Dieva maizīte un ikdienišķā maize

Palielināt / Enlarge

Aglonas Bazilika. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Maizes muzejā. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Vija un profesore Ļubkina. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Burvīga vieta pie Rāznas ezera, kur bija vasaras skole. Pirmā vakara izklaide. FOTO Ilona Brūvere.

Nesen bija jādodas uz Rēzeknes Augstskolu, kur bija jālasa lekcijas vasaras skolā. Profesore Velta Ļubkina, kas organizēja vasaras skolu, arī bija nokārtojusi viesošanos Aglonas Bazilikā un maizes muzejā.

Aglonas Bazilika ir viena no 8 starptautiskām svētvietām katoļu baznīcai. Ļoti liela teritorija iekļauj arī svētavotu, kur devāmies vispirms. Tad ar noskalotām rokām un sejām devāmies uz pašu baziliku, kas pēcpusdienas saulē dominēja ainavā ar saviem 60 m augstiem torņiem un baltām sienām. Baznīcām ir pašām sava enerģija un tāpat arī šeit – te tāda viegli plūstoša sajūta un miers. Apskatījām arī slaveno ikonu, kurai katoļticīgo uzskatā esot dziedējošas spējas. Žēl, ka nebūšu šeit 15. augustā, kad ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. No ārējā altāra vien varēja saprast, cik lieli būs tie svētki.

Pēc tam devāmies uz Vijas Maizes muzeju. Te mums īpašniece Vija Ancāne ne tikai cienāja ar maizi un citiem latgaliešu gardumiem – viestekņi gruci un krupniki, – bet paskaidroja par rudzu maizes vērtību un ticējumiem, kas saistīti ar maizi. Pati Vija bija Latgales tautas tērpā un runāja latgaliski, – lai gan paskaidroja tā, lai tie, kas nerunā latgaliski arī saprot. Viņa runāja par maizi ar cieņu un mīļumu, un tas izsauca gribēšanu te vēl pakavēties. Senie latvieši ļoti cienīja rupjmaizi, un sekojot šinīs pēdās pirmais, kas parādījās galdā šinī mielastā, bija maize. Pirms tam mēs jau bijām sabēruši rudzus visiem vīriešiem abās bikšu kabatās, lai nodrošinātu bagātību. Tikai kad bijām ieēduši maizi, drīkstējām ķerties pie pārejā mielasta. Visam līdzi arī ripoja ap galdu šmakovceņa, arī pašas saimnieces darināta. Katrs pēc kārtas ielēja blakus sēdošam mazu glāzīti ar šmakovceņu un novēlēja labu veselību. Tā tā viena glāzīte un pudele ripoja ap galdu, kamēr pudele bija tukša. Labi gan, ka bija daudz ko uzkost! Dabīgi nav jau tikai rupjmaize Latgalē, un tātad saldā ēdienā parādījās baltmaizes klimpas (kļotskas jeb jobiki), pildītas ar biezpienu un pasniegtas biezpiena mērcē, kuras noteikti bija jāēd ar pirkstiem!

Ap galdu sēdēja profesori, kas piedalījās vasaras skolā, ieskaitot tie 7 profesori no Latvijas Universitātes, Liepājas, Rēzekne un arī Rīgas Tehniskās universitātes, kas bija agrāk šogad viesojušies Sidnejā. Tur klāt arī bija profesors no Itālijas un gadījās vēl viens itālietis Dario, kas ar savu latviešu draudzeni Elitu dzīvo un strādā Londonā, bet kas bija ceļojumā par Latgali. Dario bija pavārs; tātad viņam interesēja visi ēdieni, kas parādījās.

Kad šmakovceņa (ko darina no cukura, rauga, kviešu graudiem un saulē uzsiluša avota ūdens – varbūt labāk pazīstams citur Latvijā kā kandža) bija izdzerta, tad varēja izklaidēties, padejojot latgaliešu dejas. Muzejā arī varēja apskatīt priekšmetus, kas saistīti ar graudu apstrādi un maizes cepšanu.

Kad devāmies tālāk, saulīte vēl patīkami sildīja, jo visu mēnesi pirms tam bija apmācies un pavēss, bet pulkstenis jau bija aizskrējis uz vakara stundām.

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“