Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par ūjināšanu abās pusēs

Ko gribam panākt ar varas lamāšanu

Laikraksts Latvietis Nr. 376, 2015. g. 2. sept.
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Solvitas Āboltiņas (Vienotība) atbildēšana ar ūjināšanu uz pensionāru piketa ūjināšanu jau ir trekniem burtiem ierakstīta Latvijas mūsdienu politikas vēsturē un tiks vilkta ārā katru reizi, kad politiķe vēlēsies kandidēt uz kādu amatu. Politiķe vēlāk atvainojās, lietpratēji nokritizēja viņas rīcību kā politiķiem un amatpersonai nepiedodamu, un punkts šai lietai vismaz uz laiku ir pielikts. Tomēr mani šis gadījums vedināja aizdomāties par ko citu. Par to, kas atļauts vieniem un kas citiem, un kurš tad nosaka šīs atšķirības.

Klāt šajā notikumā neesmu bijusi, taču, kā var saprast no īsā video, S. Āboltiņa atbildēja uz pensionāru radīto troksni, tātad ūjināšana bija no abām pusēm. Nosacītā sabiedrība un tās aktīvākie viedokļu paudēji uzreiz metās pārmest S. Āboltiņai, ka politiķim nepiedien tāda rīcība. Var piekrist, taču šāds apgalvojums vienlaikus rada jautājumu – ja politiķim vai amatpersonai nepiedien, tad kam tas piedien?

Augšas un apakšas

Savulaik Senās Romas laikos radies teiciens par to, ka vērsim nav atļauts tas, kas Jupiteram atļauts. Teiciena doma ir tāda, ka tie, kas augšā, var atļauties ko tādu, ko nevar tie, kas apakšā. To var tulkot gan materiālo un citu iespēju ziņā, gan uzvedībā. Turklāt atšķirību noteica iedzimtais statuss, nevis cilvēka paša spējas un pūliņi. Šo teicienu tiešā un pārnestā nozīmē lieto arī mūsdienās. Tiesa gan, biežāk tieši ar pretēju domu – ka tiem, kam uzticēta sabiedrības pārvalde vai ko uztveram kā sabiedrības kultūras toņa noteicējus, ir jābūt labākiem, gudrākiem, pieklājīgākiem un nesavtīgākiem nekā pārējiem.

To, kā augšas dzīvo neatkarīgi no apakšām, un kas beigās iznāca no tā, ka augšas vairs nevarēja dzīvot pa vecam, jo apakšas vairs negribēja dzīvot pa vecam, mēs varam izlasīt vēstures grāmatās par Krieviju 20. gs. sākumā, kā arī dažviet pasaulē vēl redzēt dzīvē.

Taču kopš Senās Romas un cara laikiem Krievijas impērijā ir daudz ūdeņu aiztecējis, un par laimi šodien Latvijā mums ir demokrātiska iekārta, kurā paši izvēlamies ļaudis, kam uzticam savas valsts un sabiedrības pārvaldi un ko uztveram kā priekšzīmes rādītājus mākslā, kultūrā un citās jomās. Nekāds nepārvarams un iedzimts dalījums augšās un apakšās vairs nav iespējams, tādēļ par vēršiem un Jupiteriem, kā arī par augšām un apakšām klasiskā nozīmē vispār nebūtu jēgas runāt.

Protams, cilvēkiem, kāpjot pa karjeras kāpnēm, iesaistoties politikā un uzņēmējdarbībā, kā arī nereti kultūras un sporta jomā, ir iespēja sasniegt no lielākās iedzīvotāju daļas atšķirīgu un gan materiālā, gan citu iespēju ziņā daudz labāku dzīves līmeni. Taču mēs zinām arī to, ka dažādu iemeslu dēļ tikpat strauja var būt arī lejupslīde no Stikla kalna un citu dārgmetālu vārdā nosaukto pakalnu virsotnēm.

Dīvains dalījums

Tomēr, neraugoties uz demokrātisko iekārtu un vienlīdzīgām iespējām, liekas, ka lielai daļai sabiedrības ļoti dziļi apziņā ir iespiedies mistiskais dalījums augšās un apakšās. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir attieksme pret politiķiem un amatpersonām. Kad cilvēks kļūst par politiķi, attieksme pret viņu mainās burtiski vienā dienā un uzreiz tiek aizmirsts, kāds cienījams zinātnieks, kultūras darbinieks vai vienkārši labs cilvēks viņš ir bijis pirms tam.

Kļūšana par politiķi automātiski dod zaļo gaismu cilvēka publiskai nozākāšanai, apsaukāšanai, izsvilpšanai un citām tamlīdzīgām darbībām. Paraugieties, kādiem vārdiem tiek saukti mūsu politiķi sociālajos tīklos un plašsaziņā, turklāt te nav runa par anonīmiem interneta komentāriem. Par smirdīgām kucēm, rudām lapsām, tantukiem, idiotiem un stulbeņiem.

Viena lieta ir pamatoti kritizēt, kā arī argumentēti sarunāties ar politiķiem un amatpersonām par viņu rīcības saturu, bet cita lieta ir vienkārši apsaukāties. Arī labam humoram, protams, ir vieta politiķu darbības izvērtēšanā, taču arī humoram un satīrai ir savas dabīgas robežas.

Noteikti esat plašsaziņā pamanījuši daudzus gadījumus, tajā skaitā arī neseno starpgadījumu ar S. Āboltiņu un pensionāriem, kad politiķu ne pārāk pieklājīga izturēšanās vai izrunāšanās tiek kritizēta, un pamatoti. Tomēr neesmu pārāk bieži manījusi, ka sabiedrības pārvaldes lietpratēji un vērtētāji tikpat naski aizrādītu sociālo tīklu lietotājiem vai dusmīgiem un skaļiem piketētājiem par piedienības un pieklājības robežu pārkāpšanu.

Kāds ir mērķis

Tas varētu nozīmēt, ka mūsu sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas ir atšķirīgas politiķiem un pārējiem. Politiķi nedrīkst ūjināt, kliegt, spļaut un lamāties uz citiem cilvēkiem, bet mēs visi pārējie to drīkstam darīt pret viņiem? Un ja nu kādam politiķim nervi neiztur un viņš atļaujas atbildēt ar to pašu, tad ir karams pie lielā zvana?

Tad nu rodas jautājums, kādēļ mēs kā sabiedrība atbalstām tādu attieksmi pret cilvēkiem, kurus paši esam vēlēšanās izvēlējušies, un ko tieši gribam panākt ar tādu attieksmi. Vai tiešām ceram, ka cilvēks labāk strādās, ja nemitīgi tiks saukāts par cūku un vēl nezin ko? Vai tā jūs izturaties arī pret saviem darba biedriem vai ģimenes locekļiem, kad gribat, lai viņi labāk strādā un mācās?

Turklāt, ja a priori tiek pieņemts, ka par politiķiem drīkst zākāties pēc sirds patikas, tad cik galu galā būs to labo, kārtīgo un strādīgo cilvēku, kuri ies un darīs to nepateicīgo valsts un sabiedrības pārvaldes darbu. Tā ir uz leju, nevis uz augšu vedoša attīstības spirāle. Tādā veidā politikā strādāt spējīgi būs tikai ļoti biezādaini cilvēki, kam galīgi nerūp, ko par viņiem domā un runā citi. Vai arī tādi, kas tikpat rupji spēj atbildēt. Vai tas ir tas, ko mēs tiešām gribam?

Es domāju, ka nav par vēlu pamosties, un ka mūsu sabiedrība ir spējīgāka uz ko labāku. Es atceros politiskās diskusijas, mītiņus un pasākumus no saviem pusaudžu gadiem. Tas bija Atmodas laiks, un mēs visi kopā cīnījāmies pret ļoti brutālu un totalitāru varu. Taču, pat stāvot pret tādu nīstamu un svešu varu, mēs spējām būt pieklājīgi un piedienīgi. Ja būtu tikai bļāvuši, ūjinājuši un lamājušies, tad diezin vai brīvību un neatkarību būtu izcīnījuši.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“
pirmpublicējums portālā „IrIr.lv“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com