Latviešu Fonda padome Rīgā

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā no kreisās: Renāte Kenija (Kenney), Jānis Grundšteins, Astrīda, Pēteris Bolšaitis. Otrā rindā: Vitālijs Guzenko, Agris Šķesteris, Kristīne Sīmane-Laimiņa un Valdis Bērziņš. FOTO Vita Diķe.

Latviešu Fonda padome tiekas Rīgā ar Latvijā dzīvojošiem biedriem un trim Irbīšu fonda stipendiātiem. Arī es esmu viens no Latvijā dzīvojošiem Fonda biedriem un ļoti priecājos atkal tikties ar tagadējo Fonda Padomes priekšsēdi Kristīni Sīmani-Laimiņu un iepazīties ar projektu vadītāju Renāti Keniju (Kenney). Ar viņu esam tikai apmainījušās ar e-pastiem.

Tiekamies Vītolu fonda ēkas apakšējā stāvā, jo tur veranda ir daudz vēsāka nekā Vītolu Fonda meiteņu karstais jumta birojs. Nu no Latviešu fonda esam veseli pieci: jaunās Padomes dāmas Kristīne un Renāte un tad mēs trīsi sirmgalvji – Pēteris Bolšaitis, Valdis Bērziņš un es – Astrīda Jansone. Kristīne vienā no Vītolu Fonda sarīkojumiem jau ir bijusi, bet Renātei šī ir pirmā reize iepazīties ar gandrīz vai Latvijas brīnumu – Vītolu Fondu un tā darbiniekiem. Saprotams, ka mūs kā vienmēr cienā ar kafiju, aukstu citronūdeni, pīrādziņiem, cepumiem un vīnogām. Mēs tikko esam apsēdušies, kad viens pēc otra ienāk divi stipendiāti Vitālijs Guzenko un Agris Šķesters. Es pārmainu savu vietu un nu sēžu jauniešiem blakus, jo esmu par viņiem dzirdējusi daudz laba un gribu tuvāk iepazīties.

Vispirms Vita Diķe Latviešu Fonda Padomes dāmas iepazīstina ar Vītolu Fonda galvenajiem panākumiem. Tas dibināts 2002. gadā un varējis piešķirt 75 stipendijas, gadu vēlāk jau 137, nākamā – 236, bet šogad ir jau piešķirtas – 667! Diemžēl, arī šogad vēl 33 bija jāatstāj aiz strīpas. Žēl, bet piešķirt stipendiju var tikai tik, cik var. Ir jau izskoloti 1800 Latvijas centīgie jaunieši, kas gandrīz simtprocentīgi visi ir palikuši Latvijā, dabūjuši darbu vai nodibinājuši paši savus uzņēmumus. 150 no bijušiem stipendiātiem jau kļuvuši par ziedotājiem draugu stipendijai caur labdarības organizāciju ziedot.lv. No tā varēja piešķirt stipendijas jau 15 studentiem. Stipendijas citu starpā ir palīdzējušas 144 mediķiem, 59 ekonomistiem, 57 elektronikas inženieriem, 50 ķīmiķiem un 44 skolotājiem, pie kam cits jau lasa lekcijas augstākās skolās. Daži turpina studijas ārzemēs, un tikai pāris ir tādu, kas Latviju pametuši. Pēc studiju beigušo aptaujas no atbildētājiem Inna ir dabūjusi skaistu informāciju, ļoti daudz no viņiem ir apprecējušies, un par visiem kopā ir jau 132 bērniņi. Tas taču ir fantastiski! Kamēr Vita vēl uz ekrāna rāda statistiku, es jau paklusām aprunājos ar abiem stipendiātiem.

Šie abi ir no Rēzeknes puses. Vitālijs jau paspējis iegūt savu Aviācijas Institūta maģistra grādu. Pats pēdējais no Irbīšu fonda stipendiātiem – Agris studē jau trešajā kursā arī Aviācijas Institūtā. Abi strādā pie Latvijas lidsabiedrības Air Baltic, kur Agris ir tehniķis – māceklis, bet Vitālijs jau ir uzstrādājies par lidojumu inženieri. Bez viņa kārtotiem dokumentiem neviena lidmašīna gaisā netiek. Par Vitāliju Fonda arhīvos izlasu, ka viņš ir disciplinēts un ļoti aktīvs. Ir piedalījies ar labiem panākumiem skolas un pilsētas mācību priekšmetu olimpiādēs, dziedājis korī un piedalījies dziesmu svētkos. Spēlē ģitāru, flautu un trompeti, spēlējis koncertos klases un skolas sarīkojumos, apmeklējis jaunsargu apmācības pulciņu un piedalījies projektā Jaunie Rīgas sargi. Bez tā viņš nodarbojas ar sportu, un mācībās caurmēra atzīme visu laiku ir bijusi virs 8 ballēm. No Vītolu fonda un līdz ar to Kārļa Irbīša fonda stipendiju ir saņēmis 4 gadus. Par to ir bezgala pateicīgs, ka varējis dabūt īstu savu sapņu karjeru.

Agris ar stipendiju studē jau trešo gadu un par viņu es izlasu to, ka vidusskolā viņš ir interesējies par fiziku, ģeogrāfiju, informātiku, ķīmiju un īpaši – matemātiku. Ar labiem rezultātiem piedalījies Rēzeknes novada olimpiādēs – ģeogrāfijā, fizikā. Savas zināšanas ir arī pierādījis gan novada, gan reģiona izsludinātajos konkursos un sacensībās. Dejojis tautas deju kolektīvā Sprigači, spēlējis skolas literārajā teātrī. Darbojās Nautrēnu mazpulkā. Brālis – Ervīns Šķesters pašlaik strādā SIA LMT centrā par Datu kvalitātes analītiķi, un arī bija Vītolu fonda stipendiāts. Agris pagastā veicis brīvprātīgo darbu, organizējot orientēšanās sacensības Nautrēnos par godu 18. novembrim.

Kamēr es runājos ar šiem abiem, ir atnācis Vītola kungs un pēdējais no gaidītajiem stipendiātiem, kas ir jau lidotāja uniformā – Jānis Grundšteins. Viņš ir atnācis ar savu pilota melno somu, jo tūlīt pēc tam dosies atkal uz lidlauku; tur šodien ir viņa lidojums uz Minheni un pēc tam vēl kaut kur. Jānis ir no Valmieras puses Rubenes pagasta. Absolvējis RTU Aviācijas transporta studiju programmu, ar Irbīša stipendiju studējis trīs gadus, un te ir viņa pateicības vēstule Vītolu Fondam rakstīta 2014. gada beigās:

„Sveiciens visiem! Zīmīgi, ka tieši vakar no Vītola fonda saņēmu zvanu ar jautājumu par manām sekmēm, ceļā uz savu nosprausto mērķi. Pēc 2 dienām kārtošu gala pārbaudījumu komercpilota licencei. Ceļi mani ir aizveduši uz Igaunijas pilsētu Tartu, kur zem Igaunijas Aviācijas akadēmijas darbojas lidojumu apmācības organizācija „Pakker Avio“. Šis laiks ir pārdomām, pārbaudījumiem bagāts, jo realitātē ne vienmēr viss teorētiski saplānotais rit tik gludi, kā tika plānots. Vienas problēmas daļējs atrisinājums rada Domino efektu nākošajai problēmai. Lai sniegtu garantijas bankai, uzsāku darba gaitas starptautiskajā lidostā „Rīga“. Bieži ir jāsastopas ar līdzekļu, laika un enerģijas trūkumu. Ļoti daudz palīdz radinieki un paziņas apkārt. Domāju, ka iemesls tam ir novērtējums manam tagadējam dzīves ritmam, kas ir pakārtots aviācijai. Kā piemēru varu minēt to, ka man dažkārt pēc nakts maiņas darbā ir uzreiz jāsēžas rīta autobusā braucienam uz Tartu. Ir daudz citu nianšu, kur ir jāizlien no savas komforta zonas, lai lietas virzītos uz priekšu. Igauņi ir baigie malači! Ar savu entuziasmu viņi ir panākuši to, ka ir realizēti tādi projekti, par ko pārējie vēl fantazē. Tik tiešām uzskatu, ka Igaunijas labklājības stūrakmens ir tas, ka naudu izglītībai viņi nežēlo. Tās nav tikai izmaksu pozīcijas studentiem par programmām, bet arī rūpes par tehnisko bāzi skolās. Gribu teikt, ka ir simts un viens iemesls tam, lai kaut kas neizdotos, un būtu jāizkar „baltais“ karogs, bet ir tikai dažas lietas, ar ko ir iespējams to visu kompensēt un gūt virsroku. Tā ir mērķtiecība un pacietība. Jo lielākas ir grūtības, jo ir jābūt gatavam uz to, ka tas prasīs ilgāku laiku. Paldies par atbalstu!“

Tagad viņš mums pastāsta, ka stipendiju ir saņēmis tieši krīzes zenītā, un valstī viss ir licies ļoti melns. Viņš ir bijis sociāli neaizsargāts students un nesaprot, ko būtu darījis bez stipendijas. Ar visu to viņam tālākās mācības ir izmaksājušas aizņēmumu bankā, un stipendija viņam tiešām bijusi kā gaismas stars tuneļa galā. Viņa kursu sāka 45 studenti, bet beidza tika 14 un 2 piloti. Viņš ir ļoti pateicīgs, ka tai laikā radušies cilvēki, kam pret tevi nav nekādu pienākumu, tev palīdz.

Tad mēs visi kopā uztaisām bildi uz verandas trepītēm, un jaunieši dodas atpakaļ pie saviem pienākumiem. Agris gan pēc darba nakts maiņā ir gatavs gultai.

Mēs pārējie – Latviešu Fonda un Vītolu fonda cilvēki – vēl kopā pavadām kādu brīdi ar jautājumiem no abām pusēm. Vita stāsta par to, ka no trimdas latviešiem latvieši Latvijā ir iemācījušies ziedot, jo tagad no Latvijas ir jau daudz vairāk ziedotāju nekā no latviešiem ārzemēs. Vītola kungs apgalvo, ka ir optimists un saka, ka tā Latvijas paaudze, ko viņš ir iepazinis caur Vītolu fondu, būs tā, kas Latviju atkal uzvedīs uz pareizā ceļa. Jau tagad Latvija pamazām mainās un tikai uz labo pusi, pamazām, bet droši. Stipendiātu vidū ir vairāki studenti, kuriem mācībās citu atzīmju nav kā tikai desmitnieki!

Tad mūsu brīnišķīgā tikšanās ir beigusies. Es tikai varu priecāties, ka Latviešu Fonds kopā ar Vītolu fondu – abi fondi, kuros arī es esmu dalībnieks, tagad piedalās arī Latvijas zelta fondā – izglītotā jaunatnē. Šodien iepazītie trīs taču ir īsti zelta gabaliņi! Vēl priecīgāka esmu, kad Kristīne man pasaka, ka Latviešu Fonda gada sapulce, NNN Nedēļas Nogale Nākotnei notiks Čikāgā šī gada 26. septembrī. Tieši tad, kad arī man tur būs iespēja piedalīties, jo atkal ciemošos pie Amerikas māsām un draugiem.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“