Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Hibrīdkarš pret rietumiem iet pilnā sparā. Jebkurā karā gandrīz svarīgākais ir vājināt pretinieka vēlēšanos aizstāvēties. Vēsturiski tas ir veikts dažādos veidos. Tāpat kā dzīvnieku pasaulē, viens paņēmiens ir izlikties spēcīgākam nekā īstenībā ir. Izstiepšanās pilnā augumā, krāšņi formas tērpi, skaļi brēcieni, iespaidīgas militārās parādes, militārās tehnikas vizināšana pie robežām – to visu mērķis ir nobaidīt pretinieku, lai pati kauja nebūtu vajadzīga.

Nākamais pakāpiens ir censties pierunāt pretinieku pamest cīņu. Kara laikā tas var notikt kā vienkāršs uzsaukums ar skaļruņa palīdzību, vai skrejlapas izmestas no lidmašīnas. Tagad tā ir tiešā propaganda par, piemēram, sankciju bezjēdzīgumu – ka tās vairāk kaitēs sankciju pieteicējus, nav cerības sasniegt mērķi, utt.

Rafinētāks paņēmiens ir demoralizēt ienaidnieku aizklātā veidā. Ietekmēt viņa domās tik tālu, ka viņš apšauba savas valsts vērtību, neuzticas sabiedrotiem un aizmirst savu patieso vēsturi. Līdz ar to, viņa pretestība ir, ja ne gluži neitralizēta, tad vismaz nopietni kompromitēta.

Modernajā informācijas laikmetā lielākais paradokss ir tas, ka tieši informācijas pārpilnība dod visādas iespējas iepludināt apritē melus un puspatiesības. Tā sauktās troļļu fermas, kurās algoti propagandas kara armijas kājnieki nodarbojas ar anonīmu komentāru rakstīšanu interneta portālos, bieži ar brutālo pārsvaru iznīcina jebkādas iespējas inteliģentai diskusijai.

Demoralizēšana, protams, sniedzas daudz tālāk par troļļu komentāriem interneta portālos. Latvijas gadījumā tas ir atkārtots stāsts par izgāzušos valsti, par Eiropas Savienības un NATO nederīgumu vai pat ļaunumu, mēģinājumi uzkurināt naidu dažādu Latvijā dzīvojošu sabiedrību starpā, centieni visādos veidos traucēt mūsu ekonomisko izaugsmi un vēstures atmiņas saglabāšanu, kampaņa pārliecināt mūsu sabiedrotos, ka nevar uz mums paļauties, ka mēs esam fašisti, un te atdzimstot neonacisms.

Šī hibrīdkara ietvaros informācija tiek iepludināta visādos veidos. Atklājies, piemēram, ka Latvijā tirgo krievu valodas grāmatas, kuras ir Ukrainas Melnā sarakstā dēļ separātisma un naida kurināšanu.

Latvijas (un vispār Eiropas) gatavība aizstāvēties šai karā nav vēl sasniegusi vēlamo līmeni. Neaizmirsīsim, ka šis karš nav pašmērķis, bet aiz tā stāv atkārtota atklāti izteiktā vēlēšanās atjaunot Padomju savienību – ne jau komunisma paradīzi, bet gan impēriju ar Maskavu centrā.

Baltijas ceļš bija mūsu sekmīgais hibrīdkarš. Būsim tikpat gudri arī nākotnē.

GN
2015. g. 19. aug.