Apceļo dzimto zemi!

Palielināt / Enlarge

Valpenes akmens piramīda. FOTO Anita Apele.

Palielināt / Enlarge

Krokdīlis Dundegā. FOTO Anita Apele.

Palielināt / Enlarge

Slīteres bāka. FOTO Anita Apele.

Tā arī nolēmām, jo mūsu meitas krustmāte Vita ciemojās Latvijā. Vairākkārt esam izmantojuši SIA Skaisto skatu aģentūras ceļojumus, un šis piedāvājums mums likās īpašs, jo Vitai un Ivaram garšo zivis – ceļojuma noslēgumā zvejnieku sētā Dieniņas ir solīts mielasts no dažādām vietējām zivīm ar sātīgu zivju smēķēšanu, kā arī ieskats zivju kūpināšanas procesā. Šie solījumi nepiepildījās, bet rakstot par šo ceļojumu, vēlreiz paskatījos SIA Skaisto skatu aģentūras mājas lapā, kur zivju smēķēšana un mielasts ir papildināts ar garšīgām fotogrāfijām.

Kopš DP laikiem man ar zivīm ir izsmalcināta draudzība. Vācijā, Itzehoes bēgļu nometnē, rūpējoties par bērnu veselību, mums, knēveļiem, kā arī vidusskolēniem skolā deva lielu ēdamkaroti ar zivju eļļu. Stāvējām rindā saņemt porciju, bet man tā glumā, smirdīgā karote uzrāva koļķi – tik tikko aizskrēju līdz izlietnei! Ja zivīm nav zivju eļļas smarža (izsakoties maigi), zivis un es, – mēs kaut cik varam sadzīvot.

Skaisto skatu aģentūras aicināti, romantiskā vienas dienas ekskursijā 44 cerīgi tūristi ir aizņēmuši visas autobusa vietas. Kad braucam ar personīgo automašīnu, Latvijas dabas skati nav tik plaši pārskatāmi, jo jāvēro ceļš, ceļa norādījumi, citu šoferu uzvedība, braukšanas ātrums utt. Autobusā kā bezrūpīgi pasažieri ērtos atzveltnes sēdekļos braucam un priecājamies par skaisto Latviju, ko vērojam kā lielformāta ekrānā.

Saulainā rītā kafijas pauze ceļmalas kafejnīcā Sumbrs. Pirmā apskate ir Talsi, gleznaina deviņu pakalnu pilsēta divu ezeru krastos. Nākošā pieturas punktā, Dundagā, paredzētas pusdienas. Skatīsim arī Dundagas pili ar nostāstiem par spokaino zaļo jumpravu, kas gaišā dienas laikā mūs nepārbaidīs. Dundaga ir Krokodila Dandija, Arvīda Blūmentāla, dzimšanas vieta (1926. gadā Dundagā). Pabraucām garām krokodila skulptūrai, ko Kurzemes stipro vīru piemiņai dāvinājis LR goda konsuls, Norberts Klaugens no Čikāgas (skulptūras autors O. Skarainis).

Kamēr citi pasažieri pusdieno, es aizeju apskatīt pelēko krokodila skulptūru. Pēc pusdienām tūristi uzkrāj enerģiju Etno parka enerģētiskā piramīdā; tādēļ, ka kavējos pie krokodila, man enerģijas uzkrājums izpaliek.

Tālāk ceļš aizved uz Valpenes akmens krāvuma piramīdu (6 m augstu, pamatnes apkārtmērs 50 m), kas savelta no akmens milzeņiem kā piemiņas zīme latvju tautas dainu vācējam un kārtotājam Krišjānim Baronam. Piramīda izveidota pēc Imanta Ziedoņa ieceres tēlnieka Viļņa Titāna vadībā 1990. gadā. Pie piramīdas mūs draudzīgi sveicina trīs bērni uz divriteņiem, sniedz roku un atvadām māj ardievas.

Slīteres bāka ir vēl viens Latvijas unikālais dārgums – bāka, kas atrodas 5 km no jūras stāvā, 30 m augstā Senkrasta kraujas malā, Slīteres Nacionālā parkā. Vietā, kur tagad uzcelta bāka, lai uz Rīgu ejošie kuģi neieskrietu krastā, laupītājs Dāvids kurinājis maldu ugunskurus tieši pretējam nolūkam, un salaupītos kuģu dārgumus slēpis kādā alā. Slīteres dabas parks ir rezervāta teritorija, un mūžamežu kalnapakša apskatāma tikai gida pavadībā. Pieejot pie koka kāpnēm, kas veda stāvus lejā, man bija sajūta, ka lejā varbūt tikšu, bet augšup mani būs jānes pikupaunā, pati nespēšu – nebiju pabijusi enerģētiskā Etno parka piramīdā.

Ceļš uz Kolkas ragu tagad gluds kā pirmklasīga šoseja; pirms 9 gadiem šis bija grants, milzīgu putekļmākoņu ceļs, kur mūsu īrēta automašīna nolūza, un bijām spiesti kādas burvīgas stundas pavadīt ceļmalas viršos. Tāda piespiedu atpūta, ko ar prieku atceros! Braucot garām kāpu priedēm vienmēr gribas piestāties, pagulēt sūnās zem smaržīgajām priedēm. Tagad Kolkas raga apkārtne arī sevišķi sakārtota tūristu vajadzībām. Pārpildītā kafejnīca bez galdiņiem un krēsliem ir vienīgā, kas apkalpo tūristu vajadzības pēc kafijas, ūdens, suvenīriem un viegliem našķiem. Tomēr, stājos rindā, lai nopirktu take-away kafiju ar sausiņu. Labi, ka to izdarīju, jo nākošā ceļa pieturas punktā solītais zivju smeķis un mielasts zivju sētā Dieniņās nepiepildījās. Solīts makā nekrīt! Tur mēs nedabūjām nedz ēst, nedz dzert!

Katram bija gidei jāsamaksā 10 eiro jau ceļojuma sākumā, lai gide varētu paziņot par mielasta dalībnieku skaitu. Tā domāja lētticīgie tūristi. Šeit bija paredzēta aktīva atpūta pie jūras, zvejnieku sievu stāstījums un teatrāls uzvedums, kas ilga un ilga tik ilgi, ka divas reizes sūdzējos gidei, ka tas vairs nav izturams – divas sievas kā tirgus bābas bļaustās, sit ar dūrēm pa galdu, taisa trokšņus, lai publika neaizmigtu. Šai sētā pat nebija pietiekami vietas visiem, kas bija pieteikušies. Ivars sēdēja uz celma bluķa, daži stāvēja kājās. Nekas neliecināja par svaigu zivju kūpināšanu. Kad bija palikusi ½ stunda, lai kāptu autobusā atceļā uz Rīgu, es biju sevišķi noskaitusies un sāku skaidroties ar gidi par neesošo mielastu, kas nu nekur ar burvju mājienu nevarēja parādīties, nedz arī ar galdiņ, klājies! pavēli. Gide man un Ivaram izmaksāja 10 eiro, bet tādēļ, ka bijām attālinājušies no pārējiem, lai nedzirdētu sūdzības, krustmāte Vita palika iekšpagalmā, cerībā uz mielastu. Kad Vita atnāca pie autobusa arī viņa bija pārskaitusies, jo no paredzētā mielasta esot dabūjusi vienu četrkantainu gabaliņu siļķi un sakaltušu butes gabalu no kā neko vairāk kā pāris kumosu nav varējusi izlobīt – bez dakšas, bez naža, – lietojot tikai piecus pirkstus. Sūdzējās arī citi tūristi un solījās sūdzēties Skaisto skatu aģentūrai.

Atpakaļ ceļā gide skaļrunī skaidroja, ka katram ir cītīgi jāizlasa aģentūras piedāvājums, lai izvērtētu izvēli: braukt vai nebraukt.

Nākošā dienā visi trīs uzrakstījām sūdzību par zvejnieksētā Dieniņas solīto, – nepildīto. Visādā ziņā pārējais ceļojuma maršruts un apmeklētās vietas bija uzteicamas. Drošības labad piezvanīju arī Dieniņu saimniekiem, kas minēti programmā. Par solīto mielastu un zivju smēķēšanu saimnieks man atbildēja, noliekot klausuli.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“