Lailas sapnis piepildījās

Palielināt / Enlarge

Laila Grosa stāsta par savu ceļojumu. FOTO Arnis Gross.

Palielināt / Enlarge

Garezers. FOTO no Lailas Grosas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Anna Inveisa, Daiga Cera, Laura Vīksniņa, Laila Grosa, Ēriks Galiņš, Laila Švalbe, Mārtiņš Petrovskis. FOTO no Lailas Grosas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Garezers 50“ svinības. FOTO no Lailas Grosas personīgā arhīva.

Svētdien, 18. oktobrī, Melburnas Sv. Krusta baznīcā pēc kārtējā svētdienas dievkalpojuma baznīcas zālē bija pulcējušies vairāk nekā 50 interesentu, lai noklausītos Lailas Grosas stāstījumu par viņas šī gada ceļojumu un pavadīto laiku Amerikas Latviešu centrā „Garezers“. Piedāvājam laikraksta „Latvietis“ lasītājiem viņas stāstījumu.

„Garezers“

Milzīgs latviešu centrs Mičiganas štatā. Vieta, kur latvietību saista ticība, mīlestība un kultūra. Vieta, kur sanāk latvieši no visām Amerikas pusēm un kopā izbauda savu vasaru, dziedot, dejojot, mācoties un attīstot savu latvietību.

Garezers man vienmēr bija kā tāds sapnis. Biju dzirdējusi daudz pozitīvu atsauksmju no vairākiem cilvēkiem, un nolēmu, ka vienu dienu es apciemošu šo latviešu centru. Nodomāju, ka nav vērts ilgāk gaidīt un centīšos nokārtot tā, ka varu braukt šogad savā universitātes ziemas brīvlaikā. Ilgi un dikti domāju, kā es varētu īstenot šo sapni. Daļēji pati sakrāju naudu un daļu ceļojuma summas lūdzu atbalstīt latviešu organizācijām, ieskaitot baznīcu, par ko esmu ļoti pateicīga, jo bez tā es nebūtu varējusi īstenot savu sapni. Bija arī jānokārto, ko es Garezerā īsti darīšu. Laimīgā kārtā manai mammai ir daži kontakti Amerikā, tādēļ varēju diezgan viegli sarunāt strādāt kā audzinātāja Garezera Sagatavošanas skolā.

Laiks ātri skrēja uz priekšu, un drīz vien bija jau pienākušas jūnija beigas, un man bija laiks doties savā piedzīvojumā.

Mans plāns bija palikt Garezerā 4 nedēļas, lai varētu izbaudīt gan nometni, gan skolotāju iepazīšanos, kā arī lielās Garezera 50. jubilejas svinības.

Tikt uz Garezeru nemaz nebija tik vienkārši. Lidoju no Melburnas uz Losandželosu un tad uz Čikāgu. No Čikāgas ar vilcienu uz Kalamazu, bet Kalamazu mani sagaidīja mana vadītāja, kuru arī sauc Laila.

Apkārtne Garezeram gan bija skaista! Daudzi lieli, skaisti ezeri, un blakus tiem spilgta zaļuma meži.

Mans pirmais iespaids, kad iebraucu Garezera teritorijā un redzēju lielo Garezera zīmi latviešu valodā, kur bija rakstīts Dievam un Latvijai bija vienkārši viens vārds – wow! (Red.: Vau!) Mēs turpinājām braukt, un sapratu, ka šī teritorija ir milzīga, un nespēju ticēt, ka šī visa pieder latviešiem. Garezers nav tikai vasaras nometne, tā kā mūsu Dzintari Adelaidē. Garezers ir kaut kas daudz lielāks; tur ir ne tikai Vasaras vidusskola, bet arī Sagatavošanas skola, bērnu nometne un bērnudārzs. Tā ir brīvdienu vieta vasarā latviešiem no visas Amerikas. Ģimenēm tur pieder vasaras mājas, treileri vai telšu vietas šajā teritorijā, kur viņi pavada visu vasaru.

Kad ierados, es iepazinos ar jauniešiem, ar kuriem gatavojos kopā strādāt nākamās 4 nedēļas kā audzinātāja Garezera Sagatavošanas skolā – kā īsāk sauc par GSS jeb Sagskolu. Visi bija ļoti draudzīgi un ar lielāko prieku man parādīja apkārtni un iepazīstināja ar pārējiem darbiniekiem, kuri strādāja Garezerā tajā vasarā. Nevarēju ticēt, cik daudz bija darbinieku. Audzinātāji, kā arī skolotāji gan vasaras vidusskolā, gan bērnudārzā, gan sagatavošanas skolā, kā arī virtuves strādnieki, saimnieka puiši, pludmales sargi un Dzintara biroja darbinieki. Tomēr, visvairāk man iznāca sadarboties un laiku pavadīt kopā ar Sagskolas audzinātājiem un Bērnu nometnes audzinātājiem.

Garezera teritorija ir sadalīta vairākās daļās. Kad iebrauc Garezerā, uzreiz pa kreisi atrodas Garezera Dziesmu Leja. Tur notiek visi koncerti un jubilejas – skaistā, atvērtā dabā. Ja turpina braukt pa šo ielu, un tad iegriežas galvenajā Garezera ielā – Lone Tree Road, pa kreisi atrodas Garezera Vasaras vidusskola. Šeit arī atrodas sporta laukums un gaidu un skautu muzejs. Otrā ielas pusē, labā pusē, atrodas Dzintari, kas ir telšu un kabīņu apmešanās jebkuriem latviešiem, kuri vēlas vasaru pavadīt Garezerā. Tur atrodas arī pludmale, kur strādā pludmales sargi un uzrauga tos, kas izvēlas iet peldēt ezerā drošībā. Ja tālāk staigā pa šo ielu, tad labā pusē nonāk līdz nometnei, kur atrodas GSS, GBN un Bizbiz bērnu nometnes. Ja turpina līdz ielas galam, tad nonāk Atbalsīs, kas ir apmešanās vieta ar viesnīcu, kā arī daudzām ģimenēm tur pieder ģimeņu treileri. Es tomēr visvairāk laiku pavadīju nometnes daļā tādēļ, jo tur mums norisinājās visvairāk stundu un nodarbību.

Sagskolā mēs bijām seši audzinātāji. Četras meitenes un divi zēni. Mūsu apmešanās vieta bija kabīnēs Krikšos. Katrs mūsu audzinātāju komandā bija no savas pilsētas; no Bostonas, Čikāgas, Milvokiem, Mineapoles, Indianapoles un Melburnas: Anna, Ēriks, Daiga, Laura, es un Mārtiņš.

Pirmā nedēļa darbiniekiem bija paredzēta tīrīt Garezera teritoriju, sagatavojot visu nometnēm. Mums pasniedza arī dažas informācijas sesijas. Tajās bija ieskaitītas tādas lietas kā pirmās palīdzības apmācība, piemēram, priekš Poison Ivy, kas ir viena ļoti bieži sastopama problēma tieši šajā rajonā. Indīgs stāds, kurš rada sarkanu iekaisumu uz ādas.

Mums arī psiholoģe pastāstīja, ko mums būtu jādara un kā mums būtu jāreaģē uz dažādām veida problēmām un situācijām ar mūsu vasaras nometņu bērniem; kā piemēram, bērnu izsmiešana. Tas bija ļoti interesanti un noderīgi. Un es sāku domāt, ka šādas audzinātāju un skolotāju apmācības un pārrunas būtu vērts veikt arī Vasaras vidusskolai šeit Austrālijā Dzintaros. Šādā veidā visi audzinātāji un skolotāji saprot, ko var darīt un kā var palīdzēt bērniem jebkurā situācijā. Brīžos, kad mums nebija informāciju sesijas vai nebija jāstrādā, apkopjot teritoriju, mēs, darbinieki, visi gājām izbaudīt skaisto dabu un pavadījām laiku pie ezera.

Uz nedēļas beigām mums bija daudz jāpalīdz ar sagatavošanos lielajām Garezera 50 svinībām, kuras noritēja no 2. – 5. jūlijam. Viens darbs, ko man bija jāveic, bija pārkrāsot Dziesmu lejas basketbola laukumu.

Es un dažas citas audzinātājas (Laura, Anna un Ēvija) to pārkrāsojām Garezera 50 krāsās – dzeltenos toņos. Beigās mums diezgan labi sanāca, un izlēmām ierakstīt mūsu iniciāļus dažos kvadrātos. Tā kā tagad es varu redzēt savus iniciāļus Garezera Dziesmu lejā, ar ko es ļoti lepojos. Citi darbi, ko mēs veicām, bija tādas mazākas lietas, kā piemēram, palīdzēt uzstādīt skatuvi un dekorācijas lielajiem koncertiem, sagatavot zīmes ar norādījumiem un uzstādīt krēslus visās vietās, kur bija paredzētas aktivitātes.

„Garezera 50“ svinības

Garezera 50 svinības pienāca ļoti ātri.* Sanāca milzīgi cilvēku bari. Dzirdēju, ka tika saskaitīts, ka visas nedēļas nogales garumā sanāca aptuveni 1500 latviešu. Tik daudz latviešus es nekad nebiju redzējusi viena vietā, izņemot Latvijā.

Svinības iesākās ceturtdien ar Pludmales vakaru, kuru vadīja ALJA (Amerikas Latviešu jauniešu apvienība). Izveidojās jauka balles atmosfēra, kurā es iepazinos ar daudziem jauniem cilvēkiem, ar kuriem es arī pēc tam pavadīju diezgan daudz laika Garezera svinību laikā.

Nākamajā dienā bija vairākas aktivitātes: pludmales prieki no rīta, kur bērniem bija iespēja spēlēt visādas spēles, ko viņiem rīkoja pludmales sargi. Tai pašā laikā notika arī golfa turnīrs, kā arī vēlāk futbola spēle starp Austrumkrastu un Vidieni. Vakaru nobeidza Māras Pelēces filma, kas tika īpaši sagatavota Garezera 50. Filma bija brīnišķīgi uzņemta; tā parādīja, kā Garezers ir mainījies šajos 50 gados, un kā tas vēl turas pilnā sparā šodien. Pēc filmas sekoja varena uguņošana Dūņezera debesīs, un tā arī beidzās otrā lielā diena Garezera 50. Bet svinības vēl turpinājās nākamās divas dienas. Mums kā Garezera darbiniekiem bija jāpalīdz pie galvenajiem vārtiem, kā arī ar reģistrāciju, bet starp izpalīdzēšanu mēs gājām izbaudīt svētkus, un es iepazinos ar vēl Amerikas latviešiem.

Sestdienā notika divas vislielākās Garezera 50 svētku daļas: Garezera Palooza mūzikas festivāls un vakara pusē Svētku akts, koncerts un balle. Garezera Palooza pasākums bija domāts visām paaudzēm; tur varēja paēst latviešu ēdienus un baudīt vairāku mūzikas grupu uzstāšanos. Uzstājās tādas grupas kā Lini, Frikadeļu Zupa un Čikāgas Piecīši. Atmosfēra tur gan bija dikti jauka. Viena lieta, kas man ļoti ir palikusi prātā no visa brauciena, bija tieši šajā Garezera Palooza. Es iepazinos ar diviem jauniešiem manā vecumā – katrs no sava štata; viņi bija atbraukuši tikai uz šo Garezera 50 nedēļas nogali. Mēs sēdējam un runājām, skatoties uz ezeru, un varēja dzirdēt latviešu mūziku skanam fonā. Mēs runājām viens ar otru latviski, un kaut kā mums bija tik daudz par ko runāt. Es tajā brīdī sapratu, cik lepna es esmu, esot latviete, un cik brīnišķīgi tas ir, jo tas man deva šo iespēju, iepazīties ar šiem brīnišķīgajiem jauniešiem un atrast mums tik daudzu kopīga, par ko runāt.

Pēc Garezera Palooza sekoja G50 galvenās svinības. Tās bija sadalītas trijās daļās: svētku akts, koncerts un balle. Svētku aktā piedalījās vairākas deju grupas un vairāki kori no visas Amerikas. Sanāca milzīgi bari ar cilvēkiem, kas piepildīja visu Dziesmu Leju. Uzstājās gan mazi bērni, gan vidusskolnieki, gan arī vecāki. Koncerts tik tiešām bija varens, un visa publika skaļi aplaudēja, un beigās arī dziedāja līdzi pēdējām dziesmām. Svētku akts beidzās ar dziesmu Pūt, vējiņi!, kurai visi pievienojās. Man gandrīz nāca raudiens, kad tas tika dziedāts, jo es jutos, kā Latvijā – Dziesmu svētkos.

Drīz pēc tam sākas otrā daļa – koncerts. Koncertā uzstājās slavenā grupa Pērkons no Latvijas. Varēja baudīt visas viņu populārās dziesmas, un visi dejoja tām līdzi līdz vēlam vakaram. Pēc koncerta turpinājās ballīte, un muzicēšanu pārņēma modernāks Dīdžejs Aiva, kas uzreiz pievilka daudzus jauniešus; un tā nu uzdzīvošana turpinājās līdz pašam rītam.

Tā galvenās Garezera 50 svinības tika nosvinētas. Pēdējā dienā – svētdienā svētkus noslēdza ar pasākumu Garezera garšas. Tur varēja baudīt visādus garšīgus ēdienus draugu kompānijā, izbaudīt pēdējo svinību dienu un uz brīdi atvilkt elpu.

„Garezera“ Sagatavošanas skola

Tajā pēcpusdienā ieradās mūsu Garezera Sagatavošanas skolas bērni. Mums, audzinātājiem, bija jāpalīdz bērnus pierakstīt, jāpalīdz vecākiem izpildīt visas informācijas anketas un jānodrošina, ka bērni iekārtojās un sāk iejusties. Tā sākas mūsu Garezera Sagatavošanas skola.

Pirmais vakars sākās ar iepazīšanās vakaru. Spēlējām visāda veida iepazīšanās spēles, un pamazām varēja just, ka bērni kļuva ērtāki savā starpā. Tad mums visiem audzinātājiem bija nakts dežūra. Visi sēdējām teltī, jo savādāk odi mūs sakostu, un gaidījām noķert kādu bērnu, kas centās izlīst no kabīnēm. Tajā vakarā mums nelaimējās, jo nenoķērām nevienu.

Nākamajā dienā sākās parastā dienas kārtība, kas turpinājās tādā pašā veidā visu nometni. Diena iesākās plkst. 7.45 ar celšanos. Mums kā audzinātājiem bija jāklauvē pie kabīnēm un jāceļ bērnus tā, lai viņi būtu gatavi uz brokastīm plkst.8.20. Pēc brokastīm viņiem bija vai nu volejbols, vai airēšana kopā ar sporta skolotājiem. Tad, kad laiks nebija tik saulains, bērni palika iekštelpās, un mēs ar viņiem uzspēlējām spēles. Katras dienas laika apstākļi bija kā tāds pārsteigums, gluži – kā Melburnā, bet tomēr vēl ekstrēmāk. Vienu dienu bija saulains, otru dienu bija tornādo (Red.: viesuļvētras) brīdinājums. Pēc volejbola, airēšanas vai spēlēm bērniem notika nodarbības; tās bija dažādas.

Latviešu valoda, ticības mācība, literatūra, keramika, rotu kalšana un māksla. Bērni tika sadalīti pa grupām, un šādā veidā viņi veidoja rotāciju starp nodarbībām. Pēc nodarbībām notika peldēšana. Peldēšana norisinājās pludmalē, kur bērnus uzraudzīja pludmales sargi. Viņi varēja plunčāties pa ūdeni vai arī sauļoties smiltīs, vai iekāpt laivā un paairēt. Bērniem šī bija mīļākā dienas daļa arī tādēļ, ka tad viņiem bija iespēja iet uz kantīni – veikalu, kur varēja nopirkt saldējumus, šokolādes, čipsus. Pēc peldēšanas bija pēcpusdienas nodarbības, kur parasti bērniem bija vai nu tautas dejas vai dziedāšanas stundas. Par to bērni tik daudz nejūsmoja, tā pat kā latviešu skolas bērni šeit Melburnā. Pēc tam bija ilgi gaidītās vakariņas, uz kurām bērni vienmēr ar lielu prieku skrēja, jo pēc tik pilnas dienas ļoti gribējās ēst. Pēc vakariņām bija volejbols vai futbols, un pēc tā sekoja vakara nodarbība. Katru vakaru bija cita vakara nodarbība, tieši tāpat kā Vasaras vidusskolā pie mums Dzintaros. Bija interesanti salīdzināt, kas bija līdzīgs un kas bija savādāks ar Vasaras vidusskolu, un kādas jaunas idejas es varētu atnest uz Vasaras vidusskolu. Visas vakara nodarbības bij interesantas, bet man visvairāk palika prātā šīs trīs:

– Ugunskura vakars. Šajā vakarā sanāca kopā visi no Garezera: bērnudārzs, nometne, Sagskola, vasaras vidusskola, kā arī vecāki. Visi kopā dziedāja latviešu dziesmas pie ugunskura, un katra nometnes daļa sniedza kādu priekšnesumu. Tēma priekšnesumiem bija Garezera 50; bija ļoti interesanti redzēt, kā katra nometnes daļa šo tēmu interpretēja.

– Pludmales vakars. Pludmales vakaru organizēja pludmales sargi. Bērniem šī vakara nodarbība ļoti patika tādēļ, ka viņiem bija iespēja pilnīgi iztrakoties. Bērni šajā vakarā spēlēja visāda veida spēles, kā piemēram, atrast arbūzu, kas apraksts smiltīs, uzbūvēt vissmukāko smilšu pili un tug-a-war.

– Svecīšu vakars. Šī vakara nodarbība bija vakara dievkalpojums brīvdabas baznīcā. Dievkalpojumu organizēja mūsu bērni ar mācītājas palīdzību. Bērni uzstājās ar priekšnesumiem, paši sakārtoja baznīcu, lai izskatās skaisti, un paši izlika svecītes. Šis bija ļoti mīļš pasākums, kas, manuprāt, bija veikts ar ļoti lielu mīlestību no bērnu puses.

Bērniem vienu dienu arī notika ekskursija, kas bija uz Bair Lake kristiešu nometni apmēram kādus 15 km no Garezera. Tur bērni veica dažāda veida grupas aktivitātes, kas nostiprināja draudzības un sadarbību, jo lika bērniem sastrādāt kopā.

Viņi arī dabūja izbaudīt rock-climbing un zip-line. Viena lieta, ko ļoti labi atceros par šo dienu, bija tas, ka pēkšņi debesis virs mums pārvērtās no gaiši zilām uz pilnīgi tumši pelēkām ar milzīgi stipru vēju. Vējš virs mums sāka virpuļot, un es sāku ļoti uztraukties, jo mēs skatījāmies laika apstākļu prognozē, un tur bija rakstīts, ka bija iespējams tornādo. Laimīgajā kārtā nekas slikts nenotika, un milzīgais lietus un vējš pēc kādas stundas pārgāja.

Bija neticami, cik ātri tās divas nedēļas ar bērniem paskrēja. Mums, audzinātājiem, izveidojās tik labas un mīļas attiecības ar mūsu bērniem; bija žēl domāt par to, ka laiks šeit kopā jau tuvojās beigām, un mums būs drīz vien jāatvadās no viņiem.

Nometne mums beidzās ar izlaiduma koncertu, kur bērni vecākiem uzstājās ar dažām dziesmām un dejām, ko viņi pa šīm divām nedēļām bija iemācījušies. Vienu no tām dziesmām viņi paši uzrakstīja un veltīja Garezeram.

Nākamajā dienā pēc izlaiduma man jau bija pienācis laiks doties atpakaļ uz mājām. Tā gan bija bēdīga diena. Jau iepriekšējā dienā atvadījos no mūsu bērniem un atvadījos no visiem draugiem, ko biju ieguvusi šajās pēdējās pāris nedēļās. Viena lieta, kas mani nomierināja, bija tā, ka es zināju, ka kādu dienu es atkal atbraukšu atpakaļ un varēšu piedzīvot visu atkal.

Tā nu tas bija. Es piepildīju sapni un nokļuvu šajā skaistajā mini Latvijā Amerikā. Es izbaudīju Amerikas vasaru vai manu ziemu, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem un iegūstot jaunus draugus un kontaktus, kas man tagad paliks uz visu mūžu. Es iemācījos jaunas lietas, ko tagad varēšu pielietot sabiedrībā šeit, Austrālijā, un dalīties ar šīm jaunām idejām ar citiem.

Milzīga pateicība visiem tiem, kuri mani atbalstīja gan finansiāli, gan morāli. Šis tiešām bija piedzīvojums, ko es nekad neaizmirsīšu, un šīs atmiņas man tik tiešām paliks uz mūžu.

Laila Grosa
Laikrakstam „Latvietis“

* Skat. LL369 (http://www.laikraksts.com/raksti/5520)