Tere tulemast!

Palielināt / Enlarge

Roņu salas karte. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Baznīcas tornis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Roņu salā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Roņu salā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Mājiņa Roņu salā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Roņu salas bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kuģis „Palsa“ un jūra. FOTO Aina Gailīte.

Tikko nokusa sniegs, jau ieplānoju braucienu uz Roņu salu, un 23. jūlijā no Mērsraga ostas ar kuģīti Palsa sākās mans ceļojums uz apsolīto zemi. Palsa ir bijušais zvejas kuģis no Liepājas zvejas flotes, pārveidots par divmastu jahtu ar jaunu motoru un pielāgots ekskursiju braucieniem uz tuvākajām igauņu un zviedru salām; ar glābšanas plostu 50 personām, glābšanas vestēm un riņķiem, ar mehāniķi un kapteini, kurš tik tiešām ir brauciena dvēsele; 20 guļvietas nosaka limitu braucēju skaitam uz tālākajām salām, vienas dienas braucienos vizina līdz 30 personām; ērts, ar visām labierīcībām un spoži balts.

No rīta pirms astoņiem visi ekskursanti jau sakāpuši uz kuģa, vien kapteinis ir palicis uz ostas betona un skatās uz mums no augšas un smaidīgām acīm dod pamācības un norādījumus brauciena laikam – „...un neaizmirstiet, uz kuģa kapteiņa vārds ir likums!“

Mūsu baltais kuģis dodas jūrā. Braucēji mazliet tomēr sabijušies māj krastā palikušajiem pavadītājiem un Palsas īpašniekam Laurim Karlsonam. Turpmākajās 3,5 – 4 stundās lielākā daļa ekskursantu, kas jūrā dodas pirmo reizi, varēs ko uzzināt par tādu nezināmo kā jūras slimība; uzreiz gan piebildīšu, ka mazliet saguris un dzeltenīgs sejā bija tikai jaunākais pasažieris. Es pati jau savlaicīgi pirms brauciena tincināju savu paziņu, ne tik lielas jahtas kapteini, kā tikt godam cauri – neiet lejā, sēdēt aizmugurē un skatīties tālumā. Tā arī darīju, tik vien kā iegāju salonā paskatīties interjeru un sapratu, ka ātrāk jāiet augšā, jo spēcīgā kafijas smarža nu nemaz nebija patīkama.

Jūra bija rāma, saule ar ik pa brīdim mūs aplūkoja, sāku skatīties apkārt, un, ak, tavu brīnumu – zeme tik tiešām ir apaļa! Mūsu kuģītis atradās ūdens apļa viducī, un horizonts bija kā ar cirkuli uzvilkts aplis. Patērzēju ar kuģa mehāniķi, aizgājām uz stūres māju pie kapteiņa. Arī es pasēdēju stūrmaņa krēslā, ieraudzīju tālumā igauņu zemi, uzzināju nosaukumus visādiem aparātiem. Sapratu, ka svaigā gaisā tomēr labāk, un devos uz kuģa priekšgalu. Iebraucot Igaunijas teritoriālajos ūdeņos, mehāniķis uzvilka mastā Igaunijas karodziņu. Ko darīja pārējie pasažieri? – Ēda, dzēra (ne alkoholu), staigāja apkārt, kāpa augšā, kur bija atļauts kāpt, fotografēja citus un daži paši sevi.

Ruhnu sala parādījās kā tumša svītra ar trim vertikālām svītrām, kas palēnām ieguva divu vēja ģeneratoru un radio lokatora torņa apveidus. Mazliet vēlāk arī cēli parādījās salas bāka. Ieeja Ringsu ostā tāda mazliet kantaina, un te nu varēju pabrīnīties par kapteiņa prasmi kuģi izgrozīt visos līkumos. Ostā stāvēja arī vairākas citu valstu jahtas, atšifrēju tikai Zviedrijas karogus.

Krastā mūsu pulciņš pajuka, kas kājām, kas ar līdzpaņemtiem riteņiem, kas uz salas noīrēja. Divi jaunieši ar lielām mugursomām palika salā uz dažām dienām. Par salu internetā biju izlasījusi visu, kas vien tur bija, arī karti izpētīju. Gāju ātri, lai divas vietas noteikti apskatītu – baznīcas un bāku, rēķinājos, ka vienmēr kaut kas atgadās, pievērš uzmanību un aizkavē.

Tātad Ruhnu sala (Kolka – 37 km, Roja – 41 km, Pērnava – 98 km, Rīga – 93 km) – 11,9 km² liela (5,5 x 3.5 km); uz salas nekad nav dzīvojuši latvieši.

No ostas gar lidlauka pļavu ved asfaltēts ceļš uz centru. Ceļa malās divi veikali, pasts, pašvaldības ēka ar karogiem, kā arī privātmājas – gandrīz visas sarkanbrūnā tonī ar baltām logu aplodām; simboliski kāršu žodziņi ar interesantiem vārtiem vai nojausmu par tiem, un tas jau ir salai raksturīgs elements.

Uz abām pusēm mežā ved daudz ceļu un taku. Salas vēsturi nepārstāstīšu, bet tikai to, ko redzēju pati. Sala no pašiem pirmsākumiem ir zviedru zeme, par to vēl liecina vecie zviedru kapi pie baznīcas un 60% zemes, kas joprojām pieder zviedriem. Mazā koka baznīciņa, kas ir unikāla ne tikai vecuma ziņā (1644. g.), bet arī arhitektoniski, nemaz nezaudē savu nozīmību cieši blakus uzceltajai akmens baznīcai (1912. g.). Abām augsti torņi, logu vitrāžas, dekoratīvi elementi. Diemžēl nezinu vajadzīgos būvniecības terminus, lai aprakstītu koka baznīciņas izzāģētās cakas un torņa jumta klājumu. Vārdu sakot – apbrīnojami, fantastiski, unikāli, pārsteidzoši, nepārspējami, – tas viss izraisa bijību pret to laiku amata meistariem. Arī jaunā baznīca, kas celta draudzes pieauguma vajadzībām, ir skaista, pat majestātiska, pateicoties savai vecākajai māsai, un mūrēta no vietējiem salas akmeņiem; to apjož akmeņu krāvuma valnītis, kas ļoti veiksmīgi apaudzēts ar pieticīgiem krāšņumaugiem.

Vēl seno laiku skati paveras aiz baznīcu ceļa līkuma – Ruhnu brīvdabas muzejs. Te atkal nenopriecāties par guļbūves ēkām, lielām, pavisam lielām un mazām. Pavisam lielā – ir viena gara, gara – zem viena jumta visa saimniecība. Tās niedru jumta klājums atkal ir īsts brīnums: līku loču, augšā lejā. Pirtiņas, klētis, dzīvojamās ēkas, aka ar vindu, kuļmašīnas ribas ar siksnām, tradicionāla etnogrāfisko zīmju iestrāde kokā.

Bez seno laiku apbūves jaukumiem sala var lepoties ar jaunāku laiku tehnikas sasniegumiem, un tie ir Havrā (Francija) būvētas pēc Gustava Eifeļa projekta (pirms Eifeļa torņa) metāla konstrukcijas bāka 39,5 m augsta, uzstādīta salas augstākajā vietā, t.i. 65 m virs jūras līmeņa. Pati bāka kāpas galā ir brīvi pieejama, iežogota ir tikai vairāku ēku saimniecība nogāzē.

Ievērības cienīga ir šaurā pludmale Limo, salas austrumu krastā ar dziedošajām smiltīm (šādas švīkstošas smiltis ir sastopamas arī Latvijā). Salas austrumu krasts pieskalots ar dažādas krāsas nesmaržīgām aļģēm, un, par cik šādus skatus bieži redzu savā Jūrmalā, tad devos pretējā virzienā, jo gribējās redzēt lauksaimniecības zemes salas vidienē, augu valsti un putnus salas rietumu krastā.

Lai tiktu uz pareizā ceļa, uzrunāju kādu igauņu saimnieku viņa mājas pagalmā, un te nu bija tas neparedzētais moments, viņa dižciltīgais šķirnes suns bija kā uzburts uz mani, par ko saimnieks bija pārsteigts. Vārds pa vārdam (vāciski un krieviski), un noskaidrojās, ka suns ir no Igaunijas suņu audzētavas, kuras īpašnieks ir man labi pazīstams, nu jau bijām tikpat kā radi. Viss beidzās ar ķiršu plātsmaizi un zāļu tēju šūpuļtīklā! Parunājām par dzīvi uz kontinenta, par to, ko tūristi bez naudas vēl atstāj salā.

Taču laiks tādās reizēs skrien ātri, tādēļ atvadījos no laipnajiem igauņiem un teciņus vien devos uz rietumu krastu, lai pa šauru taku milzīgajās niedrēs tiktu līdz jūrai. Šeit krasts pavisam neredzēts, zaļi apaudzis, bet ne ar zāli, un viss zaļums pārklāts baltām dūnām; šeit putni pulcējas un pucē spalvas. Daudz dažādu bridējputnu. Bet, ak vai, četras stundas jau pagājušas, sāk līt un Palsa precīzi uzsāk atpakaļceļu. Pa salas ceļiem staigājot, vairākas reizes sastapu ceļabiedrus – gan kājniekus, gan riteņbraucējus un arī ārzemniekus riteņbraucējus – savstarpēji sasveicinājāmies ar igauņu Tere. Ienākot ostā, redzēju kā igauņu mīnu meklētāja komanda pēc salas apciemojuma lielā ātrgaitas laivā atgriezās uz sava kuģa.

Atpakaļceļš bija daudz īsāks, zila debess, jūra aizdomīgi mierīga un pilna baltiem mākoņiem, spēj tik kameru cilāt; ekskursanti samiegojušies un snauduļo, kur vien var apsēsties. Iznāca kapteinis un vērsa mūsu uzmanību uz ūdens spīdumu – tāds esot pirms vētras. Tuvojoties Latvijas krastam, jutām, ka ceļas vējš. Apmetot slaidu loku, Palsa iegāja Mērsraga jahtu ostā, un mums no krasta jau māja sagaidītāji un Lauris Karlsons. Paldies visiem ceļa biedriem par kompāniju! Paldies kuģa Palsa komandai par drošo ceļojumu, jokiem un interesanto informāciju! Paldies kuģa Palsa īpašniekam Laurim Karlsonam par šo biznesa plānu – sagādāt cilvēkiem tik interesantas, izzinošas ekskursijas jūras viducī!

Dažu stundu jūrasbraucēja

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“