Adelaides aprūpētāji pārbauda Adelaides vilcienus

Palielināt / Enlarge

Stacijā pacietīgi gaida pārējos braucējus. FOTO Margota Puķīte.

Palielināt / Enlarge

A. Balode un M. Kolomitseva prieka pilnas. FOTO Margota Puķīte.

Palielināt / Enlarge

Stacijā. FOTO Margota Puķīte.

Kaut Austrālijā Adelaide dēvēta kā pensionāru galvaspilsēta, tomēr daudz jaunas maiņas redzamas. Pašlaik jaunas slimnīcas ēkas pa lielu attālumu var saredzēt, lielais sporta laukums Torrens upes krastā pievelk sporta fanus kā bites pie bišu stropa, un vecie vilcieni pārbūvēti ar elektrību, un pat dažas dzelzceļu līnijas pagarinātas. Izdomāju, ka aprūpētājiem jābūt vairāk zinošiem par savu pilsētu, un piedāvāju braucienu ar jaunu elektrisko vilcieni no Adelaides galvenās stacijas līdz gala punktam – Sīfordai (Seaford), Adelaides dienvidos. Katram ir seniora karte, un pa dienas laiku visi satiksmes līdzekļus lietot par brīvu.

Šo braucienu paziņoju kā pārsteiguma braucienu, un tikai tanī rītā, kad tikāmies LAIMAS birojā, tad paziņoju dienas programmu. Visi bija ļoti pārsteigti par šādu braucienu, jo ir pagājuši vairāki gadi kopš kāds ir braucis ar vilcienu Adelaidē. Aprūpētāju grupa gadiem ir braukusi ar īrētu autobusu, kur šoferis atbrauc uz satikšanos vietu, visi iekāpj un viņus aizved tieši uz paredzēto vietu. Piecas minūtes šurp vai turp nav svarīgi, laika gana, nav par ko uztraukties. Šodien bijām atkarīgi no sabiedriska transporta, un diemžēl ar mūsu pašu mazo pieredzi lietot sabiedrisko transportu nokavējām vilcienu divas reizes vienā diena! Šoferim varam pavēlēt, bet vilcienu nevarējām apturēt ne pat par vienu minūti.

Ceturtdien, 22. oktobrī jau no rīta pasūtītie taksīši ieradās ar nokavēšanos, un pirmais vilciens aizbrauca bez mums. Nebija ilgi, kad nākamais vilciens klāt, un varam iekāpt. Stacijā ilgi nebija būts, un visi lēnām gāja vilcienu virzienā un skatījās apkārt ar izbrīnu, ka gandrīz otro vilcienu būtu nokavējuši. Paldies Dievam, ar vienu minūti pirms vilciena atiešanas pēdējais iekšā un durvis ciet, un klusi, klusi riteņi velk vilcienu uz priekšu. Visiem atvieglinājums, un sāk uzmanīgi skatīties pa logu un atpazīt pazīstamas ēkas, ielas, rajonus, kur kādreiz būts. Reiz, kad atstājam pilsētu un tuvojamies jūrai, apbrīnojām skaistās, lielās, mājas ar lieliem logiem ar skatu uz jūru, skaisto zilo jūru, ziedošas rozes un krūmus un spilgti zaļos kokus pavasara plaukumā. Un tad braucām pa lielo tiltu pāri Onkaparingas upei, un skaista plata ieleja pavērās: upes gultne atgādina izdekorētu jostu, kurā Onkaparingas upe vijās pa ieleju un ietek plašā jūrā.

Visi piekrita, cik skaista mūsu Adelaide. Bijām ar mieru vēl ilgāk sēdēt vilciena mīkstajos, ērtajos krēslos un apbrīnot pasauli, bet pa skaļruni mums paziņoja, ka galapunkts ir klāt un jākāpj ārā.

Neviens nesteidzās, jo gribēja visu pamatīgi apskatīt un izbaudīt. Lēnā garā aizstaigājam līdz vietējam iepirkšanās centram, kur bija iespēja iedzert kafiju un kaut ko garšīgu uzēst, kā arī salīdzināt, kā šis iepirkšanās centrs atšķiras no savējā. Visi piekriti, ka ļoti maza starpība – visi veikali pazīstami, un preces arī tās pašas. Bijām priecīgi atkal iekāpt vilcienā, un atkal bija iespēja apskatīt to, ko nesaskatījām šurp braucot.

Visi lūdza atkārtot šāda veida braucienu, bet citā virzienā. Ja lūdz, tad tā laikam notiks!

Margota Puķīte
Laikrakstam „Latvietis“