Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Iepazīsimies – Dr. Andris Dārziņš

Sniegs runu šī gada Latvijas Universitātes gada svētkos Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 377, 2015. g. 9. sept.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dace Dārziņa un Dr. Andris Dārziņš. FOTO Pēteris Dārziņš.

Dr. Andris Dārziņš OAM, MB., BS. FRACGP sniegs runu šī gada Latvijas Universitātes 96 gadu atceres sarīkojumā; par sevi viņš stāsta: Esmu dzimis Rīgā, 1936. gadā. 1944. gada beigās kopā ar vecākiem aizbēgām uz Vāciju un 1950. gadā ieceļojām Austrālijā. Vidusskolu pabeidzu Adelaidē un turpat studēju medicīnu – Adelaides Universitātē, kur 1961.  gadā ieguvu grādu.

Ilze Nāgela: Kādēļ izvēlējies studēt medicīnu?

Dr. Andris Dārziņš: Mana māte bija zobārste; arī tēvs bija studējis. Kad es gāju skolā, nebija šaubu, ka arī es studēšu. Man patika lasīt par zinātni un tās vēsturi. Lasot par Pastēru, Zauerbruhu, Virhovu u.c., man bija vēlēšanās darīt kaut ko līdzīgu. Mana māte teica, ka sekojot viņas pēdās, man varētu apnikt. Viņa drošināja mani, ka manas spējas būs pietiekošas, lai labi veiktu atbildīgo ārsta darbu.

Ilze Nāgela: Kāda ir Tava ārsta specialitāte?

Dr. Andris Dārziņš: Esmu kvalificēts ģimenes ārsts – Fellow of Royal College of General Practitioners. Lai iegūtu šīs kvalifikācijas, ir jāstrādā vismaz piecus gadus atzītās praksēs un jāiztur eksāmeni par dažādiem prakses aspektiem – gan praktiskiem, gan teorētiskiem.

Ilze Nāgela: Cik gadus jau strādā kā ārsts? Kur esi strādājis?

Dr. Andris Dārziņš: Pēc prakses gadiem slimnīcās un citur, sāku savu privātpraksi. Ilgus gadus strādāju par solo ārstu ar palīgiem pēc vajadzības. Savā neatkarīgajā praksē strādāju kopš 1963. gada. Mana galvenā nodarbošanās bija ģimenes prakse, bet blakus darbam manā ārsta praksē strādāju arī Adelaides Bērnu slimnīcā ausu, deguna un kakla klīnikā kā Honorary Clinical Assistant un vēlāk biju Senior Visiting Practitioner. Tur es sabiju vairāk nekā 25 gadus.

Otrs interesants darbs bija Flinders Universitātē Pamataprūpes un sabiedriskās medicīnas (Primary Care and Community Medicine) nodaļā. Tur es pavadīju trīs gadus kā daļa laika lektors. Tas deva ieskatu akadēmiskā pasaule, bet to nevarēja apvienot ar aktīvu privātpraksi. Es turpināju apmācīt medicīnas studentus no Flindersa un Adelaides Universitātes savā praksē, tādā veidā paturot Kliniskā pasniedzēja (Clinical Lecturer) štatus pie abām universitātēm. Pēdējos 11 gadus strādāju kā biedrs (Associate) lielā grupas klīnikā. Praksi izbeidzu 2014. gada septembrī.

Ilze Nāgela: Mācot studentus, Tu arī visu laiku pilnveidoji un paplašināji savas zināšanas?

Dr. Andris Dārziņš: Kad biju praksē nostabilizējies, radās interese par ģimenes ārsta tālāko izglītību un vēlēšanās paplašināt arī savu izglītību. Mana interese par akadēmiskiem procesiem praksē turpinājās. Es sāku aktīvi darboties manā ārstu koledžā (Royal Australian Colege Of General Practitioners), kur es pēc eksāmeniem ieguvu Fellow Of The College kvalificēta locekļa statusu, kas atbilst specializācijai.

Pēc darbošanās Dienvidaustrālijas Koledžas fakultātes pārvaldē (Faculty Board) man bija iespēja ar fakultātes atbalstu sarakstīt un izdot grāmatu Vadlīnijas medicīniskai aprūpei personām aprūpes pansionātos (Guidelines for Medical Care of Persons in Nursing Homes). Šī grāmata tika izdota trijos izdevumos manā redakcijā.

Blakus darbam manā praksē, man bija izdevība piedalīties Dienvidaustrālijas un federālas valdības darba grupās un komitejās sakarā ar veco ļaužu aprūpi. Arī bija interesanti trīs gadus būt direktoram Karaliskā Apgabala medmāšu dienestā (Royal District Nursing Service) un pēc tam trīs gadus būt direktoram Džūlijas Fāras dienestā (Julia Farr Services). Tā bija lielākā organizācija Dienvidaustrālijā, kas rūpējās par hroniski slimo cilvēku aprūpi.

Ilze Nāgela: Ir gandarījums, ka paveiktais darbs tiek novērtēts.

Dr. Andris Dārziņš: Austrālijas valdība atzina manu darbošanos un 2006. gadā piešķīra Austrālijas Ordeņa medaļu* (Order Of Australia Medal OAM); pamatojums bija: „Par pakalpojumiem medicīnai un par darbu, uzlabojot vecuma aprūpes patversmes“ „For Services to Medicine and for Work in Improving Aged Care Accommodation“.

Ilze Nāgela: Daudz esi darbojies arī latviešu sabiedrībā. Vai Tev bijuši arī pacienti latvieši?

Dr. Andris Dārziņš: Latviešu sabiedrībā man nozīmīga darbība bija būt vienam no Latviešu Ārstu Biedrības Austrālijā dibinātājiem 1998. gadā un ilgākus gadus būt šīs biedrības priekšsēdim. Mēs devām atbalstu ārstiem Latvijā.

Patreiz esmu Adelaides Latviešu biedrības valdes loceklis ar uzdevumu rūpēties par Laimas darbu. Laima atbalsta vecākos ļaudis, lai viņi varētu palikt savās mājās un lai nejustos izolēti no sabiedrības.

Mana prakse laika gaitā mainījās. No sākuma starp maniem pacientiem bija liels procents latviešu, vāciešu un citu iebraucēju, kas nāca pie manis no dažādām Adelaides priekšpilsētām. Ar laiku man radās daudz pacientu no vietējiem austrāliešiem, un saruka neregulāro latviešu pacientu skaits. Viņi bija iemācījušies angļu valodu un apmeklēja vietējos ārstus. Bija ģimenes gan latvieši, gan vācieši, gan citi iebraucēji, kas man sekoja gadiem. Mēs visi novecojam, un tas varbūt bija viens no īstiem plusiem manā darbā – būt priviliģētam pazīt šādas ģimenes ar viņu stipriem un vājiem punktiem.

Ilze Nāgela: Vai ir kāds īpašs gadījums, kas palicis prātā no darba gadiem ārsta praksē?

Dr. Andris Dārziņš: Kāds īpašs gadījums? Grūti atbildēt. Ir bijuši daudzi pozitīvi momenti, bet arī ir bijušas reizes, kad es vēlētos, kaut būtu citāds iznākums.

Palicis atmiņā gadījums, kad vietējais policists mani aizsauca uz vietu, kur bija miris cilvēks – kails un no galvas līdz kājām nosmērējies ar kādu darvai līdzīgu smēru... šo problēmu atrisināja nāves gadījumu izmeklētājs (coroner).

Bijuši dramatiski gadījumi, kad man laimējās apturēt asiņošanu no femorālās artērijas. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad es un mans pacients kopā priecājamies par labu iznākumu, tāpat ir reizes, kad ziņas bija sliktas, un tās mums bija kopīgi jāpanes. Ir daudzas lietas, ko ārsts nevar grozīt; man bija austrāliešu ģimene – nāca vecmāte, viņas meita, tās brālis un viņas mazmeita. Es šai ģimenei sekoju, un mazmeita bija jauka meitenīte ap astoņus gadus veca. Meitene sāka pīpēt marihuānu un progresēja uz narkotikām. Nekādi viņu nevarēja iespaidot.

Ilze Nāgela: Pateicos par sarunai ziedoto laiku; uz tikšanos Melburnā!

* Order of Australia – līdzīgs apbalvojums Triju zvaigžņu ordenim.

* * *

Dr. Andris Dārziņš ir korporācijas Lettgallia loceklis. Viņu interesē lasīt grāmatas – galvenokārt par jaunāko laiku vēsturi, ceļošanu, un, protams, ļoti svarīga viņam ir ģimene. Svētdien, 20. septembrī, plkst. 14.00 Melburnas Latviešu nama Hugo Misiņa zālē Latvijas Universitātes 96 gadu atceres sarīkojumā akadēmisko runu sniegs Dr. Andris Dārziņš, lettg! Runas temats ir: „Rums, vīns un veselība – alkohola lietošana Austrālijā“. Ieeja pret ziedojumiem, sākot ar $15. Rīko Melburnas latviešu akadēmiskā saime un MLB. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com