Pēteris Elferts – intervija

Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Pēteris Kārlis Elferts. FOTO LR Ārlietu ministrija.

Šī gada Valsts svētku runas teicējs Austrālijas latviešu centros būs Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos, diplomāts Pēteris Kārlis Elferts, ārlietu padomnieks, savukārt pirms tam – Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Īrijā.

Pēteris Kārlis Elferts iepriekš strādājis par speciālo uzdevumu vēstnieku Irākas atjaunošanā un demokratizācijas veicināšanā, kā arī par Latvijas vēstnieku Pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Padomē. Tāpat vēstnieks iepriekš bijis Latvijas Ministru prezidenta padomnieks, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, kā arī ieņēmis arī citus augstus amatus Latvijas valsts nozaru ministrijās un bijis 5. Saeimas deputāts.

Mūsu laikrakstam ir tradīcija iepazīstināt lasītājus ar gaidāmo viesi. Griezos pie P. Elferta ar lūgumu sniegt interviju laikrakstam „Latvietis.“

Ilze Nāgela: Lūdzu, iepazīstini mūsu lasītājus mazliet ar sevi!

Pēteris Elferts: Labdien! Uzaugu ASV, Vašingtonas pavalstī, Sietlā. Strādāju Minsteres Latviešu ģimnāzijā no 1986. – 1989. gadam. Dzīvoju Latvijā no 1991. gada oktobra sākuma. Biju Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, Strasbūrā Francijā no 2004. – 2009. gadam un vēstnieks Īrijā no 2009. – 2013. gadam.

IN: Kad un kādēļ pieņēmi lēmumu pārcelties uz dzīvi Latvijā?

PE: Cik bieži var palīdzēt būvēt kādu valsti? Atbilde – reti, vēl retāk savu. Varēju iestāties Peace Corps un palīdzēt kādai citai pasaules valstij, bet pieņēmu izaicinājumu palīdzēt Latvijai. Mani izraidīja no okupētās Latvijas 1989. gadā. Atgriezos tad, kad varēju, – proti, 1991. gada oktobra sākumā. Varbūt vienkārši, aizliegtais auglis izlikās gardāks…

IN: Kā ģimene iedzīvojās visās tajās valstīs, kur atradāties, sakarā ar savu darbu?

PE: Bija grūta izšķiršanās kļūt par vēstnieku, jo neatbraucu uz Latviju, lai braukt prom no tās. Tomēr sapratu, ka ir liels gods un milzīga privilēģija pārstāvēt savu valsti. Ģimenei pārcelšanās ir visgrūtākā, jo ir jauna, sveša vide un draugu nav.

IN: Cik valodas pārvaldi? Kura bija pirmā valoda?

PE: Ģimenē runājām latviski. Gāju amerikāņu skolā un tur iemācījos angliski. Vēlāk iemācījos vācu valodu un mazliet franču. Krieviski tikai drusku saprotu.

IN: Ceļojot pa vairākām valstīm, kā bērniem ir risinājās skolu un valodu jautājums? Cik valodas viņi ir apguvuši?

PE: Bērni neizvēlas vecāku karjeras. Tad kad pārvācāmies uz Franciju, nepārvaldījām franču valodu. Tad kad pārvācāmies uz Īriju, jaunākā meita neprata angliski, protams, tagad runā arī angļu valodā.

IN: Kāda ir jūsu valoda mājās?

PE: Latviešu.

IN: Kādēļ izvēlējies iet politikā, kļūstot par 5. Saeimas deputātu – bet pēc tam – pievērsties diplomāta darbam! Tas nav ne viegls, ne rozēm kaisīts darba ceļš, bet tomēr šo izvēlējāties kā savu?

PE: Pēc izglītības esmu skolotājs. Skolotājiem vienmēr jāskaidro, bet politiķiem bieži jāpārliecina. Diplomātam parasti nākas darīt gan vienu, gan otru. Tomēr mēdz teikt, ka diplomāts trīs reizes pārdomā un tad izvēlas paklusēt.

IN: Vai varbūt bija kāds īpašs gadījums šī lēmuma pieņemšanai?

PE: Ārlietu ministre Sandra Kalniete nāca ar šādu piedāvājumu un pēc konsultācijām ģimenē, to pieņēmu.

IN: Kādos amatos esi strādājis?

PE: Pirmais darbs Latvijā bija PBLA pārstāvniecības vadītājs. Vēl esmu strādājis par parlamentāro sekretāru Labklājības, Satiksmes un Ārlietu ministrijās. Man arī bija tas gods strādāt par padomnieku diviem Ministru prezidentiem un Saeimas priekšsēdētājai.

IN: Lūdzu, pastāsti īsumā par savu pašreizējo darbu un ar veicamajiem pienākumiem?

PE: Mans primārais pienākums ir sadarboties ar Latvijas diasporas organizācijām.

IN: Kādu mērķi sev uzstādi, strādājot šajā amatā?

PE: Atbalstīt darītājus, kas palīdz uzturēt latvietību svešumā, uzturot latviešu valodu, kultūru un tradīcijas. Manuprāt, būtiski ir iesaistīt latviešu lietā arī tos, kuri nav dziedātāji vai dejotāji. Mums ir ārkārtīgi daudz talantīgu cilvēku visdažādākās nozarēs.

IN: Cik daudz un kā jau ir izdevies no tā realizēt?

PE: Domāju, ka sadarbība ar PBLA un tās organizācijām ir ļoti laba. Esmu ļoti gandarīts, ka nesenais Pasaules latviešu inovāciju forums (PLEIF) izdevās tik labi. Nākamais reģionālais PLEIF notiks Austrālijā 2016. gada nogalē. Ar Ārlietu ministrijas atbalstu ir izveidots Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētniecības centrs. Raidījums 5. novads saņem atbalstu. Atbalstījām Jaunatnes Forumu un 2x2, jo, manuprāt, ir jādara vairāk, lai latviešu jaunieši varētu kopā pulcēties un atrast kopīgas intereses.

IN: Vai esi jau kādreiz bijis Austrālijā? Ar kādām domām brauksi uz Austrāliju šogad?

PE: Piedalījos Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Dūkī universitātē un pēc tam strādāju Vasaras vidusskolā Aldingā. Ceru, ka varēšu iepazīties ar latviešu organizāciju darbību, lai varētu labāk saprast latviešu intereses un vajadzības Austrālijā.

IN: Vai lasi laikrakstu Latvietis? Tas iznāk jau astoto gadu katru nedēļu.

PE: Cenšos iepazīties ar visiem diasporas laikrakstiem un mediju portāliem.

IN: Ko vēlētos teikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

PE: Mums vajag apzināt Latvijas pēdas pasaulē! Latvijas tauta dzīvo ļoti daudzās pasaules valstīs, un mēs maz zinām par viņiem. Viņu stāsti ir daļa no Latvijas tautas mantojuma. Droši vien ikkatram ir zināmi kādi tautieši, kuri nav ilgi redzēti latviešu sabiedrībā. Domāju, ka ikkatrs varētu apņemties līdz Latvijas pirmajai simtgadei iesaistīt vairākus latviešus, kuri līdz šim nav bijuši aktīvi latviešu sabiedrībā. Iesaistiet viņus kopīgai lietai – Latvijai!

IN: Paldies par intervijai atlicināto laiku! Uz drīzu tikšanos Austrālijā! ■