Atzīmē, palīdz, interesējas, ēd

Daugavas Vanagi

Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 2, aprīlis – jūnijs 2015, Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, sagatavots izdošanai apgādā SIA VESTA – LK Rīgā, atbildīgā redaktore Ligita Kovtuna, 112 lpp.

Pirmie vārdi DV Mēnešraksta šeit atzīmējamā laidienā ir Dievs, svētī Latviju! No vienas puses, tie ir kā skaists žests pret mūsu valsts himnas autoru Baumaņu Kārli, kam maijā apritēja 180 gadu kopš dzimšanas. No otras puses, tie pieber zināmu izdevuma piparu graudu, jo tos te izmantojusi Velta Toma kā pirmo rindu savā saturiski cēlajā un nevainojamā dzejolī. Atceramies taču, ka gadu desmitos pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas Kanādā dzīvojusī Velta Toma bija pati prominentākā un apsaukātā kultūrsakarniece, bet Daugavas Vanagi tai pašā laikā bija vieni no skaļākajiem kultūrsakaru apkarotājiem. Laiks dziedē rētas?

Mēnešraksts, ko, nepiederēdams Vanagu saimei, labu laiku nebiju redzējis, jau ārēji atstāj ļoti tīkamu iespaidu. Tā formāts atbilst tipiskam grāmatas formātam, kas izdevumu padara ērti ievietojamu un saglabājamu grāmatu plauktā. Burti ir pietiekami lieli, un atstarpes starp rindām pietiekami platas, lai lasīšanu padarītu vieglu pat vecākām un nogurušām acīm. Ir daudz nevainojami skaidru fotoattēlu.

Saturā daudz iznākšanas laikā atzīmējamu pagātnes notikumu. Maijā gan sarīkojumu organizētājiem, gan pēc tam to aprakstītājiem gribējies atcerēties Kurzemes cietokšņa galu pirms apaļiem septiņdesmit gadiem. Nepieminēta nedrīkstējusi palikt Tautas sēru diena. In memoriam sadaļā ar piemiņas vārdiem godināti pieci nesen miruši Vanagi un Vanadzes.

Tā kā Daugavas Vanagi sevi jau sendienās pārpratumu novēršanas labad, – bet ne jau tikai tāpēc, – „pasaulei” definēja par palīdzības organizāciju (Latvian Relief Society), izdevumā daudzviet atspoguļojas viņu sagādātā nepieciešamā palīdzība kā latviešu cilvēkiem tēvzemē, tā ārpus tās. Atliek tikai iedziļināties sadaļās par Vanagu darbu ASV, Kanādā, Vācijā, Latvijā, Austrālijā un Lielbritānijā.

Mēnešraksta beigās 20 lappuses veltītas tematiem, kas nav tieši saistīti ar Daugavas Vanagiem, bet par kuriem cilvēkiem, kas pieder Vanagu saimei, varētu būt īpaša interese.

Jurists un politologs Aleksandrs Gārša rakstā Kurp Krievija? lūko izskaidrot Putina Krimas sagrābšanu un agresiju citviet Ukrainā caur faktiem un apstākļiem Krievijas vēsturē. Saudzīgi un uzmanīgi viņš prognozē iespējamu nākotnes attīstību. Skaidrojumi un to apstrīdējumi, atklātas vēstules un intervijas satilpinātas sadaļā ar virsrakstu „Kas notiek ar Okupācijas muzeja Nākotnes namu?“ Šis kompaktais viedokļu sakopojums lieliski informēs lasītājus, kas tematam varbūt necik uzmanīgi nebūs pasekojuši presē. Uz jautājumu, kāpēc divdesmit Latvijas arhitekti nostājušies pret Okupācijas muzeja paplašināšanu, piebūvējot tam klāt Gunāra Birkerta projektēto Nākotnes namu, muzeja padomes priekšsēdis Valters Nollendorfs saka: „Man nav atbildes – ir tikai jautājumi: kas ir slēptais motīvs...?“ Ja atbildes nav muzejam ilgus gadus tik tuvu stāvošam cilvēkam, kuru jau varētu saukt par muzeja dvēseli, tad tāda nevar būt arī šo rindu rakstītājam. Tomēr minējumus drīkst izteikt ikviens, un manējais ir, ka Latvijas arhitektus pārņēmusi skaudība un nenovīdība pret savu Amerikā izcilus panākumus guvušo kolēģi. Vai tad nepietika, ka viņš sev Rīgas ainavā iezīmējis vietu ar Gaismas pils celtni Daugavas kreisajā krastā? Vai viņam vajadzīgs arī labais krasts, Vecrīga? Vai mēs neesam apieti? – Jā, latviešiem lokālpatriotisms nav svešs!

Ziņojumi par Austrālijas Vanagu sanāksmēm un salidojumiem izceļas ar precīziem izstāstījumiem, kā to dalībnieki paēdināti. Neminētos datumos notikušā Vanadžu salidojumā Melburnā priekšēdienam ar garšīgu pastēti sekojis viltotais zaķis ar piedevām un saldā ēdienā biezpiena torte ar kafiju. Pīrāgi bijuši vienādi brūni, kā ar otu nokrāsoti. (58. – 59.lpp.) Pertas Vanadzes 26. aprīlī cienājušas ar gaļu, skābiem kāpostiem, ceptiem kartupeļiem, alu un vīnu. (62.) Adelaidē iepriekšējā dienā otrā riktē bijis Mednieka sacepums: kārtās salikti skābi kāposti, šmorēta cūkas gaļa un kartupeļi. Sacepums īsti piesējis dūšu. (67.) Par Kurzemes cietokšņa atceri Melburnā 2. maijā lasām: Galdi bija apklāti rozā un baltās krāsās, ēdienu karte – zilā. Ēdiens bija garšīgs ar puķu kāpostu zupu, cūkas cepeti ar sarkanajiem kāpostiem, kartupeļiem un burkāniem un izcili garšīga torte ar tēju un kafiju. (68.) Pertas sarīkojuma apmeklētāji 24. maijā savukārt pabaroti ar dažādiem kartupeļu salātiem, gaļiņu, zaļiem salātiem un kāpostiem. (71.)

Pieejamo ēdienu aprakstus sabiedriskos sarīkojumos sava mūža laikā sniedza un populārizēja čaklā žurnāliste, Vanadze, birkas pretkomunisma cīnītāja valkātāja Elga Rodze-Ķīsele, kam saldā ēdiena nosaukums jau pašas uzvārdā. Savā laikā Austrālijā snobi, kas jutās visvairāk piederīgi nemateriālajai pasaulei, slieca augšup degunus un sludināja, ka sarīkojumu atreferējumos presē un periodikā visu uzmanību klātos pievērst garīgajām vērtībām, kas sarīkojuma pirmajā, galvenajā daļā sniegtas un gūtas. Pretarguments tad arvien bija: kāpēc rakstīt tikai par to, ko vīriem labpaticis runāt? Runās taču viens un tas pats bieži tiekot atkārtots, tiekot izmantotas vecas klišejas, kurmet dāmu gatavotajām maltītēm allaž tiekot izlietota tikai svaiga manta. Dāmas esot pelnījušas, ka viņu pūles tiek pienācīgi novērtētas.

Jāteic, ka ēdienu apraksti mēnešrakstā, pat ja ar periferiālu nozīmi, piešķir visam izdevumam tādu kā ģimeniskuma, mājīguma nokrāsu. Nebūsim formāli, oficiāli, tie liekas sakām. Esam taču visi ilgus gadu desmitus savā starpā labi pazīstami, tāpēc izturēsimies un arī rakstīsim dabiski! Kā dabiskuma, kaut tai pašā laikā nacionālpolitiski ne gluži korektas attieksmes paudumu iesaku izlasīt 65. lappusē iespiestu, aprīlī Adelaidē dziedātās dziesmas tekstu. Pirmās rindas dziesmai ir:

Dzīvojam šai zemē, šeit, kur kukaburas smej,

bet pēdējais pants sākas vārdiem:

Likten's mums ir lēmis divas zemes iemīlēt,
Divās mēlēs runāt, divās pilsoņiem būt,
Mūsu bērnubērniem zeme šī būs dzimtene...

Eduards Silkalns