Ar folkloru un politiku uz Austrāliju…

Janīna Kursīte-Pakule. FOTO Saeima.

Viena no izciliem viesiem Adelaides 3x3 būs Saeimas deputāte un LU literatūras profesore Janīna Kursīte. Šai intervijā viņa pastāsta par savu bieži sarežģīto dzīvi, un dalās ar saviem novērojumiem par Latvijas politiku un kultūru šodien. Intervē Uldis Ozoliņš, 3x3 Austrālijā Padomes priekšsēdis.

Uldis Ozoliņš: Pastāsti drusku par sevi: kurienes Tava ģimene, kur senči, kur uzaugi?

Janīna Kursīte: Nāku no Latgales, bet tēva senčos, kā rāda uzvārds Kursītis, ir kurzemnieki. Apprecoties paturēju tēva uzvārdu, jo intereses sāka stipri vilkt ne tikai uz Latgali, bet arī uz Kurzemi. Latgales un Kurzemes mīlestību esmu saglabājusi, kaut tuvi visi Latvijas novadi. Mani senči bijuši zemnieki, bet laikam ar noslieksmi uz tautas tradīciju kopšanu. Vecmamma no mātes puses bija pasaku un tautasdziesmu teicēja. Mums trim bērniem bērnībā paveicās – viņas stāstītās pasakas dzīvi padarīja krāšņu un interesantu. Vecmammas brālis Francis Cepļuks, skolodamies par mācītāju, paralēli bija vācis tautasdziesmas un iesūtījis tās Folkloras krātuvei. Tās publicētas Pētera Šmita sastādītajā krājumā Tautas dziesmas. Papildinājumi K. Barona „Latvju Dainām“ 1930 .gados.

UO: Kur izglītojies? Kādos apstākļos?

JK: Pabeidzu Āmuļu astoņgadīgo skolu. Skolas ēka atradās brīnumglītā Plāteru-Zībergu muižā, kurā – ko toreiz nezināju – muižas īpašnieks bija pārtulkojis zemnieku brīvlaišanas likumu latgaliešu rakstu valodā. Apkārtnē vecs muižas parks, turpat lejā gleznaina Dubnas upe. Padomju varu, vismaz pamatskolas laikā, paldies Dievam, tikpat kā nejutu, jo skolotāji mūsu galvas ar padomju propagandu nepiesārņoja.

Vidusskolā mācījos Līvānos. Tas bija laiks, kad šajā pilsētā, lai strādātu rūpnīcās, sāka lielā daudzumā ieplūst cilvēki no Krievijas un Baltkrievijas. Latviskā vide acu priekšā saruka. Ar jauniešu acīm to redzējām un sapratām, un nevarējām samierināties. Kopā ar dažiem klasesbiedriem sagatavojām un izlīmējām pilsētā pretpadomju lapiņas. Mūs tomēr sazīmēja okšķeri un draudēja izslēgšana no skolas. Paveicās, ka nebija vairs Staļina laiki, tāpēc aprobežojās ar sliktu raksturojumu liecībā un sliktu atzīmi – vairs neatceros – uzvedībā laikam. Ar tādu, gandrīz vilka pasi, kaut arī ar labām sekmēm mācību priekšmetos, Latvijas Universitātē neņēma pretī. – Lai pastrādājot, lai izpērkot vainu, varbūt tad... Atradās labi padomdevēji, kas ieteica iesniegt dokumentus Igaunijā – Tartu Universitātē. Domāts – darīts! Tiku tur un nenožēloju. Tā bija, iespējams, garā brīvākā universitāte toreizējā padomijā.

UO: Esi pazīstama divās it kā atšķirīgās jomās – folklorā un kultūrā, kur esi profesore, un arī politikā – kā pašreizējās Saeimas deputāte. Kā izveidojās Tavas intereses šinīs divās jomās? Kurš nāca pirmais – vai cālis, vai ola – interese par kultūru un folkloru vai par politiku?

JK: Sākumā bija interese par literatūru. Vēl vidusskolas laikā Latvijas mēroga sacerējumu konkursā ieguvu godalgu, rakstīju rakstiņus toreiz samērā brīvajai avīzei Padomju Jaunatne. Bija tāda jauniešu puslapa tajā avīzē – Mēs plusos mīnusos saucās. Skrejlapu lieta, protams, ka tam visam pārvilka strīpu, bet interese par literatūru, īpaši pirmspadomju literatūru saglabājās. Lai nevajadzētu laipot, studējot izvēlējos dziļāk pievērsties dzejas formai. Rakstot par pantu formām un pantmēriem, varēja iztikt bez Ļeņina vārda piesaukšanas. Tartu Universitātē toreiz bija ļoti spēcīgi pedagogi, viņi arī zinātnieki, kas izveidoja Tartu strukturālisma skolu. No viņiem laikam radās ieinteresētība kultūras un valodas lietās. Politikā, kā jau rakstīju, iekritu kā circenis pelnos jau vidusskolas laikā. Tad bija ilgāku laiku pieklusums. Bija laime, vēl studējot, sastapt un runāties ar dzīvesgudriem pirmskara politikas un sabiedriskās dzīves kopējiem, kas bija izgājuši smagu Sibīrijas skolu. Palēnām tā interese pielipa, bet bez praktiskas darbošanās. Praktiskā pievēršanās politikai atnāca samērā vēlu, kad Anna Seile, Sandra Kalniete kādā izšķirīgā reizē man diezgan tieši lika manīt, ka kritizēt to, kas notiek uz politiskās skatuves nav grūti, daudz grūtāk ir pašai iesaistīties, mēģinot lietas labot. Iesaistījos, kļūdama par 9. Saeimas deputāti.

UO: Padomju laikā folklora un vispār latviskā kultūra bija gan formāli atzīta – dziesmu svētki jau bija, dančus rīkoja, dzejoļu krājumus izdeva, dainas mācījās, bet taču vairākus folkloristus un citus kultūras cilvēkus turēja dziļās aizdomās un vaktēja. Kā veidoji savu interesi par folkloru padomju laikā?

JK: Nejauši. Pirms dēla piedzimšanas steidzu pabeigt doktora disertāciju par latviešu dzejas versifikāciju jeb formu. Vēlāk, sēžot mājās un auklējot dēlu, sāku palēnām pētīt, ko nozīmē dainās pieminētie Dieva dēli, Saules meitas, Jumis un Jumala. Tas tā aizrāva, ka palēnām mana interese par literatūru palika mazāka, bet pieauga interese par latviešu mitoloģiju, par senreliģiju. Bet līdz pat 1999. gadam biju tikai kabineta zinātniece – pētīju dainu tekstus, mēģinot atšifrēt, kas tajos paslēpts. 1999. gadā pirmoreiz ar studentiem devos folkloras ekspedīcijā. Sākumā tā lieta nemaz nepatika, jo neviens vairs nestāstīja pasakas un neviens vairs nezināja īstas tautasdziesmas. Folklora bija noplicinājusies. Bet tad kopā ar dzīvesstāstu pētnieci Māru Zirnīti izdomājām rīkot apvienotas ekspedīcijas – pierakstījām cilvēku dzīvesstāstus un pie reizes ar to kopā dažādus ticējumus, nostāstus, vietu teikas. Un tā tā lieta aizgāja. Kopš tā laika ar saviem studentiem katru gadu kaut kur esam braukuši vākt folkloru. Tuvākās vietas tepat Latvijā, tālākās – Sibīrijā pie 19. gs. otrās puses latviešu izceļotāju pēctečiem.

Folklora man sākumā palīdzēja ignorēt padomju īstenību, vēlāk, jau neatkarības gados, palīdzēja ieraudzīt, cik daudz kas no tradīcijām, kaut arī pārveidotā veidā, vēl ir dzīvs un saglabājies, un ka šo tradīciju zināšana tautai grūtos brīžos joprojām palīdz.

UO: Kādas ietekmes bija Tavā politiskā audzināšanā?

JK: Vecāki un vecvecāki, brīnumainā kārtā paglābušies no izsūtīšanas, mācīja nekur, Dieva dēļ, nejaukties. Bet, kad sanāca lielās nepatikšanas ar skrejlapām (mūs nearestēja, bet tikai ilgstoši pratināja, jo nebijām vēl pilngadīgi), izturējās saprotoši. Tā ir viena skola, kurai centos sekot, bet nesanāca (ar smaidu!).

Otrā skola, studējot Tartu; tur par katoļu mācītāju bija atsūtīts jau cienījamos gados vīrs – latvietis, Jānis Pavlovskis jeb tēvs Andrejs. Viņš bija izgājis Sibīriju, stāstīja, ka milzīgā salā plānā apģērbā pārvests no vienas vietas uz otru. Izdzīvojis un nenosalis, jo visu ceļu lūdzies. Tāds uzskatāms lūgšanas jeb stipru vārdu spēks, kas iespiedās prātā.

Trešā skola – Sibīrijā 16 gadus atsēdējušais latgaliešu pirmskara sabiedriskais darbinieks Valerijans Vilčuks un nedaudz mazāk atsēdējušais latgaliešu grāmatu izdevējs Jānis Cibuļskis. Viņu stāsti par sabiedrisko un politisko dzīvi pirmskara Latvijā paplašināja pasauli, ko nebūtu iespējams paplašināt no oficiāliem padomju avotiem. Tas varēja būt 1988. gadā, kad iepazinos ar disidentu un dzejnieku Gunāru Freimani. Viņš kļuva biežs ciemiņš pie mums. Visu šo rūgto dzīves skolu izgājušo, bet nesaliekto disidentu stāsti nevarēja garīgi neuzlādēt.

UO: Šodien, skatoties uz kultūras un folkloras attīstību, situācija, kur ir brīvība veidot savu kultūru, tomēr citas ietekmes it kā vājina kultūras jomu – materiālisms, vairāk vaļas prieki it sevišķi jaunatnei, Padomju mentalitātes paliekas un vispār cilvēku masveidīgā izceļošana no Latvijas – kā vērtē šīs ietekmes? Kādu iespaidu tās atstāja uz kultūru Latvijā?

JK: Ietekmes ir postošas. Kā pavasarī no tumšas kūts ārā izkļuvis ganāmpulks, mēs kāri tvērām visu, kas nāca no ārpuses. Un tas, pēc kā brīvā vaļā izkļuvušo vairums tiecās, diemžēl nebija kultūra, bet Rietumu materiālās pasaules labumi. Labklājība un tikai kļuva par daudzu latviešu dzīves moto. Apvienojumā ar padomju laikos piesārņoto psihi (ko uzreiz tā nemaz nevarēja pamanīt, ne sajust), tas deva paaudzi (tagad pat vairākas), kas kļuva nepiesaistīta dzimtajai zemei. Liberālisms bez robežām, kaunēšanās no savas kultūras kā kaut kā provinciāla un novecojuša noveda pie masu kultūras pielūgsmes.

UO: Nesen iznāca Tava grāmata „Latvieša māja“ – it kā vienkāršs jēdziens, bet tā taču ir daudzšķautnaina tēma – kādā veidā rakstīji par šo?

JK: Ilgāku laiku, braucot ekspedīcijās, krājās materiāls par latviešu mājām Latvijas novados un par latviešu mājām Sibīrijā un latviešu mājām Rietumos. Māja ir daļa no cilvēka patības, pat ja cilvēks pats to neapzinās. Vienā brīdī sāku likt kopā – kādā krāsā latvieši krāsojuši ēku ārpusi, kā iekārtojuši iekštelpas, ko latviešiem nozīmējis puķu dārziņš. Kāda veida žogi bijuši iecienīti. Kāpēc latvietim patīk vai patika dzīvot viensētās. Nedaudz ietiecos arī koka arhitektūras jomā. Grāmata ir skats uz latvieti caur viņa māju – kā cēla, kādus rituālus ceļot ievēroja, kā iekārtoja, kā dzīvoja, kādas ēkas bija utt.

UO: Esi Nacionālās Apvienības deputātē Saeimā – kamdēļ izvēlējies šo politisko virzienu?

JK: Kad pievērsos apzināti politikai, tad iestājos LNNK. Pēc dabas un pēc interesēm esmu konservatīvu uzstādījumu cilvēks. Ne ultrakonservatīvu, bet tieši konservatīvu. Nacionālā apvienība savā tiecībā ir vistuvāk tradicionālajām vērtībām. Vienlaikus esmu pret iečaulošanos tikai latviskajā, man patīk kultūru saskares, bet, ja nezinās un nedomās par savas tautas kultūrvērtībām, tad interese un zināšana par to vien, kas ārpusē, neglābs Latviju kā valsti, kā kultūras vienību.

UO: Daudz Latvijā ļoti zemu vērtē politiķus, valdību un Saeimu. Kādēļ Tu domā ir tik zems vērtējums? Vai tas pelnīts?

JK: Gan pelnīts, gan nepelnīts. Piecdesmit pret piecdesmit. Sākumgados neatkarīgās Latvijas politiku noteica cilvēki, kas skolojušies un politisko pieredzi ieguvuši padomju politiskajās struktūrās, saskatīja lielisku iespēju gūt personisku labumu jaunajos apstākļos. Kredīti, ko deva Rietumi, Latvijas ekonomikas stiprināšanai, samērā bieži aizplūda privātajās kabatās, un gali bija ūdenī. Likumi nereti tika veidoti tā, lai būtu izdevīgi veiklajiem privatizētājiem, kurus drīz vien tautā iesauca par prihvatizētājiem (no krievu val. prihvatitj – piesavināties). Tajā pašā laikā Latvijas politikā bija un ir godīgi cilvēki. Diemžēl, sadalīti pa dažādām partijām, viņi nevar, joprojām nevar tikt par politiskās virzības noteicējiem. Pat labas ieceres bieži izčākst. Tautā rūgtums, depresīvas noskaņas. Pietiek nedaudz veikliem sabiedriskās domas virzītājiem iepotēt domu, ka visi viņi ir zagļi, krāpnieki, kā šī doma iesēžas cilvēku galvās. Rodas ilūzija, ka šos zagļus nomainīsim, un to vietā nāks īstie un pareizie, kas vienā mirklī visu atrisinās. Tāds bija Zatlera it kā Antiņa uznāciens un milzīgā ticība, ka nu tik būs. Cilvēkiem ir grūti pieļaut domu, ka Saeima ir viņu pašu, t.i., tautas spogulis, nekas vairāk un nekas mazāk.

UO: Tu esi vairākkārt uzstājusies 3x3 Latvijā – vai ārzemes arī? Kā vērtē 3x3?

JK: Sākot no 1990. gadiem, vairākas reizes esmu vadījusi folkloras ievirzes Katskiļos un Garezerā. Īpaši Katskiļi man ir ļoti mīļi; pēdējo reizi tur biju 2013. gadā. 3x3 ir kā latviskuma krāsu fabrika. Reiz tur iegūtās krāsas, vairs nenoiet nost, paliek kā dvēseles smalknes daļiņas. Man ļoti patīk būt 3x3, ko tur slēpt. Pie reizes tieši 3x3 laikā esmu satikusi brīnišķīgus cilvēkus, savākusi daudz materiālu savām folkloras grāmatām, tai skaitā arī grāmatai Latvieša māja.

UO: Tev ir arī citas intereses Austrālijā – varbūt intervēt cilvēkus par saviem likteņstāstiem. To esi ilgstoši darījusi Latvijā un citur – ko atrodi šinīs intervijās? Kādas ļaudis Tu meklē ko intervēt?

JK: Mani ļoti interesē, kā Austrālijā, kur daba tik ļoti atšķiras no Latvijas dabas, latvieši centušies un varējuši saglabāt latviskumu. Interesē, kāds ir tas latviskums, salīdzinot ar ASV, Kanādas, Zviedrijas un citu zemju latviešiem. Mani interesē gan vecākā gada gājuma latvieši, gan arī tie, kas varbūt savu latviskumu nemaz lāga neapzinās. Viņu dzīvesstāsti, pieredzes stāsti.

3x3 saite:
https://sites.google.com/site/3x3australija/
vai
www.3x3.lv