Starp mērkaķiem un klusumu jeb

Palielināt / Enlarge

Daļa no 213 dalībniekiem. Beidzamā diena, atpakaļ Katmandu. No labās pirmais – Stefans, Līga, Līgas istabas biedrene Marrita. FOTO Aļina Filoņenko.

Palielināt / Enlarge

Pēdējā diena nometnē. No kreisās: Marrita un Līga apspriežam savus iespaidus. FOTO Aļina Filoņenko.

Palielināt / Enlarge

Nepālietes ēdamzālē. FOTO Aļina Filoņenko.

Palielināt / Enlarge

Vecākās dalībnieces atpūšas. Aiz muguras dalībnieku mītne. FOTO Aļina Filoņenko.

LĪGA LĪVENA (32) dzimusi un augusi Rīgā. Bērnībā apguvusi mūziku un karsti vēlējusies kļūt gan par aktrisi Holivudā, gan par dziedātāju Itālijā. Tomēr galu galā ieguvusi maģistra grādu jurisprudencē Latvijā. Strādājusi Kultūras ministrijas Autortiesību un blakustiesību nodaļā par vecāko referenti autortiesību jautājumos, NATO samita birojā un SIA Rīgas satiksme. Pēdējos piecus gadus pavadījusi Jaunzēlandē un Austrālijā, kur studējusi fotogrāfiju un strādājusi par pārvaldnieci Latviešu namā. Hobiji – ceļošana, fotografēšana un komunikācija. Ceļo, lai iepazītu pasauli, cilvēkus un sevi, metot līkumu populāriem tūristu intereses objektiem. Interesē viss dzīvais, dabiskais, nepieradinātais un nesaprastais.

Viss sākās aiz ziņkāres...

Vienurīt, pārlapojot vietējo avīzi, jaunāko grāmatu sadaļā manu uzmanību piesaistīja nosaukums: Sex, Drugs and Meditation. Ar meditāciju nodarbojos jau sen, taču mani ieintriģēja šis neparastais trio. Nolēmu grāmatu izlasīt. Un tā iepazinos ar Vipassanu, jo grāmatas autore Mērija Lū Stīvensa (Mary-Lou Stephens) tajā apraksta savu pieredzi Vipassanas nometnē Kvīnslendā, Austrālijā. Jutos tik ļoti iedvesmota, ka nosolījos sev reiz arī sakopot drosmi un ko tādu izmēģināt. Un... piemirsu šo apņemšanos. Tad mani draugi cits pēc cita sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem šajā pašā Kvīnslendas nometnē. Viņu sajūtas bija pretrunīgas, klausījos ar augošu interesi, līdz nospriedu, ka vienīgais veids, kā ieviest skaidrību, ir – beidzot piedzīvot to uz savas ādas.

Lēmumu par atviegloja fakts, ka nometne ir par baltu velti. Jā, nepārklausījies – tomēr ir vēl šai pasaulē lietas, kas nemaksā naudu! Tiesa, pēdējā nometnes dienā pirms projām došanās tie, kuri vēlas, var atstāt ziedojumus. Taču tas ir patiesi brīvprātīgi un anonīmi. Neviens netiek kontrolēts.

Pieteicos Vipassanas nometnē Katmandu divu apsvērumu dēļ: tas bija man pa ceļam, jo jau pirms tam biju nolēmusi divarpus mēnešus pavadīt Nepālā, un – tuvāk debesīm, kur enerģijas ir spēcīgākas.

Kas ir Vipassana?

Vipassana ir viens no senākajiem meditācijas veidiem, ko pirms 2500 gadiem atklāja Gautama Buda, un ko var raksturot kā mākslu dzīvot un nomirt. Tās mērķis ir panākt prāta skaidrību, proti, apzināties visa nepastāvību un mūžīgo mainību un redzēt lietas un notikumus to patiesajā gaismā – bez emocijām un vērtēšanas.

Meditācijas pamatā ir vērošana aizvērtām acīm. Sākumā visa uzmanība tiek koncentrēta uz elpas dabisko plūsmu caur degunu. Tad uzmanības lauks pamazām tiek paplašināts uz visu ķermeni, vērojot tā visdažādākās sajūtas. Izklausās vienkārši, bet, lai praktizēt šo meditāciju, ir jābūt apveltītam ar milzu gribasspēku un disciplīnu, jo vēlamo rezultātu ļauj sasniegt vien regulāra prakse.

Mūsdienās ir vairāki Vipassanas novirzieni, no kuriem visizplatītākais ir Satjas Naraijana Goenkas (Satya Narayan Goenka, 1924–2013) pasniegtā metode. Pats Goenka apgalvo, ka šī ir vistīrākā metode – bez pārveidojumiem, tieši tāda, kādu to mācījis Buda. Otrs ļoti populārs virziens ir teravādas budisma tradīcijās ieturētā Vipassana Kammatthana, kuru mācījis Birmas budistu mūks Mahasi Sajado (Mahasi Sayadaw, 1904–1982). Šajā metodē sēdus meditācija mijas ar staigāšanas meditāciju, tāpēc tā ir daudz piemērotāka Rietumu pasaules cilvēkiem.

Jyoti Bhawan

Nepālā ierados tieši divas nedēļas pirms Vipassanas nometnes sākuma. Šajā laikā paspēju iziet cauri ellei – agrāk nepiedzīvotām veselības problēmām un ar tām saistītām emocijām. Vienubrīd jau biju gatava mest plinti krūmos, tomēr ziņkāre par Vipassanu un tās maģisko ietekmi ņēma virsroku. Un tā, zobus sakodusi, spītējot sev un apstākļiem, nonācu līdz savai lielajai dienai – reģistrācijai.

Vipassanas Katmandu centra birojam, kurā tā notika, bija norādīta visai mīklaina adrese – Jyoti Bhawan. Vispirms ar Google Maps palīdzību sameklēju šo vietu kartē. Taču izdarīt to pašu dzīvajā nebija tik vienkārši. Pēc ilgiem meklējumiem atklājās, ka Jyoti Bhawan ir vieta nelielā, skatiem apslēptā iekšpagalmā, kur varēja nokļūt caur vārtrūmi un arkveida eju, kurā tobrīd notika remonts. Taču beidzot stāvēju pie durvīm, aiz kurām mans piedzīvojums varēja sākties...

Klusums pirms vētras

Biju ieradusies viena no pirmajām – priekpilna, laimīga un cerībā, ka šis piedzīvojums kardināli mainīs manu dzīvi. Uz Vipassanu biju likusi lielas cerības, biju tik saviļņota par gaidāmo pieredzi un gribēju dalīties iespaidos. Bet, pavērojot ieradušos dalībniekus, samulsu – visi sēdēja klusi un drūmi. Gāja minūtes, atmosfēra nemainījās, – un tad pa durvīm ienāca mans glābējs – mirdzošām acīm, platu smaidu un svaigi skūtu galvu. Mēs bijām uz viena viļņa, un mums bija, par ko runāt – meditācija. Tomēr arī pēc laiciņa, kad telpa jau bija stāvgrūdām pilna ar cilvēkiem, es attapos, ka mēs esam vienīgie svešinieki, kuri savā starpā komunicē.

Toties, kad tika sākta reģistrācija, šie nosvērtie un mierīgie cilvēki pārvērtās līdz nepazīšanai. Tagad katrs sparīgi grūstījās un cīnījās par savu vietu rindā. Taču nepāliešiem rindas nemaz neeksistē – viņu stihija ir burzma, pūlis un moto kurš pirmais, tāpēc apkārt valdīja pilnīgs haoss. Tomēr pēc nepilnām divām stundām vētra pierima, un visiem 213 reģistrētajiem dalībniekiem tika dotas divas stundas brīva laika pirms ievadlekcijas. Tā notika trijās valodās – hindi, nepāļu un angļu. No tām sapratu tikai pēdējo, un arī to – runātāja īpatnējās izloksnes dēļ – vien daļēji. Tika stāstīts, cik mūsu dzīve ir nožēlojama un pilna ciešanu, un ka to spēj atvieglot vienīgi meditācija. Taču arī tā ir mokpilna, jo prasa ievērot virkni noteikumu: agri jāceļas, visa diena gandrīz nekustīgi jāpavada sēdus, nedrīkst sarunāties, nedz kā citādi komunicēt, kā arī jāievēro dažādi citi aizliegumi. Man pat radās sajūta, ka tiekam atrunāti no pieņemtā lēmuma. To pašu noklausījāmies vēl pāris reižu, jau ieradušies nometnē.

Iepazīšanās

Nometne, kā liecināja iepriekšējā informācija, patiesi atradās kalnos. Tikai, tur nonākot, nācās secināt, ka tai līdzās atradās dzīvi un trokšņaini apdzīvots vietējo ciemats. Vienīgais glābiņš šķita līdzās esošais nacionālais parks. Bet, kad apjēdzu, cik milzīgs skaits mērkaķu tur mitinās, manas pēdējās cerības uz klusu nošķirtību izplēnēja.

Tūdaļ tika savāktas mūsu pases un nauda, tā nodrošinot, ka neviens patvaļīgi nemēģinās atstāt nometni. Nācās nodot glabāšanā arī visas aizliegtās lietas: mobilos telefonus un citas elektroniskās ierīces, fotoaparātus, grāmatas, rakstāmrīkus, ēdamlietas. Atzīšos, ka es ērtības labad somā atstāju gan grāmatas, gan medu, ko atļāvos neuzskatīt par ēdienu. Kolīdz formalitātes bija galā, varējām sākt iekārtoties.

Istabu, kurā bijām vienpadsmit, sadalīja nelielas starpsienas, gultu galā bija aizkariņi. Nodalījumā bijām divas – es un Marita no Nīderlandes, kurai šī bija jau otrā Vipassanas pieredze. Nekā ekskluzīva, bet ērtības pietiekamas. Gulta cieta, bet, ceļojot pa Āziju, pie tādas pierod ātri.

Mūsu galvenais siltuma avots nometnē bija saule. Bija apmākušās dienas, kad visi staigājām biezos džemperos un vilnas zeķēs un zālē sedzāmies ar vilnas segām, un bija dienas, kad bija ļoti karsti.

Pirmo dienu pavadījām, apgūstot nometnes telpas, apkārtni un savas robežas, jo sievietes bija nošķirtas no vīriešiem, un vienam otra teritorijā nebija ļauts spert kāju. Līdz pienāca vakars, paguvām iepazīties un izpļāpāties uz nebēdu.

Svētais klusums sākās ar brīdi, kad bijām iegājuši meditācijas jeb Dhammas zālē. Tā laikā nedrīkstējām skatīties viena otrai acīs, pieskarties, sarunāties vai kā citādi komunicēt. Mums bija jājūtas un jāuzvedas tā, it kā mēs būtu pilnīgi vienas. Pirms tam vēl visas draudzīgi saskatījāmies, novēlējām cita citai veiksmes un pazudām klusumā...

Pārbaudījumi

Ilūzijas, ilūzijas... Es ar vārdu klusums saprotu jebkādu skaņu neesamību manas dzirdes uztveres rādiusā. Bet tā vien šķita, ka nepāļi bija nepareizi pārtulkojuši angļu silence. Jo jau pirmajā sesijā klusums sastāvēja no Goenkas lasīto instrukciju ierakstu atskaņošanas pa skaļruņiem, klepošanas, šņaukāšanās, atraugāšanās un vēl visādiem audiāli nepievilcīgiem trokšņiem. Turklāt, laikam ritot, skaņu repertuārs kļuva vēl piesātinātāks un skaļāks. Bet varbūt tas bija radīts tīši, lai norūdītu mūsu spēju koncentrēties.

Zālē vīriešiem bija atvēlēta kreisā puse, sievietēm – labā. Noteikumos bija piekodināts meditāciju telpā ierasties ērtās drēbēs, kas neatsegtu ķermeni, lai nenovērstu citu uzmanību no meditācijas. Bija aizliegts lietot arī smaržvielas. Katram bija iedalīta numurēta vieta – spilvens. Man tika numurs 116, kuru šad tad meditāciju laikā apgriezu otrādi, un tad sanāca 911. Piecas dienas mocījos uz sava spilvena, mēģinot sēdēt nekustīgi, noturēt taisnu muguru un izpildīt visas instrukcijas, līdz sestajā tiku nosēdināta zāles aizmugurē pie sienas, jo sarunā ar skolotāju biju atzinusies, ka man ir grūti meditēt, jo visa uzmanība tiek veltīta korektai pozai. Kaut arī sākumā atviegloja atbalsts mugurai, mans prieks bija īss, jo sāka sāpēt kājas un dibens. Un kā nu ne: pamēģini nosēdēt desmit stundas dienā meditācijas pozā ‒ un tā 11 dienas...

Lai nu kā, bija interesanti šādi izaicināt sevi un apjaust sava ķermeņa iespējas. Goenka mācīja nereaģēt uz sāpēm, vienkārši vērot. Viņš solīja, ka diskomforts pazudīs pats no sevis. Manā gadījumā bija citādi: jo vairāk es vēroju, jo ilgāk sāpes kavējās, toties tās pazuda, ja pārslēdzu uzmanību uz ko citu. Un es pieturējos pie savas metodes.

Meditācija

Vipassanas meditācijas tehnika mums tika atklāta dienu pa dienai. Sākotnēji tikām lūgti uzmanību koncentrēt uz savu elpu, tās dabisko plūsmu, sajust gaisa pieskaršanos augšlūpai. Man tas likās par vienkāršu. Sekojot savai iekšējai balsij, vēroju visu ķermeni un tā izjūtas. Tā šmaucos jau no pirmās dienas. Un biju pārsteigta, kad devītajā dienā Goenkas balss skaļrunī atklāja manu tehniku vecajiem studentiem – tiem, kuri jau piedalījušies vairākās Vipassanas nometnēs.

Ja pavisam godīgi, ar meditāciju nometnē pa īstam nodarbojos pareti, jo no rītiem man nenormāli nāca miegs, tamdēļ nekādi nespēju koncentrēties. Iztēlojies, kā ir, kad tevi četros no rīta pamodina un divas stundas no vietas liek nekustīgi sēdēt aukstumā un vērot savu elpu. Es šo laiku izmantoju vai nu sapņošanai, vai snaušanai. Un tajos retajos brīžos, kad biju iedvesmas pilna meditēt, man nācās klausīties Goenkas instrukcijās un dziedājumos. Meditatīvu stāvokli man izdevās sasniegt ļoti reti, taču, kad tas notika, tie bija zelta vērti brīži. Redzēju vīzijas, piedzīvoju neparastas sajūtas un atklāsmes. Visspilgtākā vīzija man atnāca, koncentrējoties uz savu sirdi. Es sajutu katru tās saraušanos un izplešanos, katru sīkāko kustību, sajutu asinis pieplūstam un aizplūstam – un tad es to ieraudzīju! Es skatījos pati uz savu sirdi. Sajūta bija tāda, it kā virs sirds būtu novietota acs, caur kuru es to vērotu. Fantastisks redzējums! Tā dēļ vien bija vērts mocīties.

Līga Līvena
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Lilit“

Turpmāk vēl