Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Katrīna Vīnerte. „Mazā prinča ceļš“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Emse-Grīnberga. „Vēja stabule“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māra un Aleksandrs Djačenko. „Attīstība“. FOTO Māris Brancis.

Nupat kā Jelgavā beidzies 3. šamota skulptūru simpozijs, kas 1. septembra vakara tumsā noslēdzās ar uguns šovu un skulptūru atvēršanu.

Jāatgādina, ka pirmais šamota simpozijs Jelgavā notika pirms trim gadiem – 2013. gadā, kad tajā piedalījās pasaules keramiķu vidū ļoti iecienīta autoritāte Pēteris Martinsons, kurš šeit darināja un pabeidza savu mūžā pēdējo darbu. Pagājušajā gadā simpozijs pārkāpa valsts robežas, pieaicinot strādāt mākslinieci arīdzan no Lietuvas. Šogad Jelgavas 750 gadu jubilejas gadā tika nolemts dot priekšroku pašu māksliniekiem. Pilsētas izcilākie keramiķi Ilze Emse-Grīnberga, Māra un Aleksandrs Djačenko un Katrīna Vīnerte kopš 20. augusta ļoti cītīgi strādāja, īstenojot devīzi Pilsētai izaugsmei.

Uzņēmums Latvijas keramika māksliniekiem atvēlēja 740 kg šamota (apdedzināts māls, kas pēc tam, smalki saberzts, vēlreiz sajaukts ar māliem), bet Zemgales attīstības reģions un Valsts Kultūrkapitāla fonds piešķīra finansiālu atbalstu, lai Jelgavā taptu trīs jaunas divu metru augstas šamota skulptūras, kas papildinās pilsētas ainavu.

Keramiķu pāris Māra un Aleksandrs Djačenko radīja dekoratīvu mākslas darbu Attīstība, kas ornamentāli parāda cilvēces vai idejas veidošanos – kā no sīkas ierosmes dzimst augšupkāpjoša evolūcija. Visa pamatā ir kāda līnija, kāds veidojums, varbūt pat tukšums, tad jau sliecas doma pretim saulei, debesīm, daudzkāršojas, plešas plašumā, līdz kustība iegūst skaidru virzienu un spirāles veidolu, stiepjas un vijas. Kur? Kustībai vairs nav apstājas un dzīvo pati savu dzīvi. Darbu veido augšup tiecošas līnijas, caurumi, pacēlumi un kritumi, simboliski vēstot par attīstības ideju.

Ļoti ažūrs ir Ilzes Emses-Grīnbergas veidojums Vēja stabule. Tas būvēts gandrīz arhitektoniski racionāli un precīzi – celtnes ribas, karkass, ceļas augšup, lai virsotnē satecētu kopā, salejoties kopā jumta formā. Stiegrojuma vidu aizpilda arkveida logi, kas brīvi ļauj ieplūst gaisam un saulei. Darbu varētu nosaukt arīdzan mazliet savādāk – par trausluma spēku.

Trešais darbs ir ļoti tuvs tēlniecībai. Varbūt tas ir virpulis, varbūt ūdens lāse, bet varbūt tas ir simbolisks kalns ar platu pamatni, kura smailē negaidīti parādās mazuļa smaidīgā seja. Katrīna Vīnerte savos darbos mēdz rādīt to, kas viņu tobrīd saviļņo, kas aizņem viņas domas un kas viņai ir būtisks. Viņa nemitīgi radoši cenšas izpausties, realizēt savas radošās potences. Šajā dzīves posmā viņas pasaules centrā ir mazliet vairāk kā septiņus mēnešus vecais dēlēns. Jaunajā darbā Katrīna mēģina paredzēt viņa dzīves ceļu. Arī mazais Ralfs patlaban iepazīst dzīvi, kā to dara franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) populārā darba varonis. Māksliniece rāda kāpnes, pa kurām viņš kāpj augšup. Pa tām viņam nopakaļus dodas lauva, kas, mirkli piestājies, novēro, cik tālu ticis Mazais princis. Viss ir ļoti nosacīti un vienlaikus reālistiski. Arī puisēna galva un seja ir portretiski ļoti precīza. Parasti keramikā valda dekoratīvas un nosacītas formas, arī tad, ja attēlo cilvēku, kā, piemēram, to dara Aleksandrs Djačenko, taču Katrīna Vīnerte pārkāpj šos nosacījumus un iet pati savu ceļu. Pārsteigums tas nebija: kaut kas tuvs ir arī pagājušā simpozija darbā, kas radies iespaidos, ko gūti no Vijas Artmanes Kristīnes, taču šogad viss ir mērķtiecīgi un pārliecinoši.

Kā redzams, katrs darbs ir ļoti atšķirīgs, tāpat kā paši autori, bet visi domā par augšup tiecošos kustību visā – dzīvē, Latvijā, radošajā darbībā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“