Imants Bisnieks mūžībā

Imants Bisnieks
23.10.1922. – 02.07.2015.

Imants bija Rīgas puika, patriotisks Ulmaņa laika skolnieks, būvniecības inženieris un karavīrs.

Piedzimis Rīgā, viņš un viņa brālis Arvīds ātri apguva Rīgas puiku dzīves prasmi Iļģuciema priekšpilsētas ielās un Rīgas centra bulvāros un parkos.

Pamatskolas un Valsts Tehnikuma mācību gadi lielāko tiesu sakrita ar tā saucamo Ulmaņa laiku un tie, kas šo laiku ir piedzīvojuši, zina, cik intensīvi tēvu zemes mīlestība un lepnums par savu tautu tika mums diendienā iepotēts gan drukātos vārdos, gan dziesmās, gan lūgšanās. Tāds devums paliek uz mūžu, un Imants nebija izņēmums.

Valsts Tehnikumu Imants beidza jau kara laikā 1942. gadā, un jebkādiem normālas dzīves nākotnes plāniem strīpu pārvilka iesaukšana Leģionā 1943. gadā. Leģionā viņu iedalīja motorizētajā zenītartilērijas vienībā. Braucot motorizētajā vilcējā, notika avārija, un Imantam ievainoja abas kājas. Pagāja ilgs laiks lazaretes vilcienos, slimnīcās Latvijā un Vācijā, kamēr kājas sadzija. Lai gan karš jau gāja uz beigām, Imants vēl paguva iekļūt Tornas ielenkumā un Kurzemes cietoksnī, kur Liepājas ostā dienēja sardžu rotā, bet, kad Vācija kapitulēja, viņam vēl laimējās ar beidzamo kuģi nokļūt Dānijā. No kara gadiem Imants iemantoja kāju savainojuma sekas un, neskatoties uz to, brašu, staltu karavīra stāju.

Pēckara gūstu Imants izcieta Cedelgemas (Zedelgem) nometnē Beļģijā, kur drūmajos apstākļos grūtības palīdzēja pārvarēt viņa humora izjūta un dziesmu gars – viņš sastāvēja varietē grupā Gājputni, kur tēloja klaunu un dziedāja kuplejas.

Atlaists no gūsta, viņš eventuāli nonāca Minsteres tranzītnometnē, kur viņš kļuva par nometnes kārtības sargu, policistu un tad par policijas priekšnieku.

Minsterē Imants iepazīstas, iemīlas un apprec Trūdi, ar kuru viņš nodzīvo ilgus, laimīgus laulības gadus (pagājušā gadā varēja svinēt 65 gadu kāzu jubileju); viņš vācu meitenei Trūdei iemācīja runāt arī latviski.

Izceļojot uz Austrāliju, Imantam laimējās veiksmīgi strādāt savā profesijā – par inženieri būvniecībā. Viņš dziedāja korī Rota, bija aktīvs latviešu slēpotāju kluba Zilās acis biedrs un sastāvēja Daugavas Vanagi organizācijā.

Dažkārt jāpadomā, kāda Imanta un manai paaudzei būtu izvērsusies dzīve, ja tās normālo gaitu nebūtu izjaucis karš. Par cik Imanta tēvam piederēja grāmatu spiestuve, iespējams, ka viņš būtu to iemantojis un pārņēmis tās vadību. Katrā ziņā, man nav šaubu, ka no tās viņš vismaz daļēji bija ieguvis lielu grāmatu mīlestību un lasītkāri. Līdz pat mūža beigām Imants bija liels drukātā vārda – grāmatu, žurnālu un avīžu – cienītājs un patērētājs. Līdz ar to, viņš bija labi informēts un interesants, atjautīgs, asprātīgs un ļoti runīgs sarunu biedrs.

Man šī mīļā drauga un sarunu biedra pietrūksies,

Imant, lai mūžīgā gaisma apgaismo Tevi!

Niks