Autiņš čupā!

Par materiālām lietām cilvēkam nevajag daudz rūpēties un ar tām noņemties. Cilvēkam jādomā par garīgām lietām. Jācenšas dzīvot garīgā gaisotnē – kur šīs pasaules rūsa un kodes netiek klāt.

Bet kā tu nedomāsi par tādu lietu kā automašīna? Ja tev vienreiz tāda manta ir piederējusi, tad tu zini, ka tā ir tikpat kā ģimenes loceklis. Ārpusnieki nemaz nesaprot, cik tāda mašīnīte ir nepieciešama, un ka bez tās dzīve nemaz nav dzīve.

Ja tu esi ticis tikai līdz tai stadijai, ka, pa trotuāru staigājot, skaties garām braucošās mašīnās un sapņo – to es gribētu, to nē – to es... utt., tad tev, protams, nav ne jausmas, kādus pārdzīvojumus – jā, pat sāpes – tāda mašīnīte var sagādāt.

Par to man jādomā tagad, ejot (vai vismaz mēģinot iet) kādus trīs kilometrs ar kājām uz mājām. Nodevu mašīnu labotavā – garāžā, jo kaut kas ir sagājis greizi. Brīžiem rūc – brum-brumm – brummm. tad atkal svilpo un sīc, ka knapi vari dzirdēt – un tas notiek, kad tu vēl stāvi uz vietas. To troksni, kas nāk ārā, kad brauc, es neprotu aprakstīt. Šī ir tā reize, kad patiesi var teikt – man trūkst vārdu.

Kā jau teicu – nodevu labotavā. Paziņas lielās, ka viņus pats garažnieks aizvedot ar mašīnu mājās kā kungus, bet es laikam neizskatos pēc kunga, mani neviens neved – man jātiek mājās pašam ar savām kājām. Tāpēc soļoju.

Nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi nogāju puskilometru ar kājām – kur nu vēl trīs... Uz vecumu tās kājas sadumpojušās – negrib vairs klausīt. Laikam grib dot man ziņu: visu mūžu tu mūs esi mocījis, tagad, kad tu pats esi aizgājis pensijā – mēs arī gribam atpūtu. Ja tu to neņem vērā – tad sāk sāpēt ikri, sāk sāpēt gūžas – beigu beigās sāk sāpēt visas malas, un tev, gribot negribot, kaut kur jāatsēžas un jāatpūšas. Pareizāk sakot – jāatpūtina tās visu mūžu kalpojušās kājas.

Šoreiz tomēr lieta nopietnāka. Ceļā no garāžas līdz mājām nekādas sēžamās ierīces nav ierīkotas. Un laisties garšļaukus uz asfalta, – tam var būt visādas nepatīkamas sekas. Jāiet garām policijas iecirknim, jau kājas velkot pa zemi un steberējot, var policijai likties aizdomīgi, kur nu vēl laisties guļus; viņi noteikti gribētu ar tevi aprunāties.

Kad policijas štellei esmu kaut kā ticis garām, nāk skola. Ak, tavu neražu! Vēl agrs rīts, bērniņi iet uz skolu – citus bērniņus ved mātes... un tās šķībi noskatās uz veci, kas klamburē stīvām kājām garām skolai. Daži – kā jau tas arvien biežāk notiek – nav labi audzināti. Tie uzskata, ka tas vecais ir tieši viņu uzjautrināšanai pasūtīts. Tie izbļauj visādas piezīmes, un daži par mēģina dziedāt Humpty, dumty... Tā gribētos apstāties un iepļaukāt kādu no viņiem, bet nav jau tālu policijas štelle – un vispār – ir labāk mest skolām lielu līkumu, jo daži nenormāli cilvēki – perverti – ir cilvēkus tā iebaidījuši, ka šodien par pastniekam ir bīstami gar skolu braukt. Agrāk viņiem bija jābīstas tikai no suņiem, tagad arī no bērniem – tas laikam ir tā saucamais progress.

Pielieku soli, kaut jūtu, ka nupat, nupat sāks birt asaras... tik traki sāp kājas kā svina kluči...labo, kreiso, labo, kreiso... beidzot – labu gabalu aiz skolas – nāk tāds kā parciņš, bet sēžamie tomēr nav. Nu... varu vismaz stāvēt uz vietas un patirināt kājas. Stāvu, pret koku atspiedies, un tirinu...kreiso, labo, kreiso, labo...

Pēc laiciņa jušana sāk atgriezties kājās, un atsāku ceļu uz māju pusi. Tagad ieturu stingru disciplīnu – divdesmit soļu, tad tirināšana – divdesmit soļu – tirināšana. Ko domāja garāmgājēji, to nezinu, un tas man arī bija pilnīgi vienalga... Beidzot pārkūlos mājās un atlaidos gultā... Ai, ai, kas par baudu...

Sāku domāt, kas būs tālāk? Kad pienāks laiks vest mašīnīti uz mājām, tad kaut kā uz garāžu būs jātiek. Ar kājām šo ceļu atkal mērot? Nē, paldies! Pati mājās tā arī nebrauks. Ņemt taksīti? Tas jau šinīs dienās var maksāt vairāk nekā mašīna ir vērts. Jāapzvana būtu kāds draugs, lai aizved... Bet ar tiem arī ir bēdīgāk... Citi apmiruši, citus es kaut kādā veidā esmu aizkaitinājis – citiem sievas tik nešpetnas, ka neļauj citiem palīdzēt – pašiem esot darbiņu diezgan, kas jāpadara. Labi, ka man nav katorga. Šis tas jau pietrūkst, bet vecums jau dara savu – var iztikt.

Kad pienāk īstā reize, vienu čomu tomēr atradu, kas mani aizveda uz garāžu. Sableķojis bargu naudu par labošanu, vedu mašīnīti mājās. Gluži kā kāds radinieks būtu no slimības gultas piecēlies – gribās apglaudīt un par nobučot. Apbraucu neskaitāmus riņķus – bez vajadzības – tikai lai pagarinātu to jušanu, ka sēdi savā mašīnītē, ka tu brauc ar savu mašīnīti un ka tev nav jāiet kājām. Pat nākošā naktī sapņoju par mašīnīti – laikam būšu iemīlējies.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“