Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar diriģentu Aldi Silu

...salikt savu mīlestību uz mūziku kopā ar savu māku mācīt to citiem...

Laikraksts Latvietis Nr. 373, 2015. g. 15. aug.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Marijatviles Mūzikas skolas koris diriģenta Alda Sila vadībā Melburnas Latviešu namā. FOTO Roberts Birze.

Marijatviles Mūzikas skolas koris diriģenta Alda Sila vadībā Sv. Paula katedrālē, Melburnā. FOTO Roberts Birze.

Aldis Sils Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienās Melburnā 2010. gadā diriģē J. Vītola „Gaismas pils“. FOTO Gunārs Nāgels.

Aprīļa sākumā Melburnā notika Austrālijas koru festivāls „Choralfest“, kurā piedalījās arī Marijatviles (Marryatville) Mūzikas skolas koris no Adelaides sava diriģenta Alda Sila vadībā. Sestdien, 11. aprīlī, Melburnas Latviešu namā Marijatviles Mūzikas skolas koris sniedza koncertu speciāli Melburnas latviešu sabiedrībai.

Par to var lasīt Sandras Birzes recenziju laikrakstā „Latvietis“ Nr. 359: http://www.laikraksts.com/raksti/5331

Pēc koncerta aicināju diriģentu Aldi Silu uz sarunu.

Ilze Nāgela: Cik gadus jau esi pasniedzējs Marijatviles Mūzikas skolā? Cik ilgi jau apmāci jauniešiem mūziku? Cik ilgi vadi korus?

Aldis Sils: Šis ir jau mans deviņpadsmitais gads skolā; es sāku kā skolotājs. Es izgāju šai skolā savu skolotāja praksi; viņi redzēja, ka es māku diriģēt jauniešu korus, un tad mani ielūdza uz kontraktu pirmajā gadā. Tad viņi redzēja, ka es tiešām mācēju bērnus mudināt dziedāt, un es dabūju pilna laika darbu, kur es kļuvu par mūzikas koordinatoru. Tas bija sen; tagad es esmu mūzikas fakultātes galva un arī vidusskolas vicepārzinis.

Jocīgā lieta par mūzikas mācīšanu bija, kad es pabeidzu vidusskolu un man bija 17 gadi, tad es tūlīt sāku mācīt latviešu valodu Adelaides Latviešu pamatskolā. Tad, protams, Annas Ziedares Vasaras vidusskolas praksē, tanī kultūrā iekšā būdams, es sāku strādāt arī vidusskolā. Īstenībā, es vienmēr esmu mācījis, un es zinu, ka tas man paveicās. Tad, kad es varēju salikt savu mīlestību uz mūziku kopā ar savu māku mācīt to citiem, tad tas ir tas, ko es tagad daru.

Jā, par koriem; jau no paša sākuma skolā es apmācīju korus, bet man liekas, ka mans pirmais latviešu koris bija pirms kādiem 25 gadiem uz Austrālijas Jaunatnes dienām.

IN: Cik korus Tu patreiz vadi?

AS: Šobrīd es skolā vadu/diriģēju četrus korus, bet es arī diriģēju Adelaides Filharmonisko kori.

IN: Tātad, Tu pilnībā vadi piecus korus?

AS: Jā, bet vēl manā vadībā skolā ir simfoniskais orķestris un vēl šis tas.

IN: Cik stundas Tev paņem darbs, piemēram, nedēļā? Vai laikam otrādāk – cik no nedēļas laika Tev paliek pāri sev pašam?

AS: Laiks man pāri nepaliek pārāk daudz, bet tā ir mana dzīve!

IN: Kāds ir Tavs nedēļas darba plāns? Pirmdien sāku, piektdien beidzu un tad vēl darbs sestdien un svētdien?... Un vakari?

AS: Tā iznāk, un arī vakaros; ir sevišķi, kad nāk kādas lielākas uzstāšanās; tad ir mēģinājumi.

IN: Tātad Tev ir pieci kori plus orķestris; cik bieži, cik daudz gadā notiek koncerti Tevis vadītajiem koriem? Vai katru mēnesi ir kāds koncerts?

AS: Apmēram ik pa diviem mēnešiem ir kāds koncerts. Nu manai skolai vien ir kādi 14 nozīmīgi koncerti gadā un tad vēl šis un tas pa vidu, jo problēma ir tāda, ka tie bērni ir tik labi, un viņiem ir jādod iespēja uzstāties un ne tikai sagatavoties. It sevišķi, aizbraukt kaut kur citur un uzstāties citiem cilvēkiem, citai publikai dod viņiem to pašapziņu, ka viņi ir kaut ko sasnieguši. Savādāk tas paliek viņiem kā ikdienas lieta – uzstāties viņu vecākiem. Bet šeit – tieši latviešu publikai, viņi redzēja, ka tieši viņu dziedāšana aizkustina publiku.

IN: Vai starp Taviem koriem Tev ir favorīts – koris?

AS: Šis ir tas koris. Piemēram, 8. klases zēniem es nemācu tādas dziesmas, kas man ir ļoti mīļas; es viņiem mācu dziesmas, lai viņi labāk iemācās dziedāt. Bet šeit, ar šo kori, ko šodien dzirdējāt, es varu izlikt sirdi, un, tiešām, es viņiem pasaku: lūdzu, neākstieties, šīs dziesmas man ir tuvu sirdij, un tad viņi to saprot.

IN: Vai katrs koris ir savādāks, un līdz ar to arī savādākas prasības tam uzstādi?

AS: Jā, jo katrs ir savādāks, un viņi vēl mācās; viņi vēl veido savu muzikalitāti, un to mēs darām caur koru uzstāšanos, bet tā vislabākā lieta ir, kā tas krējums virspusē – viņi ļoti labi uzstājas.

IN: Kā Tu izvēlies koriem programmas?

AS: Es vienmēr skatos kaut ko jaunu; man galvā ir ļoti daudz ideju, ko es vēl neesmu ar kori dziedājis, bet ir jāskatās, cik tas koris ir spējīgs un tad vēl mazliet uz augšu, lai viņi kļūtu vēl labāki.

IN: Cik un kādās zemēs ar savu skolas kori esi viesojušies, uzstājušies?

AS: 2007. gadā mēs bijām Eiropā; pabijām Baltijā – Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un arī pa ceļam bijām Stokholmā.

IN: Kādos konkursos esat piedalījušies?

AS: Igaunijā uzvarējām konkursā – Igaunijas Koru festivālā; tas bija jauki. Mūsu repertuārā tad arī bija dziesmas no katras no Baltijas valstīm, un publikai tas ļoti patika. Pirms pusotra gada mēs bijām Viduseiropā – Ungārijā, Austrijā, Čehijā un Anglijā – Londonā. Tur mēs varējām ungāru un vācu valodā dziedāt.

IN: Cik viegli vai grūti bērniem ir dziedāt svešvalodās? Viņiem ir tik laba dikcija, dziedot latviski.

AS: Skaņa ir skaņa, un kora mācība ir veidot tās pašas skaņas visiem vienā laikā; līdz ar to, vienalga, kas tās ir par skaņām. Tā grūtā lieta ir, ka viņiem svešvalodās parādās skaņas, ko viņi nelieto savā valodā. Piemēram, austrāļi nelieto skaņu „u“, un man ir jāiemāca latviešu „u“, bet ne angļu „u“. „T“ ir viegli, jo es ilgus gadus esmu pie tā strādājis. Visgrūtākais latviešu burts bērniem izdziedāt ir „ķ“: ķirbis, ķieģelis... un tamlīdzīgi.

IN: Vēl par valodām. Daudz jau lielīti Tavi austrāliešu skolēni, kas ar tik labu latviešu valodas izrunu, skaidru dikciju, nebūdami latvieši, dzied latviešu valodā. Vai tikpat rūpīgi gatavojat dziesmas, piemēram, vācu, franču u.c. valodās? Vai tas prasa Tev lielu darbu? Vai Tu pie atsevišķām skaņām, atsevišķiem vārdiem īpaši piestrādā?

AS: Viņiem ir muzikālas ausis, un viņi, kā jau minēju, spēj atkārtot norādītās skaņas. Un saturu es izskaidroju, pat angļu valodā jāizskaidro dzejoļa dziļākās nozīmes. Latīņu valodai man ir jāizskaidro, latviešu arī, bet visjocīgākā lieta bija, piemēram, ka trijām dziesmām bija pieminēts zirgs. Nabaga bērni domā, ka lielākā daļa latviešu tautas dziesma ir par puišiem un mīlestību pret zirgiem.

IN: No kāda vecuma bērni dzied Tavā korī? Kas ir jaunākie? Un cik ilgi viņi dzied? Tev taču gandrīz katru gadu ir jāatjauno kora sastāvs.

AS: Jā, katru gadu ir jauni, un īstenībā šinī gadā man bija ļoti daudz jaunu no 9. klases, un viņi ir 14 – 15 gadus veci; visvecākie šinī korī ir 18 gadus veci. Maiņas visu laiku notiek, bet ir jāsastāda stingrs kodols korim, lai tie jaunie iemācās no tiem vecākajiem, un tas ir vislabākais veids kā mācīt.

IN: Kā salīdzinās darbs ar bērnu kori un darbs ar pieaugušo kori?

AS: Ar bērniem es varu būt jocīgāks, ar pieaugušiem es varu būt varbūt rupjāks ar saviem jokiem, bet tā metodika ir diezgan līdzīga. Teiksim, manam vecākam korim man ir jāpasaka, lūdzu, neuzvedieties kā devītklasnieki, bet tā tehnika ir tāda pati, ja ir neprofesionāli dziedātāji. Profesionāliem mūziķiem, lai viņi labāk izpildītu, protams, ir jāpasniedz tādā veidā, lai viņi saprastu, ko es vēlos muzikālā veidā.

IN: Daži jautājumi par Tevi; no kāda vecuma Tu pats spēlē, dziedi?

AS: Es dziedāju, kā saka, no bērna kājas, mēs vienkārši ģimenē vienmēr dziedājām. Mēs dziedājām garos ceļojumos mašīnā. Mana vecmāmiņa Regīna Freidenfelds izdomāja, ka man jāspēlē vijole. Tajā laikā Adelaidē bija Ezergaiļu trio, – un viņi šad un tad nāca mēģināt manas vecmammas mājās; es esot stāvējis aiz stūra un skatījies. Un tad viņa bija izdomājusi, ka man tiešām jāspēlē vijole. Mans otrās pakāpes onkulis no Kanādas ir Imants Ramiņš, un vecmamma viņam lūgusi iegādāties man vijoli, jo viņš pats kādreiz kā bērns bija spēlējis vijoli. Viņš esot teicis vecmammai, vai tu tiešām zini, ko tu dari? Es biju septiņus gadus vecs, kad es Ziemassvētkos to vijoli dabūju, un no tā laika es mācījos spēlēt vijoli. Universitātē, konservatorijā es iesāku ar vijoļspēli. Latviešos jau es dziedāju koros agrāk.

IN: Vai vijoli vairs nespēlē?

AS: Universitātē es uzzināju, ka man vairāk patīk dziedāt nekā spēlēt vijoli. Es ļoti daudzas lietas mācījos universitātē – muzikoloģiju, pētniecību, un dziedāšana bija tas veids, kurp iet. Un tad iznāca tā, ka es kļuvu par mūzikas skolotāju. Šad un tad es vēl profesionāli dziedu, bet lielākoties es strādāju kā mūzikas skolotājs.

IN: Vai Tavi audzēkņi zin, ka Tu spēlē vijoli? Vai uz kādu mēģinājumu pēkšņi atnāc ar vijoli?

AS: Jā, gan, jo skolā es diriģēju arī simfonisko orķestri, un man patīk reizēm sagrābt vijoli un parādīt – nu, nē, šādas kļūdas nevajag! To man patīk darīt.

IN: Arī tautas dejas Tu esi savā laikā dejojis un pat horeogrāfijas dejām veidojis?

AS: Jā, tā lieta ir tāda – ja kāds ko dara, tad tam prasa darīt vēl. Tā nu sanāca tautas deju kopai Adelaidē Auseklītis vajadzēja vadītāju, un es uzņēmos. Tad es bij ārzemēs kādu pusotru gadu un, kad atbraucu atpakaļ, tad nopietni pārņēmu to vadīšanu. Man nekad nebija iznācis braukt ar Saules jostu uz ārzemēm, un tādēļ es izdomāju veidot pašiem savus uzvedumus, un tā sākās tā lieta.

IN: Cik dejas pats esi horeografējis?

AS: Apmēram divdesmit, un vēl šad un tad Auseklītis dejo tās.

IN: Un kā ar kompozīciju? Cik dziesmas vai latv. t. dz. apdares ir Tavā kontā?

AS: Ja man būtu vairāk laika, es gribētu vairāk ar to nodarboties. Brīvdienās, kad man ir pārgājis nogurums, tad man galva ir pilna ar mūziku, ko es gribētu tad pierakstīt. Kompozīciju man nav pārāk daudz. Man ļoti daudz ir pierakstītas idejas.

IN: Kas bija Tavs pirmais koris, kura galvenais diriģents Tu biji?

AS: Reiz bija tāds Adelaides jauniešu koris, un mums bija vairāki nosaukumi; viens bija Franks Sinatra; šķiet tas bija 1985. – 1986. gados.

IN: Kurš ir Tavs diriģents – autoritāte, no kura mācīties un iedvesmoties? Vai Tev tāds ir?

AS: Es esmu dziedājis operā, un man ir bijuši ļoti daudz gadījumu, kad dziedot skatos, kā viņi diriģē.

Džefrijs Teits (Jeffrey Tate), kurš strādā Vācijā un Anglijā, ir ļoti labs diriģents, un, kā es atceros, viņš mani ļoti iespaidoja. Bet no katra diriģenta, ko es skatos un redzu, kad es dziedu, arvien kaut ko iemācos.

Es strādāju tik daudz skolā, es mēģinu iemācīt tiem bērniem dziedāt. Interesantākā lieta, kad es stāvu priekšā profesionāliem dziedātājiem vai mūziķiem, man ir mazāk jādara, bet es kādreiz par daudz daru. Ar profesionāļiem ir interesanti arī tādēļ strādāt, ka es varu to māku uzlabot.

IN: Nākotnes plāni Taviem koriem?

AS: Mēs ceram ar šo skolas kori un instrumentiem doties koncertēt nākamgad uz Japānu.

IN: Vai ar kādu speciālu programmu?

AS: Konkrēti vēl nezinām, tas ir plāns – nākošā gada beigās; vēl jāredz, kuri bērni var atļauties braukt, un tad attiecīgi sagatavot programmu.

IN: Vai ceļojumu bērniem finansē vecāki?

AS: Jā, diemžēl tā ir, jo mēs esam valsts skola.

IN: Un nākotnes plāni Tev pašam?

AS: Es šogad īstenībā dziedāšu solo šur tur Adelaidē ar citiem koriem. Mans virziens mazliet mainījies; es mēģinu izdomāt, vai es palikšu savā pozīcijā, vai es kaut ko mainīšu; es patreiz skatos, kas notiek apkārt.

IN: Pateicos Tev par interviju. Novēlu Tev sekmes un radošu veiksmi arī turpmāk. Lai skan! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com