Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Jānis Strupulis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Strupulis. Karafes un glāze. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Strupulis. „Septembris“. 2008. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Strupulis. „Aprīlis“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz pat 1. novembrim skatāma visai neparasta izstāde Jānis Strupulis kolekcijās Dānijā. Gribas teikt – unikāla.

Nav dzirdēts, ka latviešu mākslas vēsturē būtu kāds mākslinieks, kurš, dzīvodams dzimtenē, 24 gadus sadarbojies ar kādu ģimeni citā valstī un tai un tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, kā arī vietējam muzejam būtu radījis tik daudz mākslas darbu kā Jānis Strupulis, ka ar tiem piepilda lielu izstāžu zāli. Mākslinieks izstādes atklāšanā piebilda, ka uz Jelgavu pat nav atvesti visi darbi. Izdots arīdzan katalogs, kurā publicēti visi izstādes eksponāti, kas turpmāk vizuāli liecinās par viņa daiļradi ārpus Latvijas. Jāpiezīmē, ka, līdz ko izstāde beigsies, visi darbi ceļos atpakaļ uz Dāniju.

Jelgava Jāņa Strupuļa dzīvē ir īpaša ar to, ka šeit dzīvoja viņa pusbrālis Guntis Strupulis (1933-1974), un šeit notika viņa pirmā personālizstāde. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Dānijas kolekcija atceļojusi tieši uz šo pilsētu. Otrs – neviens cits muzejs neesot ieinteresējis par šo izstādi.

Priekšvēsture visam ir šāda. Kā katalogā vēsta Bitena Damgo (Bitten Damgaard), 1991. gadā viņas vīrs Ove Damgo (Aage Damgaard) televīzijā redzējis, kā Baltijas valstīs iznīcina Ļeņina pieminekļus, un sadomājis vienu no tiem iegādāties un izveidot pieminekli komunisma un Berlīnes mūra sabrukumam. Uz Latviju tika aizsūtīti viņu divi dēli. Viņi tikās ar Jāni Strupuli, iepazinās un, jūtot savstarpējas simpātijas, uzaicināja latviešu mākslinieku pastrādāt ģimenes studijā Herningā. 1992. gadā viņš pirmo reizi ieradās dāņu zemē. Brauciens bija tik sekmīgs un ražens, ka kopš tā laikā mākslinieks ik gadus divus mēnešus uzturas tur. Herningā viņš varējis izpausties visdažādākajās mākslas nozarēs – tēlniecībā, zīmējumā, glezniecībā, dizainā, tā pierādot, ka spējīgs teikt nozīmīgu vārdu ikvienā no tām, tātad – arī dāņu draugiem viņa paveiktais ir bijis tik pieņemams, ka draudzība joprojām turpinās.

Mākslas cienītāji pazīst Jāni Strupuli kā izcilu medaļu mākslinieku, kurš šo tēlniecības veidu uztur pie dzīvības joprojām. 1991. gadā viņš izstrādāja Latvijas Republikas valsts ģerboņa tēlniecisko modeli, kopš 1992. gada veidojis Latvijas apgrozības un piemiņas monētu modeļus, saņēmis augstus apbalvojumus starptautiskās medaļu izstādēs. Visbiežāk Jānis Strupulis darina tradicionālas medaļas monētu formā ar zemu attēlu un neitrālu fonu. Tādas Jānis Strupulis veidojis arī Dānijā – gan nozīmīgiem notikumiem, gan ievērojamiem cilvēkiem, taču blakus tam tapušas medaļas, kurās autors meklējis un atradis sev jaunas formas –ir ovāli, trīsstūri, pat atgādina resnvēderainu pudeli un daudzas citas. Gan medaļas, gan plaketes izceļas ar māksliniekam raksturīgo perfekto tēlu izstrādi, zīmīgo simbolu izvēli un perfekto izpildījumu.

Viņš arī ir izcils zīmētājs un gleznotājs. Izstādē plaši pārstāvēti portretu zīmējumi uz dažādu toņu papīriem. Lielāko tiesu Jānis Strupulis uzmanību pievērš tikai sejai, tās izteiksmei, matu kārtojumam, galvas pagriezienam. Šad tad ieskicē arī plecus un apģērbu. Ar izmanīgu rūpību un dažādiem paņēmieniem – vieglu štrihojumu, tikko jaušamiem zīmuļa pieskārieniem, panākot gaismas slīdēšanu vai ēnas acumirklīgu pieklusumu – mākslinieks veido sejas formu, allaž izceļot acis, kurās samanāms modeļa raksturs vai noskaņojums. Cik rūpīgi viņš uzzīmē seju, tikpat skrupulozi attēlo gluži sadzīviskus priekšmetus vai ikdienišķas nodarbības, piemēram, filejas sagriešanu šķēlītēs.

Citkārt Jānis Strupulis ar krāsu zīmuļiem attēlojis augļus – gan vienus, gan no vairākiem izveidojot kompozīciju. Šie darbi ir īpaši pievilcīgi. Ābols, plūme vai tomāts parasti attēloti uz neitrāla fona, jūtama materialitāte, telpiskums un viegla ēna.

Tikpat rūpīgi Jānis Strupulis glezno ar eļļu vai akrilu klusās dabas ar dažādiem augļiem, dārzeņiem un lietām, atsaucot atmiņā Surbarānu un citus spāņu 17. gadsimta meistarus. Visam tiek pievērsta uzmanība – augu formai, materialitātei, stikla caurspīdīgumam, gaismai, galdam un tā pārklājiem; katra detaļa tiek ievērota un skrupulozi attēlota; pat veca galda nolietojums. Mākslinieks tiecas uz maksimāli precīzu izpildījumu, neliekot saskatīt otas pieskārienus audeklam. Tik filigrāni Latvijā nestrādā neviens.

Izstādē eksponētas arī viņa bezpriekšmetiskās gleznas, krāsainas, dekoratīvas. Tās veidotas krāšņas un dzīvespriecīgas, taču nesasniedz to māksliniecisko līmeni kā citi darbi.

Draugu ģimenes restorānu ķēdei viņš radījis glāžu, pudeļu, karafu un pat izkārtņu dizainu, kā arī uzlīmes vīna pudelēm jaunākajai ražai, logo utt.

Izstādes atklāšanā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne runāja par profesionālismu un cilvēcību, kas abi faktiski ir sinonīmi. Jāņa Strupuļa mākslai piemīt abas šīs kategorijas, tā neapvaino skatītāju, neliek justies mazam un melnam tās priekšā. Gluži otrādi – ceļ viņu, apliecina dzīvi, pozitīvi uzlādē, kas ne vienmēr notiek šodien. Tās ir vērtības, kas svarīgas ne tikai latviešiem, bet arī dāņiem, kādēļ Jāni Strupuli aicina turp un dod iespēju radoši apliecināt sevi.

Piezīme. Damgo īpašumā patiešām atrodas Latvijā iegūtais Ļeņina piemineklis, kas guļus formā iekļauts skulptūrā, taču to veidojis cits tēlnieks – Svens Dalsgo (Sven Dalsgaard), toties Jānis Strupulis no nerūsējošā tērauda plāksnēm veidojis skulpturālus objektus, bet tie gan nav atvesti. Par tiem liecina vienīgi fotogrāfijas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“