Lasītāja vēstule

Palielināt / Enlarge

Gājiens – Uldis Ozoliņš nes Latvijas karogu. FOTO Aina Gailīte.

Man bija ļoti grūti izsekot Edgara Kramiņa domām par Jaunatnes Dziesmu svētkiem un bērnu ģībšanas epizodi tajos. No vienas puses viņš kritizē Izglītības ministru Seili par viņas kosmopolitānismu („ASV finansētās Iespējamās misijas“) un nerūpēšanos par latvisko izglītību un ierēdniecības neatbildību; no otras puses kritizē Prezidentu un citus, ka grauj ministres prestižu, jo piedalījās nesankcionētā rīkotā gājienā, ko ministre bija atcēlusi.

Diemžēl, šo bērnu momentu tagad lieto ne tikai Kramiņš, bet citi (Raimonds Pauls, Veselības ministrijas Belēvičs un citur arī; tai skaitā bērnu un kultūras eksperts Lembergs u.c.), lai izrēķināties ar saviem dažnedažādiem politiskiem ienaidniekiem un stāstītu, kāpēc valsts iet postā.

Piedod, bet murgs. Ņemsim pēc kārtas gan ģībšanu, gan ministru. Ģenerālmēģinājumā, kur pats biju klāt, vairāki simti bērnu noģība. Neviens to nebija sagaidījis, tas izplatījās kā ķēdes reakcija, kad daži pirmie, kas ģība, sev sasita seju vai citur, asiņoja. Kaut palīdzība tūlīt bija klāt, citi redzēja to, arvien vairāk uztvēra, pašiem bija šoks, tā turpinājās. Lai citi izmeklē sīkāk, nenoliedzu, ka vairākiem bērniem gāja grūti. Gribu tomēr konstatēt, ka tur ne ministre, ne citi rīkotāji nebija vainīgi; ka tas bija ģenerālmēģinājums, kur tieši izmeklē, vai programma ir īstenojama un tad lai taisa vajadzīgas izmaiņas, – ko arī izdarīja Noslēguma koncertā, kas noritēja lieliski, mazliet īsāk un bez īpašiem starpgadījumiem.

Bet tad par ministri. Seile nebija pārāk iekļāvusies Jaunatnes Dziesmu svētkos, to atstājot saviem, manuprāt, spējīgiem darbiniekiem; pat neuzstājās koncertā ar runu, bet tikai iekļāvās pēc ģenerālmēģinājuma haosa. Viņas atrisinājums – atcelt tradicionālo gājienu nākamajā rītā. Bet, cik man ir zināms, šādu rīcību stingri ieteica viņai nepieņemt – gan policisti, gan medicīnas darbinieki, gan muzikālie, gan citi bija pret atcelšanu. Tomēr agrā rīta stundā atcēla. Bet no tā iznāca vēl vairāk nesaprašanas, – jo daudz dalībnieku gribēja tik un tā brīvprātīgi iet gājienā. Un gājiens sanāca, kur Prezidents un citas prominences arī piedalījās; vienīgais mīnuss bija, ka daudzām grupām no ārpus Rīgas bija grūti tur beidzot tikt pēc iepriekšējām atcelšanas ziņām.

Seile pieņēma šo lēmumu, cik saprotu, jo negribēja uzņemties atbildību par bērnu labklājību, ja viņiem pēc šīm traumām būs jāiet gājienā no rīta un vēl jāiztur līdz Noslēguma koncertam vakarā. Bet milzīgs daudzums bērnu tomēr gribēja piedalīties gājienā, izturēja visu un piedāvāja brīnišķīgu Noslēguma koncertu. Katra kora vadītāji izlēma un norunāja ar bērniem un ģimenēm, kas varbūt arī nepiedalīsies, bet daudzi, kas bija bijuši šokā vai ģība to nakti, piedalījās visam. Ja ministre būtu nolēmusi neatcelt gājienu, bet lūgt katrai grupai un ģimenei izvērtēt, vai bērni spējīgi to panest, ķibeļu būtu bijis stipri mazāk. (Nenoliedzu, ka arī tad viņai būtu uzbrukuši pretspēki, Latvijas ķildīgā un nepārdomātā politiskā ķēķī.) Bet, lūk, šinī gadījumā ministre kratījās nost no atbildības. Kaut bērni vienmēr grib un gribēs piedalīties.

Un beigās par bērnu veselību jāuzsver Paula vai Belēviča izteicienus, ko Kramiņš citē kā veču liekulīgu muldēšanu („...mēs bijām stiprāki, turpretim šodienas bērni...“). Mans 14 g.v. dēls piedalījās Jaunatnes Dziesmu svētkos un nedēļu pēc tam 3x3 Priekuļos, kur līdz ar vairākiem citiem Dziesmu svētku dalībniekiem – jauniešiem galvenā izprieca bija tieši fiziskās nodarbības – dziedāšana un danči – līdz rīta gaismai! Es kā vecis agrāk nolūzu. Viņiem veselība nekliboja.

Uldis Ozoliņš
Austrālijā
Laikrakstam „Latvietis“