Okupācijas muzejs

Palielināt / Enlarge

„Nākotnes nama“ fasādes rasējums.

Vienā vecā anekdotē stāstīts par dzērāju, kuram autobusā paliek slikti un viņš apvemj blakusstāvētāju. Tas pagriežas un kliedz: „Kā jums nav kauna?“ Bet dzērājs šim pretī: „Tev pašam nav kauna, paskaties kāda tev mugura, cūka!“

Stāstiņš ienāca prātā, kad 23. oktobra rītā Latvijas Okupācijas muzeja e-pastā ienāca vēstule no Rīgas Būvvaldes. Tajā teikts, ka tiek atcelta pašas Būvvaldes uz 26. oktobri noliktā publiskā diskusija par muzeja piebūves projektu Nākotnes Nams. Tajā pašā laikā mēdiji saņēma Būvvaldes preses relīzi, kurā teikts, ka pie projekta attīstības kavēšanas vainīgi īstenotāji, kas „mēģina traucēt Būvvaldi leģitīma un tiesiska lēmuma pieņemšanā.“

Kas ir kas

Te vietā atgādināt, kas kādas lomas spēlē šajā Nākotnes Nama sāgā. Ēka Latviešu strēlnieku laukumā 1 pieder valstij. To pārvalda VAS Valsts Nekustamie īpašumi (VNĪ). Valdība ir uzdevusi VNĪ ēku paplašināt, piebūvējot tai pagarinājumu uz Grēcinieku ielas pusi. Projektam ar Ministru kabineta rīkojumu ir noteikts finansējuma modelis un laika rāmji. Pēdējais termiņš būvniecības darbu pabeigšanai ir 2016. gada 1. oktobris.

Latvijas Okupācijas muzejs ir ēkas lietotājs. Ar likumu par Okupācijas muzeju (2006) ēka ir nodota Latvijas Okupācijas muzeja biedrības lietošanā muzeja funkciju veikšanai un krājuma glabāšanai. Piebūves projekta attīstībā muzejam nav juridiskas teikšanas, jo pasūtītājs ir VNĪ, bet ir būtiska ieinteresētība. Jau trīs gadus muzejs ir bez pastāvīgām telpām, un tas atņem normālas attīstības iespējas. Tāpēc uzbrukumus arhitekta Gunāra Birkerta projektētajai piebūvei publiskajā telpā lielākoties atvaira muzejs, palīdzot arī vairākiem sabiedrības viedokļu līderiem, bet projekta attīstītājiem paliekot otrajā plānā.

Visas valsts augstākās amatpersonas – valsts Prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un premjere Laimdota Straujuma ir apstiprinājušas atbalstu muzeja piebūvei, jo muzeja darbs valsts interešu uzturēšanā ir nozīmīgs. Ēkas rekonstrukciju vārdos atbalsta arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Viņš saka, ka viņam rūp Latviešu strēlnieku laukuma izskats. Un protams, Rīgas dome atbalsta muzeja darbību.

Birokrātiskā ekvilibristika

Kopš 2015. gada 11. maija ēkas piebūves tehniskais projekts atrodas Rīgas Būvvaldē izskatīšanā, lai saņemtu atļauju sākt būvdarbus. Tomēr tas nenotiek – jautājuma izskatīšanas termiņš tika atlikts par mēnesi, tad četriem, tad astoņiem. Vajadzība termiņu pagarināt bija pamatota ar projekta pasūtītāja neiesniegto saskaņojumu un vairākiem institūciju atzinumiem. Kad nu visi tie bija dabūti, izrādījās, ka pēdējais – Rīgas Pilsētas arhitekta Gvido Prinča viedoklis – Būvvaldē bija ienācis tikai trīs dienas pirms lemšanas laika. Būvvalde, nu atvainojiet, bet nepaspēja ar to iepazīties. Rūgti, bet arī ironiski, jo arī citiem, kas atzinumu lasa, ir grūtības ātri saprast tā saturu.

Termiņu pagarināšanas ekvilibristika, iespējams, sāka šķist nesimpātiska arī Rīgas mēram un viņš iesaistījās. 5. oktobrī N. Ušakovs uzņēma savā kabinetā Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdi Valteru Nollendorfu, muzeja direktoru Gunāru Nāgelu, Būvvaldes vadītāju Ingu Vircavu un Rīgas Pilsētas arhitektu Gvido Princi.

Pēc pieklājības frāzēm visi vienojās, ka projekts ir jāattīsta un iespējams, ka vajadzēs ieviest izmaiņas, tādēļ tās ir publiski jāapspriež. Muzeja vīri gan norādīja, ka NN ir visapspriestākais arhitektūras projekts pēdējos gados, tomēr vienojās par diskusiju.

Sabiedriskā apspriešana vai diskusija?

Laiks parādīja, ka vienošanās nozīme ir izprasta atšķirīgi. Muzejs to saprata kā iespēju saskaņot oponentu iebildumus ar Birkerta projektu. I. Vircavs, savukārt, runāja par sabiedrības tiesībām iepazīties ar projektu. Ušakova kabinetā mijās vārdi „sabiedriskā apspriešana“ un „sabiedriskā diskusija“, bet toreizējā sarunas noskaņojumā tam netika pievērsta uzmanība.

Tomēr atšķirība ir liela. Būvniecības ieceres sabiedriskā apspriešana ir likumiski reglamentēta procedūra. To Būvvalde var prasīt, ja jauna būvniecības iecere aizskar sabiedrības intereses. Ir kārtība, kā tā jāizsludina pašvaldības mājaslapā un 2 mēnešos jāsarīko. Piebūvei ir izstrādāts tehniskais projektam, kuram loģiski būtu bijis jāseko celtniecībai. Taču Nākotnes Nama gadījumā tehniskais projekts Būvvaldē tika iesniegts mēnesi vēlāk nekā noteica Būvniecības likuma pārejas noteikumi. Tāpēc Būvvalde nekavējās tehnisko projektu sākt uzskatīt par jaunu būvniecības ieceri. Tas nekas, ka Strēlnieku laukuma detālplānā muzeja piebūve jau 2010. gadā ir iezīmēta tieši pēc šī projekta. Bet, formāli ņemot, grūti iebilst.

Bet! Būvvalde nevis izsludina juridisku procedūru – sabiedrisko apspriešanu, bet gatavojās rīkot publisku diskusiju. Vienu no daudzajām jau notikušajām sabiedrības diskusijām, kurām nav juridisku seku un kas nav būvatļaujas izsniegšanas procedūras sastāvdaļa.

15. oktobrī saaicināja VNĪ, Kultūras ministrijas, arhitektu biroju 5.iela, Okupācijas muzeja pārstāvjus uz sanāksmi, kurā paziņoja par publisko diskusiju. Un pieprasa pasūtītājam sagatavot piebūves fasādes un vizualizācijas, griezumus, stāvu plānus, skatupunktus no Akmens tilta, Rātslaukuma un citiem. Tāpat ir jāuzraksta aprakstošā daļa, jāizstāda ģenerālplāns, novietnes shēma, telpiskā analīze un informācija par Padomju upuru piemiņas memoriālu. To pasūtītājam jāspēj saražot dažu dienu laikā. Projekta pasūtītājs VNĪ pārdomāja prasības un 22. oktobrī tās noraidīja.

Kas tad notiks tagad? VNĪ tomēr ir pasūtījis 5.ielas arhitektiem sagatavot jaunus projekta prezentācijas materiālus, ietverot maiņas G. Birkerta projektā, ko tam pielikuši vai atņēmuši Latvijas arhitektūras grandi. Būvvalde organizēs diskusiju, kuras lietderība ir apšaubāma. Ārēji darbība notiek – Rīgas pilsētas iestādes rosās, cilvēki diskutē, bet muzeja attīstība apstājusies.

Slēptie, kuri noskatās un smaida

Iespējams, ka kādi, kuri nesāka šo lietu, bet varbūt deva pareizus pamudinājumus, noskatās un domā: Strēlnieku laukuma ēka paliks tukša vēl ilgi. Latvijas Okupācijas, muzejs cīnoties ar grūtībām, saruks un izsīks. Ar laiku šajā tūristu ceļā parādīsies nevis Okupācijas muzejs, bet okupācijas laika mākslas muzejs. Kāpēc rādīt ārzemniekiem neglīto, draudīgo vēsturi, ja var rādīt skaisto? Kāpēc pašmāju cilvēkiem atgādināt nepatīkamo jautājumu, „Ko okupācijas laikā darīju es, vai mani vecāki?“ Labāk, lai vietu aizpilda māksla. Un padomju modernisma arhitektūras pērle arī var iekļauties šajā muzeja ekspozīcijā, ja tai nav mūsdienu papildinājumu.

Un tas ir tieši tas, ko kādas Latvijas kaimiņvalsts oficiālā doktrīna paredz – uzturēt dzīvu pozitīvu iespaidu par vareno PSRS visiem, kas nezina, kā bija – jauniešiem, ārzemniekiem. Izrādās, ka to var darīt arī diskusija par arhitektūru.

Līga Strazda
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums portālā IR

Raksta autore ir Latvijas Okupācijas muzeja speciāliste, tomēr rakstā ir izteikts personiskais nevis muzeja oficiālais viedoklis.