Noslēgtā vīriešu pasaule – garāžas

Palielināt / Enlarge

Paviljona – garāžas ieeja. FOTO Marita Batņa.

Palielināt / Enlarge

Instalācijas telpas fragments ar videoekrāniem. FOTO Marita Batņa.

Palielināt / Enlarge

Kontrolējama rotējoša video un skaņas instalācija. FOTO Marita Batņa.

Palielināt / Enlarge

Telpa ar retro ekrāniem. FOTO Marita Batņa.

Ko Latvija piedāvā šīgada 56. Venēcijas Mākslas biennālē? Šis pasākums ir kā Eirovīzija, bet tikai mākslā. Ar saviem izstāžu paviljoniem piedalās valstis no visas pasaules. Žurnālisti un kritiķi mēdz izcelt labākos, bet šādi vērtējumi ir subjektīvi. 56. Venēcijas Mākslas biennāle ar nosaukumu Visas pasaules nākotnes (All the World's Futures) svin 120 gadu pastāvēšanu un piedāvā nu jau 89 valstu izstādes un plašu kuratora veidotu izstādi un programmu. No maija līdz novembrim biennāli būs apmeklējuši vairāki simti tukšošu mākslas mīļotāju. Lai visu apskatītu, ir nepieciešamas dienas.

Latvijas paviljona projekts Paduse, angliski – Armpit, kura mākslinieki ir Katrīna Neiburga (dz. 1978. g.) un Andris Eglītis (dz. 1981. g.) uzrunā jautājumus par dzimumu stereotipiem, atspoguļojot vīriešu pasauli – garāžas. Padomju okupācijas laikos garāža bija vīrieša mikropasaule. Tās pastāvēšanai bija ekonomisks pamats: katram pašam savu automašīnu vajadzēja gadiem uzturēt un labot. Garāžai bija arī ideoloģisks pamats: tās slieksnis pārvērtās par ieeju privātās brīvības pasaulē, kas sevi pretstatīja politiski pareizajai dzīvei ārpusē. Kā lasāms Vizuālo mākslu žurnālā Studija (2015. g. aprīlis – maijs) nosaukumu Paduse projektam devis kurators Kaspars Vanags, domājot par vairākām nozīmēm – no sasvīdušām padusēm, kas ataino stereotipu par vīrieti līdz mājas un siltuma sajūtām, kas asociējas ar mitoloģisko vārdu azote.

Paduses videostāsti atspoguļo klusu rosību, kur vienīgo skaņu rada instrumenti to varoņu – vīriešu rokās. Tomēr šo stāstu autore ir sieviete – video māksliniece Katrīna Neiburga, kas filmējusi garāžas un to saimniekus tagadējā – pēcpadomju laikā. Viņas poētiskajā skatījumā var just objektīvu pieeju, kas mijas ar cilvēciski siltu attieksmi pret šiem garāžu večiem – vecākiem un jaunākiem vīriem, kurus vieno kaislība labot, būvēt, pārbūvēt un izgudrot mašīnas un mehānismus. Andra Eglīša radošais auglis ir Paduses arhitektoniskais veidols: trijos līmeņos veidots neregulārs un tēlains garāžas atveids, kas liek skatītājiem pašiem to izpētīt, kāpjot augšā un lejā. Video monitori izvietoti slīpā rindā vai arī kā telpā izkaisīti mozaīkas fragmenti. Dodoties instalācijas iekšienē, video un telpas pieredze iegūst citas nianses. Viena telpa atgādina arhīvu un ir izveidota no retro ekrāniem, kuros parādās arī teksts: citāti par sieviešu – vīriešu lomām. Pašā apakšā noskaņa kļūst transcendentāla: te elpojoša grīda iziet tumsā gar slīpu plakni, kas atspoguļo meditējošu vīra seju. Šī garāžas būve, kas ir paša Andra Eglīša un palīgu darbs, informācijas materiālā tiek pielīdzināta primitīvās arhitektūras tradīcijām, un tēmas kontekstā uzskatāmi liecina par stiprajam dzimumam piemītošo prasmi izgudrot un būvēt.

Andra Eglīša tēlniecisko būvi vainago konstrukcija, kur var nokļūt, uzkāpjot pa mazām trepītēm un ar pārinieku apsēžoties dubultsēdeklī. Ar pulti jāiedarbina rotējošs mehānisms, kas acu priekšā maina ekrānus. Tad no klusās un tumšās telpas izlaužas spēcīgas balsis: zēnu un vīru koris aizrautīgi atveido puiku spēlēm raksturīgās mašīnu skaņas – dzzzz.... Rotējošā daļa ārēji atgādina dzirnavas un jo vairāk uzsver konstrukcijas latvisko garu un vietējo izcelsmi. Visa instalācija ir veidota no agrāk lietotiem kokmateriāliem, kas savākti Latvijā. Paviljona stūrī pat novietota zvejnieku laiviņa.

Paduses instalācijas estētika ir aizkustinoša, klausoties dēļu čīkstoņā un domājot par sagruvušajiem koka šķūnīšiem, no kuriem tie varētu būt nākuši (izteiksmīgus fotoattēlus var skatīt vietnē www.armpit.lv). Vai šis sentiments uzrunā arī skatītāju, kam nav personiskas saistības ar Latvijas vidi? Var minēt, ka instalācija biennāles skatītājiem atgādina varbūt nedaudz baisu un savādu muzeju, kura būvnieciskie elementi slēpj zināmu neparedzamības un riska momentu, un diezin vai tas kādu atstāj pavisam vienaldzīgu. Izstādes viengabalainība, kas raksturīga daļai no valstu sniegumiem, veidojot daudz paliekošāku iespaidu nekā pārbagātās grupu izstādes, Latvijas gadījumā ir pasniegta ar izcilu pamatīgumu un oriģinalitāti. Lielākoties mākslas baudītājiem nākas vairākas stundas pārvietoties pa telpām vienā līmenī, taču Paduses instalācija ieved savā pasaulē, kas sagādā daudzveidīgu telpas pieredzi.

Dzimumu politika ir aktuāla tēma mākslas jomā. Lielākoties var dzirdēt un redzēt izpausmes, kas izceļ liberālismu, piemēram, feminismu vai geju kultūru. Paduses pieeja ir nevis revolucionāra, bet dokumentāla un ietver interesi par dzimumu stereotipiem (kuratora formulējums) kā tradicionālu sociālu parādību, ko iemieso vīriešu pasaules modelis – garāža. Garāža ir ļāvusi vīrietim pavadīt laiku starp vairāk vai mazāk nopietnu radošu ķimerēšanos un izraušanos no ikdienišķas ārpasaules. Paduses vēstījumā garāžu kultūra atklājas kā pēcsociālisma Austrumeiropas realitātes fragmenti. Tie ir tālu no modernās dzīves, kurā garāžām vairs nav praktiskas jēgas (bieži mainītos auto apkalpo firmas), turklāt vīriešu un sieviešu teritorijas nodalīšana nav nedz populāra, nedz arī pareiza.

Par garāžu kultūru un tās nozīmes izplēnēšanu var domāt arī globālā mērogā. Austrālija ir labs piemērs, jo šeit stiprā dzimuma aizraušanās ar automašīnām un retro tehniku aizvien ir bijusi ļoti iecienīta, it īpaši plašajos lauku apvidos. Arī te, mainoties paaudzēm, vīriešu nodarbes ar mehāniskajām tehnoloģijām iet mazumā un kļūst par vēsturisku tradīciju hobiju grupu ietvaros. Kādas jūtas šī mītiskā vīriešu pasaule izraisa – nostalģiju, skumjas vai arī nicinājumu un neizpratni – kāpēc tas vajadzīgs? Varbūt vīriešu vēlme noslēgties savā pasaulē liecina par neizdzēšamu spriedzi starp dzimumu lomām?

Paralēli dzimumu lomu jautājumam, Paduses koncepcijā ir runa arī par roku darba vērtības norietu mūsdienu datorizētajā pasaulē. Tādā veidā Latvijas projektam izdevies arī trāpīt desmitniekā, atbalsojot biennāles kuratora (Okwui Enwezor) veidotās izstādes un performanču programmas tematiku, kur viens no centrālajiem jautājumiem ir kapitālisma problemātika. Biennāles kataloga tekstā Paduses garāžas ir situētas tā sauktā nemateriālā darba laikmetā un atklāj pretrunu starp roku darba nozīmi un kapitālistisko domāšanu. Šo pretrunu ataino kuratora atsauce uz Nika Landa (Nick Land, Fanged Noumena) vārdiem: „Ražošanas filozofija kļūst ateistiska, bārenīga un nehumāna. Tehnokosmosā nekas nav iepriekšdots, jo viss ir uztaisīts“ (citāta latviskais tulkojums no www.armpit.lv).

Kā teoretizējis sociologs Mauricio Lazarato (Maurizio Lazzarato), nemateriālais darbs ir daļa no pēc-industriālās (citiem vārdiem – informācijas) sabiedrības dzīves. Nemateriālā darba koncepcija izjauc atšķirību starp fizisko un intelektuālo darbu, un paredz komunikācijas tehnoloģiju izmantojumu attiecībās ar patērētāju tādā veidā, lai šī darba rezultāts ir produkti, kas ir nevis vienkārši patērējami, bet veido kultūru kapitāla interesēs. Rodas iespaids, ka Paduses atspoguļotā garāžu pasaule parāda ideālu nemateriālā darba ekonomisko modeli (kaut arī šeit ražotājs ir arī patērētājs) un tai pat laikā norāda uz šī ideāla neiespējamību, jo zem mežonīgā kapitālisma spiediena darba process tiecas uz jo lielāku intelektuālā darba vērtību, kurā roku darba rezultātam vairs nav vietas. Cilvēks ir tikai objekts kapitālisma apstākļos, kur viņa vajadzības ir izrēķinātas, tehnoloģiski izstrādātas un pasniegtas kā nepieciešamas.

Visbeidzot jāpiemin svarīgs apstāklis, proti, ka kopš iepriekšējās biennāles (2013. g.) Latvijas paviljons atrodas Arsenāla kompleksa telpās. Pilsētas senajā daļā izvietoti daudzi paviljoni, taču lielākie pūļi nonāk tikai līdz prestižajiem Dārziem (it. Giardini) un Arsenālam (it. Arsenale), kur koncentrēta vairāk nekā puse no nacionālajām izstādēm un speciālā izstāde. Latvijas paviljons ir labi situēts Arsenāla kompleksā neliela gājiena attālumā no lielajiem Ķīnas un Itālijas paviljoniem. Domājams, ka tik nozīmīga vieta Kultūras ministrijai prasījusi ievērojamus līdzekļus, bet tas noteikti ir tā vērts! 56. Venēcijas Mākslas biennāle vēl pulcinās savus skatītājus līdz 22. novembrim, un pēc tam tiks uzsākta gatavošanās nākamajai biennālei 2017. gadā.

Marita Batņa
Melburnas Universitātes Mākslas kuratora specialitātes maģistra kandidāte
Laikrakstam „Latvietis“