. Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. g. līdz 1940. gadam. Lāčplēša dienu 11. novembrī, kopš 1990. gada atzīmē kā kritušo varoņu piemiņas dienu, kā Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Māras Zālītes uzruna tautai 1988. g. 7. oktobrī: „Es ceru uz Lāčplēša garu mūsu tautā. Uz varonību un vīrišķību, uz spēku un izturību.“

Lāčplēša tēls ir bijis par iedvesmu rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, karavīriem... Pieminēšu tikai dažus: mākslinieks Kag Viets Ngujens Lāčplēša hronika – man ir prieks par to, ka varu zīmēt Lāčplēsi, kamēr viņš vēl stāv uz Brīvības pieminekļa, tad viņš vēl joprojām ir vajadzīgs latviešiem; Artūrs Kroplejs (Arthur Cropley, Adelaide, Australia) 2007. g. tulkojis Pumpura eposu – akadēmiskais izdevums angļu valodā (in heroic verse) Bearslayer; Pumpura eposs, kā latvju tautas liela vērtība ir tulkots igauņu, lietuviešu, poļu, krievu un pat japāņu valodā.

Rainis savā simboliskajā drāmā Uguns un nakts ir radījis jaunu, spēcīgu tēlu, kas ir folklorizējies tautas apziņā – Spīdolu, kā Lāčplēša fiziskā spēka garīgo balstu: „No mūžiem līdz mūžiem, kur viņš, tur es, viens ceļš, viens liktens mūs abus nes.“; „Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!“ Aspazijas revolucionārā drāmā Sidraba šķidrauts galvenā varone ir Guna, kas caur šķidrautu spēj saredzēt patiesību. Gunas drošsirdīgie vārdi despotiskajam karalim Targalim kļūst par saukli uz lūpām latvju revolucionāriem 1905. gada revolūcijā: „Liec manim sadegt – pašu patiesību nemūžam nespēsi nomaitāt!“ Gunai, tāpat kā Spīdolai, ir līdzīgi, zīmīgi vārdi: „Es eju turp, kur vētra nāk un iet, – es eju pati sevi piepildīties!“; „Es, daile, arī esmu spēks; Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā, mums mērķis viens ir: pilnība.“; „Mainošā, mainies uz skaidrību!“

Viestura Kairiša režijā scenogrāfs Reinis Dzudzilo ietērpj lugas darbību neizteiksmīgā pelēcībā – Aizkraukļa pils lielās istabas vietā ir šaura pelēcība ar spoguli vienā stūrī un gultu kā apcirkni ar tumšām skaidām, ko raganas lieto, lai sevi pašapmierinātu; Burtnieku ezerā nogrimusi pils neatšķiras no pirmās telpas, vien pazudis spogulis; Nāves salā pelēkās sienas ir kā daudzdzīvokļu sēriju māja un skatuves vidū pelēcīga kaste, kas izrādās ir ledusskapis ar iesaldēto Laimdotu; fināla skatā Lielvārdes pils goda istaba – pelēcīgas drapērijas, pelēkas plākšņu sienas – trūkst teikas burvības, fantastikas slānis. Lai sadalītu skatus, sadrumstalotu darbību, režisors atkārtoti lieto melnas pauzes, stroboskopa zibsnošo gaismu un dārdošu mūziku. Pirmajā cēlienā durvju lieluma spogulī atsitās prožektoru gaisma un apžilbināja daļu zālē sēdošo skatītāju, to skaitā arī mani.

Pirmā tikšanās reizē Spīdola Lāčplēsim glaimīgi piedāvā trīs apburtus dzēriena kausus, sniedz kausu, bet tad kaitinoši kausa saturu iešļāc spogulī. Lāčplēsis pielec pie spoguļa un kā izslāpis suns rāpus lok dzēriena saturu, kas jau otrā reizē atgādina vēmekļus. Spīdolas lomā Guna Zariņa ir valdonīga, cēla, varbūt mazliet iestīvināta, bez čūstiska vijīguma. Zariņas Spīdola lielīgi nepakļaujas, bet pavēl un izrīko citus. Skatos ar Kangaru (Gundaru Grasbergu) Spīdolai ir pretspēks, un dialogi rit sprakstošā enerģijā. Šajos skatos dramaturģe Ieva Struka ir pietiekami atstājusi Raiņa tekstu šo divu tēlu spraigai vārdu cīņai, kā arī skatītāju izpratnei par Kangara un Spīdolas būtību. Diemžēl Lāčplēsim, kas Kairiša izrādē ir aprobežots lempis un vairāk laika pavada guļot, teksts ir mazākumā; Spīdolai nav pamatots iemesls ar tādu Lāčplēsi noņemties, un Zariņa savu tekstu skandē publikai.

Otrā cēlienā nogrimušās Burtnieku pils zālē, Laimdota (Maija Doveika) sēž uz gultas malas tērpta negligee un skaidro Lāčplēsim par apgūto mācību: „Sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot, lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedot, – droša sirds, stipra roka un gaiši skati...“ Atzīstas arī, ka šeit Lāčplēsim draud briesmas, vēl jācīnās ar ļaunumu, jānokauj pūķis, lai pils celtos gaismā. Velni saskrien nogalēt Lāčplēsi, tad četri bērni uzstumj zārku ar mironi. Lāčplēsis zārkā redz sevi pašu. Rainis Lāčplēsim ļauj parādību iznīcināt: „Es gribu sevim un citiem vaļu – tu brīvībai ceļā man nestāsi, nozūdi, izgaisti!“ Kairiša versijā Lāčplēsis redz zārkā Melno bruņinieku kā savu dopellganger, kas izkāpj no zārka, un abi sāk mēmu kustību spēli kā ar savu atspulgu spogulī. Iznīcināt pūķi šim Lāčplēsim ir sevišķi viegli, – kad pūķis (Juris Lisners) stāv tuvumā, Lāčplēsis pastiepj roku, sagrābj pūķa krekla priekšu, to noplēš, atklājot asiņainas pūķa krūtis, tad trīs velni metas pie pūķa krūtīm lakt asinis.

Piektajā cēlienā jaunatnes grupa uzsoļo un pasniedz sarkanas puķes viesiem; tad zēni melnās šlipsēs kā viesmīļi nes un piedāvā viesiem vīna glāzes. Redzam Laika veci arī kā doppelganger tēlu Lāčplēsim. Kad, balstīdamies uz jauna zēna pleca, uznāk aklais, Melnais bruņinieks tērpā un izskatā tāds kā Lāčplēsis – uz skatuves ir trīs Lāčplēša doppelgangeri. Spoguļa attēla kustības starp Lāčplēsi un Melno bruņinieku atkal notiek, bet tā nav cīņa – cīņas izpratnē, tikai kustību spēle. Viss klātesošais ansamblis satauvojas kā aizsegs skatuves priekšplānā, un Lāčplēsis, Spīdola, Melnais bruņinieks lēni iesoļo skatuves tumsā, – vēl dzirdam vāji izsauktos Spīdolas vārdus: „Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!“

Rainis Uguni un nakti sarakstīja 1905. gadā. Pirmizrāde notika 1911. gadā. Izrādei bija paredzēts Jēkabs Duburs kā režisors... Raini neapmierināja Dubura iecere, jo Duburs neizprata drāmas idejisko vēstījumu. Bija jāatrod cits režisors. Režisors Aleksis Mierlauks speciāli brauca pie Raiņa uz Šveici ar savu lugas ieceri, un Raini apmierināja ieceres fantastiskais slānis, un izrāde tapa un bija sevišķi veiksmīga. Rainis Kairiša izrādi nevarēja aizturēt, bet Raiņa idejiskais vēstījums Kairiša režijā ir ar kājām gaisā! Hansa Andersona pasakā bērns parāda ar pirkstu un skaļi pasaka, ka karalis ir kails! Kairišs bez Lāčplēša, bez mitoloģijas, bez fantāzijas, bez Laimdotas nevar paslēpties aiz postdramatiskā (postdramatic) teātra brunčiem.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“