Kaut reizi mūžā – dzērvenēs!

Palielināt / Enlarge

Dzērvenes. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Avenes. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ezers rīta gaismā. FOTO Aina Gailīte.

Mans stāsts domāts latviešiem Austrālijā un citās zemēs, kur nav dzērveņu purvu; tiem, kas bērnībā ir ņemti līdzi dzērvenēs, tiem, kas novērtē dzērveņu spēku un arī tiem, kas saka: kas tas ir – dzērvenes?

Es pati neesmu tāda izteikta ogotāja, bet, ja ir iespēja tikt kārtīgās aveņu, melleņu vai brūkleņu vietās, tad noteikti braucu. Par cik es dzīvoju Jūrmalā, tad melleņu lasīšana ir ļoti vienkārša – dodies tik uz kāpām, tur mellenāji aug kā zaļš paklājs.

Ar meža avenēm nav tik vienkārši; jāzina vietas. Tās pirmo reizi lasīju 13 gadu vecumā; pat neatceros, kurā Latvijas pusē tas bija, bet to reizi atceros visu mūžu – mans spainis bija pielasīts krietni pāri pusei, un tad, es gandrīz uzkāpu odzei, tā izslēja galvu un šņāca. Es, protams, vairs nebiju pierunājama turpināt lasīšanu. Nākamā tāda īsta aveņu lasīšana sanāca šovasar Tukuma puses meža izcirtumā. Tā bija izcila vieta, varēji lasīt stāvot un kaut vai sēžot, jo avenāji bija dažāda garuma, ogu milzums un visas gatavas, sulīgas, bez kāpuriem, un tā smarža, tā brīžam gāza no kājām. Viegli nebija; karstums, dunduri, ļoti nelīdzena zeme, toties tagad man ziemai ir 5 l savārīta zapte. Pirms pāris gadiem tiku pie brūkleņu groza Engures ezera mežā. Brūkleņu vietās ir skaists priežu mežs ar tālu redzamību.

Tagad par dzērvenēm. Teikšu kā ir, tikpat kā mūžu esmu nodzīvojusi, bet dzērvenēs biju pirmo reizi šogad 31. augustā. Pagājušo rudeni upmalā, fotografējot saullēktu, satiku paziņu no padomju laikiem, un vārds pa vārdam, norunājām, ka viņa paņems mani līdzi uz purvu dzērvenēs.

Tā nu mēs saullēkta laikā ar pirmo Tukuma vilcienu aizbraucām uz Kūdru (tā ir dzelzceļa stacija Jūrmalas pilsētā pirms Ķemeriem). Rīts bija ļoti skaists, ar miglas vāliem virs kūdras ezeriņiem, saules stariem bērzu zaros, bišu stropiem viršu laukā, rasas pērlēm aplipušiem zirnekļu tīkliem purva priedītēs, tad nogriezāmies caur mežu uz purva ezeriņu. No mežmalas pavērās ļoti fotogēnisks skats – ezers ar pretējā krasta koku atspīdumiem un virs ūdens peldošiem miglas vāliem, caur kuriem mūs uzlūkoja rīta saule.

Un te nu es pirmo reizi tā īsti ieraudzīju, kā aug dzērvenes – zaļš, smalku lapiņu paklājs piebērts ar sarkanām ogām! Ogas pie dzērveņu stīgām turas tādā pāris centimetrus garā smalkā diegā. Sākot lasīt, izrādījās, ka sarkanās ogas otra puse lielākoties ir sārta vai balta, un tā ir stingra (tas mīkstums parādās tikai ziemā). Mazliet paķimerējos, kamēr sapratu, kā jālasa. Sava groza tilpumu nezināju, bet doma bija – pielasīt pilnu. Tā nu ogu pa ogai, vispirms berot viena litra bundulī, saliekusies, pēcpusi gaisā, pielasīju grozu, deviņas reizes litra bunduli izberot – tā bija ļoti patīkama skaņa. No sākuma varēju saujā pagrābt vairākas ogas, bet vēlāk, jau pat vienu stīvie pirksti nevarēja noturēt.

Protams, bija grūti, visu laiku esi saliekusies, un tad, kad izslejies visā augumā, tad uznāk reibonis; vēlāk – ar otro elpu jau atkal viss ritēja raiti. Bija brīži, kad rāpoju uz ceļiem vai atstutējos uz kreisā elkoņa.

Maliet par dabu – šeit dzērvenes aug gar ezera krastu un man par laimi nebija akaču un nebija tādās izteiktas šūpošanās. Tuvu krastam nebija vajadzības iet, ja iegrimstot sūnā, ūdens bija līdz potītēm, tad atkāpos uz meža pusi. Vietām bija redzams, ka pirms mums kāds ir bijis un aplasījis lielās ogas, tad man ienāca prātā, kā gan te izskatās kad iet pāri ogotāju bari. Augu valsts – kā jau purvā, brīnišķīga mīksta sūna, zāles kušķi ik pa gabaliņam, noziedējušas spilves ar baltajiem „vates pikučiem“ un ak, tavu veiksmi, milzums apaļlapu raseņu (Drosera rotundifolia) – kukaiņēdāju augs, kā sarkans paklājs, tās tad es arī nobraucīju, jo sajutu tādu kā mazliet lipīgu rasu. Vēl tipisks purva augs ar rozā ziediņiem – polijlapu andromēda (Andromeda polifolia) un daudz lāceņu (Rubus chamaemorus) lapu, tik bez ogām. No dzīvās radības redzēju tikai skudras un sienāžus, ezerā dažas mercenes, pa laikam kāda putna balss.

Tā mēs lēnām gājām ap ezeru un vienā līkumā, ak vai, nesen bijis meža ugunsgrēks, kāds mērglis, smēķētājs ir aizdedzinājis mežu. Nodzēst ugunsgrēku kūdras purvā ir ļoti grūti, uguns bija tikusi pat līdz dzērveņu slapjajai vietai, un tagad sakaltušās ogas kā rozīnes karājās pie nobrūnējušajām dzērveņu stīgām. Kā jau tas dabā pieņemts, viss mainās; izrādījās, kur iepriekšējos gados bija pašas lielākās ogas, šogad pat lapiņas nevar atrast. Biju ļoti lepna par pilno grozu, tāpēc gan arī bilžu sanāca maz. Mēģinājām nostāties vertikāli un pavērot apkārtni, tad izrēķinājām cik mums ātri jāiet, lai paspētu uz vilcienu.

Te nu sākās gandrīz vai ogošanas grūtākā daļa, jo nest smago grozu tādu gabalu, kad kājas pinās viena aiz otras un ģīmji ir dzērveņogu sārtumā spīdīgi no piepūles. Viss beidzās labi, stacijā uz soliņa pat piecas minūtes pasēdējām, skatoties uz pilnajiem groziem aizmirsās visas mocības. Tiesa gan, nākošās divas dienas nācās piešķirt brīvdienas savām kājām, jo tāda vingrošana nepalika bez sekām, pa trepēm ne augšā, ne lejā. Gribat tikt pie sārtiem vaigiem – ejiet dzērvenēs!

Mazliet tāda kā reklāma – Jūrmala ir no tiesas unikāla pilsēta – jūra, pludmale ar baltām un smalkām, vietām pat dziedošām smiltīm, kūrorts ar Ķemeru ārstnieciskajām dūņām un minerālūdens avotiem, upe un ezers ar zivīm, priežu meži, zemeņu lauki un purvi ar laipām un purvi ar dzērvenēm, kur vēl ir tik zaļi bagāta pilsēta!

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“