Saulaina pēcpusdiena Raiņa pasaulē

…Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās,…

Šā gada 16. augustā Sidnejas Latviešu biedrības Mārtiņa Siliņa zālē notika Raiņa 150 gadu jubilejas atcere. Ceļveži cauri Raiņa dzīvei un darbiem bija Juris Krādziņš un Kārlis Gulbergs, pēdējam uzburot mūsu acu priekšā Raiņa darbu radītās ainas.

Kā referāta beigās tik trāpīgi teica Jānis Čečiņš, kas dzimis un audzis Austrālijā, – Raiņa tekstā, ko viņš šodien dzirdējis, viņam viss licies pazīstams. Vēl pazīstamāks tas bija mums – tiem, kas dzimuši un auguši Latvijas pirmās neatkarības beigu posmā, kad pasaulē viss vēl šķita esam kārtībā, un kas bijām nobrieduši Vācijas bēgļu nometņu latviskajā gaisotnē.

Nemēģināšu atstāstīt pēcpusdienas norisi. Drīzāk pastāstīšu par domām, kas iešāvās prātā, izsekojot Raiņa dzīves gaitu un klausoties viņa darbu skandējumu.

Par Raiņa bērnību nezināju itin nekā, un bija interesanti uzzināt, cik saulaina un mīlestības pilna tā bijusi. Varētu domāt, ka tā ir viņam vēlāk devusi spēku pārciest visas likstas, kas viņu sagaidīja turpmākā dzīvē. Klausoties par viņa mātes bagātā tautas dziesmu pūra iespaidu uz viņa domāšanas veidu un stilu, prātā nāca stāsts par to, kā Māra Zālīte, iebraukusi (ne atgriezusies) savā tēvu zemē, atradusi savas tantes bēniņos mūsu tautas dziesmu krājumus, pavadījusi krietnu laiku, tanīs iegremdējoties. Un šis tur pavadītais laiks atspoguļojas arī viņas domu pasaulē, darbu izteiksmē, ritmā un tematu izvēlē.

Rainis skolā latviešu valodu mācījies neesot, jo viņa mācību laiks sakrita ar pārkrievošanas politiku, kas valdīja Latvijā tai laikā. Skolēni pat esot sodīti par to, ka skolā runājuši latviski. Un tieši Rainis bija tas, kas savus darbus rakstīja bagātā latviešu valodā un pat deva tai jaunus vārdus. Un viņš nebija vienīgais. Tad nu jāsāk domāt, ka latviešu gēnos ir stipra spīts deva, un, ka varbūt skolotājiem tieši vajadzētu bērniem aizliegt runāt latviski, lai viņi savu tēvu valodu labāk iemācītos – par spīti. Un, protams, ka vislabāk valodu iemācīties var, to diendienā (kaut vai slepeni) ģimenē runājot un augot starp citiem tautas brāļiem – likteņa kopībā.

Raiņa labākie darbi viņam radušies ārpus Latvijas – cietumā, izsūtījumā un trimdā – Šveicē. Vidusskolā gūtās zināšanas klasiskās valodās, kā arī vācu un krievu valodās, deva viņam spējas ne tikai pārtulkot, bet pārkausēt – atdzejot Gētes Faustu, ko viņš nobeidz cietumā, tur dzīvodams Ģētes gara pasaulē.

Ar Fausta acīm viņš redz,

Kā vienībā viss kopā aužas,
Viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas!
Rit augšup, lejup debess spēki maiņus,
No rokas rokā sniedz tie zelta spaiņus!
Tie svētības pilošos spārnus cilda
Un zemi un debesi viņi silda,
Ar saskaņām pasaules plašumu pilda!

Tulkošanu Rainis turpina arī izsūtījumā Pleskavā un Vjatkā, kur viņam, viņu apprecējusi, piebiedrojas Aspazija, kas ticēja  viņa dzejnieka sūtībai.

Kad pēc sešiem izsūtījumā pavadītiem gadiem, kad Rainis turpināja tulkot vācu, krievu un Ibsena darbus, viņš 1903. gadā atgriezās Latvijā, viņš saviļņoja lasītājus ar dzejoļu krājumu Tālas noskaņas zilā vakarā, it sevišķi ar dzejoli, kas, šķiet, izteica viņa izjūtas svešajā zemē un sākās

Bij dziļa ziema,
Kad projām gāju
Uz tālu zemi,
Uz svešu māju…,

beidzoties ar

Skats ilgās tiecas
Uz dzimtenes pusi,
Visa mana dvēsele
Iztvīkusi.

Abiem dzejniekiem ir lemts būt dzimtenē tikai divus gadus, kad arī rodas librets Ugunij un Naktij. Bet tad sākas 1905. gada revolūcija un viņiem, un arī citiem viņu laika biedriem, ir dzimteni jāatstāj. Rainim un Aspazijai sākas 14 gadus ilgais trimdas laiks Kastanjolā, kas izvēršas par ražīgāko un ietekmīgāko laiku Raiņa mūžā.

Tur rodas Zelta zirgs un Indulis un Ārija, kurā jau izteikta doma

Mēs maza cilts,
Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba.

Tur Rainis uzraksta Pūt, vējiņi, Spēlēju, dancoju, Krauk­līti, kas visas ir dziļi latviskas lugas, un sērdieņu dziesmu Daugava, ko latviešu strēlnieki 1. Pasaules karā esot nēsājuši līdz mugursomās. Daugavā atviz brīvās Latvijas ideja:

Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam;
Topi, audzi, brīvā Latve,
Brīvu tautu kopībā!

Mūža mokās nesām tevi,
Nu jau atnāks mūsu laime:
Tavi bijām, tavi esam,
Tavi būsim mūžībā.

Un 1918. gada 18. novembrī arī top brīvā Latvija. Raiņa idejas bija šim notikumam sagatavojušas ceļu. Varētu pat teikt, ka viņš ir brīvās Latvijas garīgais tēvs.

Īsi pirms atgriešanās Latvijā Rainis nobeidz savu lugu Jāzeps un viņa brāļi (ko kādreiz Vācijā vidusskolā ar lielu sajūsmu lasījām), un viņš līdz ar Potiferu varētu teikt

Viss pāriet, – viss, – bet nezūd it nekas!
Un labie darbi atmaksājas – visi,
Tik vien ne tev, bet – citiem.

Un tie ,,citi“ ir latviešu tauta.

Raiņa dzīves pēdējais cēliens izsīkst praktiskā darbā politikā un mākslas administrācijā, un nekādiem izciliem literāriem darbiem viņam laika un enerģijas vairs neatliek. Viņš savu galveno darāmo jau tika paveicis.

Saulainā pēcpusdiena Raiņa pasaulē bija pagājusi nemanot, un to it sevišķi neaizmirstamu darīja Mārtiņa Siliņa zāles dekorācijas, kas greznoja tās sienas – Vijas Spoģes-Erdmanes dekorāciju skices un kostīmu meti un daudzo viņas un viņas dzīves drauga Pētera Erdmaņa gatavoto Sidnejas Latviešu teātra uzvedumu zeltaini-zilizaļi-violeto dekorāciju attēli, kas vēl pastiprināja Raiņa pasaules gaisotni. Tur bija Sprīdīša dekorācijas ar resno ozolu un zilo Vēja mātes pili, tur Induļa un Ārija lugas ietērps, par ko un kuras uzvedumu Sidnejas Latviešu teātris 1963. gadā izpelnījās Raiņa un Aspazijas fonda Nameja gredzena atveidojumu zeltā. Tur arī citu autoru lugu dekorāciju skices: Skroderdienas Silmačos, Spēlēju, dancoju, Princese Gundega, Emīls un detektīvi, Anuila, Cīrulis… Ar vārdu sakot, varēja justies kā teātrī un tikai apbrīnot abu dekoratoru lielo talantu un enerģiju tikpat kā 60 gadu ilgā darba posmā.

Lai griba darboties arī turpmāk neapsīktu, katrs no šīs pēcpusdienas darbiniekiem saņēma pa pudelei spirdzinošas dziras, un klausītāji varēja doties mājās, stiprināti garā.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“