Bēgļi…

Šī gada otrajā pusē Latvijā viena sarunu tēma gan medijos, gan tirgus laukumos aizsegusi visas pārējās. Tie ir bēgļi, par kuru motivāciju pamest savu zemi sabiedrībai zināms gaužam maz, un lielākā daļa iedzīvotāju nekad vienu bēgli no Āfrikas nav sastapusi. Runās un rakstos attieksme ir, maigi izsakoties, negatīva. Šis jautājums satrauc cilvēku prātus, un bažas ir lielas. Kaut kur tālu no Latvijas robežām bēgļu ir krietni vairāk, nekā PSRS laikos iebraukušie cilvēki no citām republikām, no kuriem daudzi fiziski dzīvo it kā Latvijā, bet gars klaiņo starp vakardienas lielvalsti un mūsdienu Kremli.

Pirmo un galveno satraukumu izraisa finanses. Cilvēki ir dzirdējuši, ka kaut kādi tur bēgļi, ne pirkstiņu nepakustinādami, saņems vairāk naudas nekā mūsu pašu trūkumcietēji, piemēram, pensionāri, kuri strādājuši visu mūžu. Pamodušās arī bailes no slimībām, ko varētu ievazāt bēgļi. Izplatās apgalvojums, ka bēgļi paaugstinās noziedzības līmeni mūsu valstī. Kas notiks ar mūsu tautu un kas notiks ar mūsu valodu? Šie un citi jautājumi nodarbina daudzus prātus un šķeļ sabiedrību. Agrākie paziņas, pat draugi skatās katrs uz savu pusi un pat nesarunājas.

Mazākumā, šķiet, palikuši tie, kuri vārgi centušies iepīkstēties par iejūtību, līdzatbildību, solidaritāti. Nepalīdz latviešu likteņa pieminēšana, jau sākot ar senajiem zemgaļiem karaļa Nameja vadībā, kurus pieņēma un pēc tam asimilēja brāļi žemaiši. Velti atgādināt par mūsu bēgļiem Pirmā pasaules kara laikā un pēc Otrā pasaules kara, kā arī par dažādos laikos izceļojušiem pašlabuma meklētājiem, kurus tomēr ir uzņēmušas citas tautas un valstis.

Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija – vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas. Patiesībā daudziem latviešiem ir lielas bailes no svešiniekiem, un šai parādībai saknes aug laikos, kad padomju Latviju no pasaules nošķīra tā dēvētais dzelzs priekškars. Mūsdienās grūti iedomāties, ka pus gadsimta garumā Latvijas pilsētās (atskaitot Rīgas un Jūrmalas centrus un vēl Siguldu) nebija iemaldījies neviens ārzemnieks. Lasot niknos komentārus, paliek iespaids, ka daļa mūsu sabiedrības joprojām neaptver, ka Latvija ir atgriezusies Eiropā un pasaulē, saprotot šo atgriešanos vienīgi kā iespēju kaut ko dabūt, vai arī pamest savu dzimteni peļņas nolūkos.

Dzelzs priekškars jau sen kritis, un nav iespējams uzbūvēt stipru robežu starp Latviju un pārējo pasauli. Latvija nav ne daļa PSRS, kuras robežas stingri apsargāja, ne vientuļa zvaigzne izplatījumā, kā to daži cenšas iestāstīt. Ir jāaptver, ka dzīvojam pasaulē, kas pilna pozitīvu un arī negatīvu notikumu, un mums ir jāuzņemas daļa atbildības. Latvija nevar pacelties spārnos un pievienoties, teiksim Ziemeļkorejai, kur valda miers un stingra kārtība, kur neiemaldās tikpat kā neviens ārzemnieks.

Otrs, bet ar iepriekšējo cieši saistīts jautājums ir mūsu vadošo politiķu un ierēdņu laika trūkums un risināmo problēmu lielais apjoms – kā lai citādi saprot nespēju izskaidrot sarežģīto situāciju, kādā nonākusi Eiropas Savienība un kas tiešā veidā ietekmē un ietekmēs arī dzīvi Latvijā. Iedomība, ar kādu jau no neatkarības atjaunošanas sākuma par valsts virzību atbildīgie ir izturējušies pret reņģēdājiem, parastiem vēlētājiem kā bumerangs allaž atsities pret viņiem pašiem. Ja reiz ir tā, ka pa augstākiem gaņģiem staigājošajiem politiķiem ir vairāk zināšanu un izpratnes, tad viņu pienākums būtu izglītot sabiedrību. Neziņa un noslēpumainība tikai mēslo populisma krāšņo puķi, kas šoruden jau pamanījusies briedināt pumpurus. Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos.

Ja pašreizējās varas partijas nespēs saprotami paskaidrot, kādas briesmas pašlaik apdraud Eiropas Savienību un kāds ir Latvijas pienākums un uzdevums, jau nākamās vēlēšanās viņi tiks aizslaucīti. Tad neatliks nekas cits, kā pēc dažiem gadiem TV ekrānos vai sociālo mediju portālos pamācīt, ko darīt vienā vai otrā gadījumā. Protams, tikai tad, ja žurnālisti neatradīs nevienu kompetentāku sarunu biedru par caurkritušiem politiķiem.

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums LA